Medžugorjē (Bosnijā-Hercegovinā) nu jau labu laiku seši uzticami liecinieki, savus vārdus apstiprinot zvērestu, apgalvo, ka kopš 1981. gada 24. jūnija tiem gandrīz katru dienu parādās Vissvētākā Jaunava Marija jeb Gospa, kā viņu šeit mīļi mēdz saukt.

Pirmā diena

Bija 1981. gada 24. jūnijs, ap sešiem vakarā, kad Crnica kalnā, ko sauc arī par Podbrdo, seši bērni – Ivanka Ivankoviča, Mirjana Dragičeviča, Vicka Ivankoviča, Ivans Dragičevičs, Ivans Ivankovičs un Milka Pavloviča – pamanīja neticami skaistu jaunu sievieti ar bērniņu uz rokām. Viņa tiem neko nesacīja, bet ar žestiem rādīja, lai tie nāk tuvāk. Bērni bija pārsteigti un nobijušies, tiem nebija drosmes tuvoties sievietei, kaut arī viņi tūlīt pat saprata, ka tā ir Dievmāte.

Otrā diena

Nākamajā dienā – 1981. gada 25. jūnijā – bērni bija sarunājuši satikties tajā pašā vietā, kur tiem bija parādījusies Dievmāte, jo viņi cerēja to vēlreiz sastapt. Pēkšņi uzplaiksnīja gaisma. Bērni paraudzījās augšup un ieraudzīja Dievmāti. Šoreiz viņa bija viena. Dievmāte bija smaidīga, priecīga un neaprakstāmi skaista. Viņa bērniem māja, aicinot tos nākt tuvāk. Bērni saņēmās un devās pie Dievmātes, tad nometās ceļos un sāka lūgties Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Marija un Gods lai ir Tēvam. Dievmāte lūdzās kopā ar viņiem, izņemot lūgšanu Esi sveicināta, Marija.

Pēc lūgšanas Dievmāte sāka ar bērniem runāt. Ivanka viņai vispirms jautāja par savu mammu, kas pirms pāris mēnešiem bija nomirusi. Savukārt Mirjana Dievmātei lūdza dot kādu zīmi, ko parādīt ļaudīm, lai viņi nedomātu, ka bērni melo vai ir sajukuši, kā daži sacīja. Dievmāte atlaida bērnus, sacīdama: “Lai Dievs ir ar jums, mani eņģeļi!” Pirms tam, kad bērni jautāja, vai satiks viņu arī nākamajā dienā, Jaunava Marija piekrītoši pamāja ar galvu.

Kā stāsta vizionāri, visa šīs tikšanās norise nav aprakstāma. Šajā reizē divi no bērniem, kuri Dievmāti bija redzējuši iepriekšējā dienā, t. i., Ivans Ivankovičs and Milka Pavloviča, nebija klāt. Viņu vietā bija atnākuši divi citi – Marija Pavloviča un Jakovs Čolo. Un no šīs dienas, kā apliecina otrajā sastapšanās ar Dievmāti reizē klātesošie bērni, tiem viņa regulāri parādās. Milka Pavloviča un Ivans Ivankovičs Dievmāti vairs neredzēja, kaut arī vēlāk viņi pievienojās pārējiem vizionāriem, cerēdami Jaunavu Mariju redzēt.

Trešā diena

1981. gada 26. jūnijā bērni Dievmāti gaidīja ierodamies ap pulksten sešiem – laikā, kad viņa bija parādījusies iepriekš. Tie devās uz to pašu vietu. Viņi bija ļoti priecīgi, kaut arī šim priekam pievienojās bažas, ko radīja neziņa, kā tas viss beigsies. Par spīti visam, bērni juta tādu kā iekšēju spēku, kas viņus mudināja tikties ar Dievmāti.

