Pirmo reizi par Medžugorji dzirdēju pirms trīspadsmit gadiem no draudzenes, ar kuru ik pa laikam tikos un dalījos priekā par Dieva darbu atklāšanu manā dzīvē. Aicinājums apmeklēt mūsdienīgo Marijas vietu izskanēja manās garīgajās pārdomās, tādēļ jau nākamajā gadā es spēru kāju uz šīs svētīgās zemes garīgās mūzikas ansambļa “Ave Maria” sastāvā.
Uz Medžugorji, protams, vedām arī mūzikas instrumentus (trīs vijoles un manu banduru), jo ļoti gribējām spēlēt Mladifestā. Protams, mums neļāva spēlēt festivāla noslēgumā. Guvām svarīgu pazemības mācību. Visus nākamos gadus līdz 2019. gadam, kamēr kopā spēlējām ansamblī, nekad to neaizmirsām: mācījāmies savā darbībā sadzirdēt Dievu, iet tur, kur aicina Viņš, iet tur, kur mēs esam vajadzīgi, nevis neaicinātiem izvirzīties priekšplānā; kopā lūdzāmies un gājām svētceļojumos. Daudzas mūsu uzstāšanās, īpaši pēc mūsu otrā brauciena uz Medžugorji 2014. gadā, mēs balstījām uz Dievmātes vēstījumiem, mēs tos lasījām veco ļaužu pansionātos, slimnīcās, izmeklēšanas izolatorā, mūsu draudzes un citās baznīcās, spēlējām adorācijas laikā, dziedājām Medžugorjes un Taizé dziesmas.
Dievs vienmēr dod vairāk, nekā tu lūdz, bet tad, kad tas ir vajadzīgs. Pēc četru gadu pazemības skolas mēs spēlējām Džulio Kačini “Ave Maria” uz vasaras altāra Svētajā Misē Komūnijas laikā. Mēs par to pat sapņojuši nebijām – mēs spēlējām vissvarīgākajā liturģijas brīdī, kas ir Euharistija. Tā nebija tikai uzstāšanās, tā bija stīgu, sirds un visas būtības lūgšana.
Medžugorjē svētceļnieki vienmēr apmeklē tēva Slavko Barbariča kapavietu. Kad es 2014. gadā tur lūdzos, pēkšņi nodomāju, ka vēlos kaut ko darīt Medžugorjes labā, un patiesi lūdzu tēva Slavko palīdzību. Vakarā pie manis pienāca Oļa, kura dzīvo kopienā “Marijas Gaisma”. Mēs sākām runāt. Meitene jautāja, kur es strādāju, un, saņēmusi atbildi, teica: “Ak, man tik ļoti ir vajadzīgs ukraiņu filologs.”
Kopš tā laika es palīdzu kopienai tulkot dažādus materiālus no krievu valodas, bet vissaviļņojošākais ir brīdis, kad korekcijai saņemu Dievmātes vēstījumu. Es zinu, ka Ukrainā ir tik daudz filologu, kas ir pārāki par mani, bet tieši man ir uzticēts tik atbildīgs uzdevums. Ir jāseko līdzi, lai nekādā veidā nemainītu vēstījuma tekstu, uzmanīgi jāsalīdzina to ar oriģinālo tekstu horvātu valodā, citiem tulkojumiem slāvu valodās, jāpārbauda vārdu nozīme vārdnīcās, jālūdz padoms… Reizēm acīs sariešas asaras, saprotot, cik es esmu mazs cilvēks, bet pieskaros kaut kam tik lielam.
Tuvojoties Dievmātes parādīšanās 40. gadadienai, iztulkoju Mirjanas Soldo grāmatu “Mana Sirds triumfēs”. To nācās darīt mācību gada beigās, kad skolā ir ļoti daudz darba, bet, neskatoties uz negulētām naktīm, biju laimīga.
Reiz kādā grāmatā par Medžugorji izlasīju, ka vizionāriem bija savas lūgšanu grupas, kurās viņi lūdzās jau no parādīšanos sākuma. Nodomāju, cik viņi ir laimīgi cilvēki, jo lūdzas kopā ar tiem, kuri redz Dievmāti. Un reiz man piedāvāja lūgties lūgšānu grupā kopā ar vizionāru Ivanu. Es tikai pateicībā noliecu galvu Dieva priekšā, jo kārtējo reizi manas sirds ilgas tika piepildītas.
2014. gadā, atgriežoties no Medžugorjes, es lūdzu Dievmātei, lai mans vīrs atbrauktu uz šejieni. Un Viņa izdomāja brīnišķīgu veidu, kā viņu šurp atvest. Kopiena “Marijas Gaisma” 2018. gadā mūs uzaicināja piedalīties laulāto rekolekcijās. Tas bija tik īpaši, kad mans vīrs pēdējā vakarā pirms došanās mājās teica: “Zini, es gribēju tevi mierināt un aizgāju uz grēksūdzi. Mūsu priesteris gāja uz viesnīcu un pa ceļam pieņēma grēksūdzi.” Daudzus gadus mans vīrs nepieņēma Gandarīšanas sakramentu, taču viņa sirds tika uzrunāta tieši šeit, “pasaules biktskrēslā”, kā mēdz dēvēt Medžugorji.
Medžugorje ir vieta, kur jūtu spēcīgu Dievmātes klātbūtni, Viņas mātišķo maigumu, vieta, kur smeļos mīlestību un mieru un vēlos to nest pasaulē.
Paldies, Māmiņ!
Liliāna Lavreņuka, Ukraina