Bērni vēl bija ceļā, kad pēkšņi trīs reizes nozibsnīja gaisma. Viņiem un cilvēkiem, kuri tiem sekoja, tā bija zīme, kas norādīja Dievmātes atrašanās vietu. Šajā dienā Dievmāte parādījās augstāk kalnā nekā iepriekšējās dienās. Piepeši viņa izzuda, bet, kad bērni sāka lūgties, – atkal parādījās. Dievmāte bija priecīga un smaidoša, viņas skaistums – neaprakstāms. Kad bērni bija gatavojušies doties uz tikšanos ar Dievmāti, kāda gados veca sieviete viņiem bija ieteikusi paņemt līdzi svētīto ūdeni, lai pārliecinātos, vai ļaunais gars nav pieņēmis Dievmātes veidolu. Tā nu brīdī, kad bērni tikās ar Jaunavu Mariju, Vicka parādības virzienā izšļakstīja svētīto ūdeni, sakot: “Ja tu esi Dievmāte, tad paliec, ja ne – ej prom!” Dievmāte pasmaidīja un palika kopā ar bērniem. Tad Mirjana jautāja, kas viņa ir, un Dievmāte atbildēja: “Es esmu Vissvētākā Jaunava Marija.” Tajā pašā dienā, sanākušajiem kāpjot lejā no Podbrdo kalna, Dievmāte parādījās vēlreiz, sacīdama: “Miers, miers, miers un tikai miers.” Aiz viņas bija redzams krusts. Pēc tam Dievmāte asarām acīs sacīja: “Lai miers valda starp cilvēku un Dievu un starp visiem cilvēkiem!” Vieta, kur tas notika, atrodas pusceļā uz parādīšanās vietu.

Ceturtā diena

1981. gada 27. jūnijā Dievmāte bērniem parādījās trīs reizes. Viņi tai uzdeva dažādus jautājumus, un Dievmāte uz tiem atbildēja. Priesteriem viņa deva šādu vēstījumu: “Lai priesteriem ir nelokāma ticība, un lai viņi rūpējas par ļaužu ticību!” Jakovs un Mirjana Dievmātei vēlreiz lūdza zīmi, jo cilvēki bērnus sāka apvainot, saucot par meļiem un narkomāniem. “Nebaidieties ne no kā,” teica Dievmāte. Kad bērni pirms došanās prom jautāja, vai Dievmāte tiem atkal parādīsies, viņa ļāva noprast, ka jā. Atpakaļceļā Jaunava Marija bērniem parādījās vēlreiz un atvadoties sacīja: “Lai Dievs ir ar jums, mani eņģeļi! Ejiet mierā!”

Piektā diena

1981. gada 28. jūnijā jau no agra rīta sāka pulcēties ļaudis, kas bija ieradušies no malu malām. Līdz pusdienlaikam to jau bija kādi piecpadsmit tūkstoši. Tajā pašā dienā draudzes prāvests tēvs Jozo Zovko izvaicāja bērnus par to, ko viņi redzējuši un dzirdējuši iepriekšējās dienās.

Parastajā laikā parādījās Dievmāte. Bērni kopā ar viņu lūdzās un pēc tam Jaunavai Marijai uzdeva jautājumus. Piemēram, Vicka vaicāja: “Mīļā Dievmāt, ko tu vēlies no mums? Ko tu vēlies no priesteriem?” “Cilvēkiem jālūdzas un nelokāmi jātic!” skanēja atbilde. Attiecībā uz priesteriem viņa atkārtoja to, ko jau bija sacījusi, proti, ka tiem nepieciešama stipra ticība un jāpalīdz citiem tieši tāpat ticēt. Šajā dienā Dievmāte parādījās vairākas reizes. Bērni jautāja, kāpēc Gospa neparādās draudzes baznīcā, lai visi viņu redzētu. “Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic,” atbildēja Dievmāte. Kaut arī ļaužu pūlis bērniem uzmācās ar saviem jautājumiem un ziņkārību un diena bija smaga un nogurdinoša, viņi jutās tā, it kā būtu bijuši Debesīs.

Sestā diena

1981. gada 29. jūnijā bērni tika aizvesti uz Mostaru, lai tiem veiktu medicīnisko pārbaudi. Tajā konstatēja, ka viņi ir veseli. Galvenā ārsta slēdziens bija šāds: “Bērni nav zaudējuši prātu, ko gan nevar sacīt par tiem, kuri viņus te atveduši…”

Ļaužu pūlis Parādīšanās kalnā šajā dienā bija vēl lielāks nekā parasti. Tiklīdz bērni ieradās parastajā vietā un sāka lūgties, parādījās Dievmāte. Viņa atgādināja par ticības nepieciešamību, sakot: “Lai cilvēki nelokāmi tic un nebīstas!” Šajā dienā ārste, kas bērnus novēroja, parādīšanās laikā vēlējās Dievmātei pieskarties. Bērni viņas roku nolika Dievmātei uz pleca, un sieviete rokā sajuta tirpoņu. Kaut arī šī ārste bija ateiste, viņai nācās atzīt, ka piedzīvojusi ko neparastu. Tajā pašā dienā brīnumaini tika dziedināta Danijela Šetku – kāda meitenīte, kuru vecāki bija paņēmuši līdzi uz Medžugorji, lai lūgtos par viņas dziedināšanu. Dievmāte apsolīja, ka tas notiks, ja meitenītes vecāki lūgsies, gavēs un cieši ticēs. Šis bērns tika dziedināts.

Septītā diena

1981. gada 30. jūnijā divas meitenes piedāvājās pavizināt vizionārus ar auto. To patiesais nolūks gan bija aizvest viņus tālu prom no parādīšanās vietas un tur aizturēt, līdz parādīšanās laiks būtu beidzies. Taču, kaut arī bērni neatradās Podbrdo kalnā, laikā, kad parasti notika parādīšanās, viņi izjuta iekšēju pamudinājumu izkāpt no automašīnas. Tiklīdz viņi izkāpa no tās un sāka lūgties, no Podbrdo puses, kas atradās kādu kilometru no konkrētās vietas, pie bērniem ieradās Dievmāte un kopā ar tiem lūdzas septiņas reizes lūgšanu Tēvs mūsu. Tā meiteņu plāns izgāzās.

Drīz pēc tam vizionārus un svētceļniekus, kuri devās uz Podbrdo, parādīšanās vietu, sāka vajāt policija, aizliedzot tur iet, taču Dievmāte turpināja bērniem parādīties slepenās vietās, viņu mājās un ārpus tām. Bērni bija kļuvuši drosmīgāki, viņi ar Dievmāti runāja atklātāk, lūdza viņas padomu un uzklausīja brīdinājumus un vēstījumus. Tā tas turpinājās līdz 1982. gada 15. janvārim.
Parādīšanās turpinās

Tajā pašā laikā draudzes prāvests sāka baznīcā uzņemt svētceļniekus, ļaujot tiem piedalīties Rožukroņa lūgšanā un Svētajā Misē. Arī vizionāri nāca un lūdzās Rožukroni. Šajā laikā Dievmāte tiem reizēm parādījās arī baznīcā. Arī draudzes prāvests reiz Rožukroņa lūgšanas laikā redzēja Dievmāti. Viņš tūlīt pat pārtrauca lūgšanu un sāka dziedāt himnu Dievmātes godam “Lijepa si, lijepa, Djevo Marijo” (“Cik skaista tu esi, Vissvētākā Jaunava Marija”). Visi klātesošie varēja redzēt, ka ar viņu notiek kas neparasts. Vēlāk prāvests apstiprināja, ka patiešām redzējis Dievmāti. Viņš, kas līdz tam ne tikai šaubījās, bet arī atklāti nostājās pret runām par Dievmātes parādīšanos, kļuva par vizionāru aizstāvi, par to maksājot ar ieslodzījumu cietumā.

Kopš 1982. gada 15. janvāra Dievmāte bērniem parādījās noslēgtā telpā draudzes baznīcas sakristejā. Tas notika saziņā ar draudzes prāvestu saistībā ar grūtībām un pat briesmām, kas draudēja vizionāriem. Pirms tam bērni bija pārliecinājušies, ka tas atbilst Dievmātes vēlmēm. Taču kopš 1985. gada aprīļa, izpildot diecēzes bīskapa prasību, bērni uz Dievmātes parādīšanos pulcējās kādā draudzes mājas telpā.

Visu šo laiku kopš parādīšanās sākuma līdz šim brīdim bijušas tikai piecas dienas, kurās neviens no bērniem nav redzējis Dievmāti. Viņa neparādās vienā un tajā pašā vietā vai arī vienai un tai pašai cilvēku grupai vai personām, un šo parādīšanos ilgums ir atšķirīgs. Reizēm tās ilgst divas minūtes, reizēm – stundu. Tāpat arī Dievmātes parādīšanās nav atkarīga no vizionāru gribas. Reizēm viņi ir lūgušies un gaidījuši, bet Jaunava Marija pavisam negaidīti parādījusies nedaudz vēlāk. Turklāt reizēm viņa parādījusies tikai dažiem no vizionāriem, bet ne visiem. Ja viņa nav noteikusi konkrētu parādīšanās brīdi, tad neviens nezina, vai viņa parādīsies un kad. Ne vienmēr viņa parādījusies tikai iepriekš minētajiem vizionāriem – Dievmāte parādījusies arī citiem dažāda vecuma, statusa, rases, izglītības un dzīves gājuma cilvēkiem. Tas viss liek domāt, ka šīs parādīšanās nav iztēles auglis. Tas nav atkarīgs ne no laika, ne vietas, ne no vēlmes, ne no svētceļnieka vai vizionāra lūgšanas, bet tikai no tā, kas parādās, gribas.

 

Vēstījumi

Kā to vizionāri vienprātīgi apliecinājuši, Dievmāte parādīšanās brīdī sniedz vēstījumus, kuri nododami citiem cilvēkiem. Kaut arī vēstījumu ir daudz, tos var apkopot atbilstoši piecām tēmām.

Miers

Trešajā parādīšanās dienā Dievmāte uzsvēra, ka miers ir pirmais no tās vēstījumiem: “Miers, miers, miers un tikai miers!” Pēc tam viņa divreiz sacīja: “Lai miers valda starp cilvēku un Dievu un starp visiem cilvēkiem!” Ņemot vērā to, ka vizionāre Marija brīdī, kad Dievmāte deva šo vēstījumu, redzēja krustu, var secināt, ka šis miers ir no Dieva – no Dieva, kas Jēzū Kristū, iemiesojoties no Jaunavas Marijas, kļuva “mūsu miers” (Ef 2, 14). Jo Viņš ir mūsu miers, un šo mieru pasaule nevar sniegt (sal. Jņ 14, 27), tāpēc Kristus saviem mācekļiem to uzdeva nest pasaulei (sal. Mt 10, 11), lai visi cilvēki kļūtu miera bērni (sal. Lk 10, 6). Šī iemelsa dēļ Dievmāte – Apustuļu Karaliene – Medžugorjē uz sevi norāda kā Miera Karalieni. Kurš gan labāk par viņu var pārliecināt mūsdienu pasauli, kas saskaras ar iznīcības draudiem, par to, cik nozīmīgs un nepieciešams ir miers.

Ticība

Otrais Dievmātes vēstījums attiecas uz ticību. Jau ceturtajā, piektajā un sestajā parādīšanās dienā Dievmāte klātesošos mudināja uz stipru ticību. Saprotams, viņa šo vēstījumu atkārtojusi vairākkārt. Bez ticības mēs nevaram sasniegt mieru. Turklāt ticība ir atbilde uz Dieva Vārdu, ar kuru Dievs sevi ne tikai mums atklāj, bet arī dāvā. Ja ticam, tad mēs pieņemam Dieva Vārdu, kas Kristū kļuvis “mūsu miers” (Ef 2, 14). To pieņemot, cilvēks kļūst jauna radība, kurā ir jauna Kristus dzīve, un līdzdalīgs Dieva dabā (1 Pēt 1, 4; Ef 2, 18). Tas cilvēkam nodrošina mieru gan ar Dievu, gan līdzcilvēkiem.

Vēlreiz jāuzsver, ka neviens nespēj tik labi saprast ticības vērtību un nepieciešamību kā Dievmāte. Tieši tāpēc viņa to ik pa laikam uzsver un vizionāriem uzdod ticības gaismu nest citiem. Dievmāte uzskata, ka ticība ir atbilde uz visu neatkarīgi no tā, ko cilvēki meklē. Viņa to pasniedz kā visu lūgšanu, vēlmju un prasību priekšnoteikumu, kas attiecas uz veselību, veselumu un visām citām cilvēku vajadzībām.

Atgriešanās

Atgriešanās ir vēl viens bieži izskanējis Dievmātes vēstījums. Tas nozīmē, ka viņa saskatījusi mūsdienu cilvēces ticības vājumu vai arī pilnīgu trūkumu. Un bez atgriešanās nav iespējams sasniegt mieru. Patiesa atgriešanās nozīmē sirds šķīstīšanu (Jer 4, 14), jo samaitāta sirds rada un atbalsta sliktas attiecības, sociālo netaisnību, netaisnīgus likumus un paverdzinošas struktūras. Ja sirds radikāli nemainās, ja sirds neatgriežas, miera nav. Tāpēc Dievmāte pastāvīgi atgādina par biežas grēksūdzes nepieciešamību. Šī prasība attiecas uz pilnīgi visiem, jo “neviens nav taisnīgs .. visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi” (Rom 3, 11–12).

Lūgšana

Gandrīz ik dienas, sākot ar piekto parādīšanās reizi, Dievmāte aicina lūgties. Viņa ikvienu mudina “lūgties bez mitas”, kā to arī mācīja Kristus (Mk 9, 29; Mt 9, 38; Lk 11, 5–13). Lūgšana uztur un stiprina cilvēka ticību, jo bez tās nav sakārtotu attiecību ne ar Dievu, ne līdzcilvēkiem. Lūgšana atgādina arī par to, cik cieša ir cilvēka saikne ar Dievu ikdienas dzīvē. Lūgšanā cilvēks apzinās Dieva klātbūtni, pauž Viņam pateicību par saņemtajām dāvanām un tiek piepildīts ar cerības pilnām gaidām attiecībā uz savām vajadzībām, bet jo īpaši pestīšanu. Lūgšana nostiprina šo attieksmi cilvēkā un palīdz viņam regulāri uzturēt attiecības ar Dievu, bez kurām nav iespējams saglabāt un veicināt mieru ne ar Dievu, ne līdzcilvēkiem.

Lūgšanas pamatojums īpaši izriet no tā, ka Dieva Vārds tika teikts cilvēkam un cilvēkam uz to jāatbild ar vārdiem. Mūsu atbildei jābūt “vārdos izsacītai ticībai” jeb “lūgšanai”. Lūgšanā ticība sevi dzīvina, atjauno, stiprina un atbalsta. Turklāt lūgšana sniedz liecību par Evaņģēliju un Dieva eksistenci, tādējādi mudinot līdzcilvēkus sniegt ticības atbildi.

Gavēnis

Sakot ar sesto parādīšanās dienu, Dievmāte bieži aicina gavēt, jo gavēnis kalpo ticībai. Proti, praktizējot gavēni, cilvēks pārbauda, apliecina un nodrošina savu varu pār sevi. Tikai tāds cilvēks, kas valda pār sevi, var būt patiesi brīvs un spējīgs sevi veltīt Dievam un līdzcilvēkiem, kā to prasa ticība. Gavēnis cilvēkam apliecina, ka viņa uzticība ticībai īsta un neviltota. Tā viņam palīdz atbrīvoties no jebkādas verdzības, jo īpaši verdzības grēkam. Tas, kuram nav varas pār sev, kaut kādā veidā ir paverdzināts. Tāpēc gavēnis cilvēkam palīdz ierobežot pārmērīgu tieksmi pēc baudām, kas viegli noved pie tukšas un bezjēdzīgas eksistences, kas bieži vien tiek aizvadīta, izšķiežot labumus, kas citiem nepieciešami, lai izdzīvotu.

Gavējot mēs varam iegūt arī labumus, ar kuriem tiktu iedzīvinātu mīlestību pret nabadzīgajiem un trūcīgajiem un tādējādi vismaz kaut nedaudz mazinātu atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Tādējādi gavēnis dziedina to, ko trūkums nodarījis nabadzīgajiem un pārmērības – bagātajiem. Tā savā veidā tas rada miera dimensiju, kuru šodien īpašā veidā apdraud atšķirības starp bagāto un nabadzīgo ļaužu dzīvesveidu (piem., Ziemeļos un Dienvidos). Kopumā ņemot, var sacīt – Dievmātes vēstījumi uzsver to, ka miers ir vislielākais labums un ka ticība, atgriešanās, lūgšana un gavēnis ir līdzekļi, ar kuriem to sasniegt.

Īpašie vēstījumi

Bez jau minētajiem pieciem vēstījumiem, kas, kā tika norādīts, ir galvenie vēstījumi, kurus Dievmāte, sākot parādīties, deva visai pasaulei, viņa 1984. gada 1. martā katru ceturtdienu galvenokārt ar vizionāres Marijas Pavlovičas starpniecību sāka sniegt īpašus vēstījumus Medžugorjes draudzei un svētceļniekiem, kas tajā ieradās. Tādējādi Dievmāte līdzās sešiem vizionāriem par saviem līdzstrādniekiem un lieciniekiem izvēlējās Medžugorjes draudzi un svētceļniekus, kuri uz to dodas. To nepārprotami apliecina pirmais ceturtdienas vēstījums, kurā viņa teica: “Es īpaši izraudzījos šo draudzi, un es gribu to vadīt.” Dievmāte to vēlreiz uzsvēra, kad teica šos vārdus: “ .. ne jau nejauši esmu izvēlējusies šo draudzi. Tā man ir mīļāka nekā citas, kurās es ar prieku uzturējos, kad Visuvarenais mani sūtīja.” (1985. g. 21. marts) Dievmāte minēja arī iemeslu, kāpēc izdarījusi šādu izvēli: “.. visi šajā draudzē atgriezieties! Tā ir mana otrā vēlēšanās. Tādējādi jūs palīdzēsiet atgriezties visiem, kas šeit ieradīsies.” (1984. g. 8. marts) “Es lūdzu jūs, īpaši tos, kuri ir no šīs draudzes, dzīvot saskaņā ar maniem vēstījumiem.” (1984. g. 16. augusts) Vispirms draudzes locekļiem un svētceļniekiem vajadzētu kļūt par Dievmātes parādīšanos un vēstījumu lieciniekiem, lai tādējādi kopā ar vizionāriem iesaistītos viņas ieceres attiecībā uz pasaules atgriešanos un izlīgšanu ar Dievu īstenošanā.

Dievmāte labi zina, kādi savā būtībā ir draudzes locekļi un svētceļnieki, ar kuriem viņa vēlas sadarboties, lai īstenotu pasaules pestīšanas ieceri, zina, cik nepilnīgi tie ir. Viņa apzinās, ka tiem nepieciešams pārdabisks spēks. Tāpēc viņa tos ved pie šī spēka avota. Tā vispirms ir lūgšana. Dievmāte dedzīgi un nemitīgi aicina lūgties. Viņa uzsver, ka no visām lūgšanām svarīgākā ir Mise (1985. g. 7. marts; 1985. g. 16. maijs), un mudina pielūgt Vissvētāko Sakramentu (1984. g. 15. marts). Viņa aicina arī piesaukt Svēto Garu (1984. g. 2. jūnijs; 1984. g. 9. jūnijs; 1985. g. 11. aprīlis; 1988. g. 23. maijs u. c.) un lasīt Svētos Rakstus (1984. g. 8. septembris; 1985. g. 14. februāris). Ar šiem īpašajiem vēstījumiem draudzei un svētceļniekiem, kas tajā ierodas, Dievmāte vēlas, lai pirmie vēstījumi, kuri tika doti parādīšanās sākumā un bija paredzēti visai pasaulei, tiktu padziļināti un citiem darīti pieņemamāki un saprotamāki.

Kopš 1987. gada 25. janvāra Dievmāte savus vēstījumus ar Marijas Pavlovičas starpniecību dod katra mēneša 25. datumā. Tā tas ir līdz šai dienai.

Ļudevits Rupčičs OFM