Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. septembrī
“Mīļie bērni! Aiz mīlestības pret jums Dievs mani sūta jūsu vidū, lai es jūs mīlētu un mudinātu uz lūgšanu un atgriešanos par mieru jūsos un jūsu ģimenēs, un pasaulē. Bērniņi, neaizmirstiet, ka patiess miers nāk tikai ar lūgšanas starpniecību no Dieva, kas ir jūsu miers. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)
Miera tēma bieži parādās Dievmātes vēstījumos un aicinājumos. Miers nerodas pats no sevis. Tas ir darba, pūļu un cīņas ar saviem personīgajiem trūkumiem un kaislībām rezultāts. Ja mēs esam neatlaidīgi, šajā cīņā Dievs mūs neatstās un nepametīs. Tomam no Kempenes piedēvētajā garīgajā traktātā “Sekošana Kristum” pirmās grāmatas vienpadsmitajā nodaļā viņš raksta: “Mēs dzīvotu lielā mierā, ja savu prātu un sirdi tik ļoti nemocītu ar to, ko runā un dara citi. Kā gan mierā var dzīvot cilvēks, kas allaž iejaucas citu darīšanās un visus savus spēkus izšķiež ārēji, neveltot laiku savai iekšējai dzīvei? Svētīgi vienkāršie! Viņi gūs bagātīgu mieru.
Kāpēc daži svētie ir bijuši tik pilnīgi un dievbijīgi? Tāpēc, ka viņi centās atbrīvoties no visām pasaulīgajām tieksmēm un ar visu savu sirdi vienoties ar Dievu, pastāvīgi sevi uzraugot. Mēs esam pārāk aizņemti ar personiskajām kaislībām, par daudz tiecamies pēc pārejošā. Mēs reti gūstam uzvaru kaut pār vienu netikumu, un mums trūkst dedzības, lai ik dienas kļūtu pilnīgāki, tāpēc arī esam tik auksti un vienaldzīgi.”
Mēs bieži ilgojamies un tiecamies uz mieru dvēselē, bet maz darām, lai sasniegtu mieru. Tas, kas mums laupa mieru šajā laikā, ir rūpes, neatliekami darbi, steiga, sociālie tīkli un atkarība no tiem. Rezultāts – izklaidība. Cilvēks nonāk it kā neizbraucamā apvidū un apjukuma stāvoklī, kur viņš vairs neatrod savu ceļu. To visu veicina mūsu vājums, un mēs uzskatām, ka lūgšana ir kaut kas grūts un nogurdinošs, jo lūgšana ir cīņa, cīņa ar Dievu un ar savām vājībām, vienaldzību un slinkumu.
Lūgšanu var salīdzināt ar kāpšanu kalnā. Bet, kad mēs sasniedzam virsotni, ātri aizmirstam visas pūles un centienus, jo varam baudīt skaisto dabu un plašo skatu no kalna.
Bet, ja mums nav laika Dievam un mēs neļaujam Viņam nākt pie mums, vai tas nenozīmē to, ka mēs Viņu nemīlam patiesi un no visas sirds? Mēs nevaram mīlēt Dievu, ja necenšamies iepazīt Viņu ar visu sirdi. Mēs varam piepildīt savu dvēseli un sirdi ar visdažādākajām lietām tā, ka sirdī vairs nebūs vietas ne Dievam, ne mums pašiem. Tā sekas – nemiers, tukšums, satraukums un bailes. Mēs nevaram piemānīt sirdi. Tā zina, kurš ir tās autors.
Dievmāte mūs pastāvīgi aicina būt uzticīgiem lūgšanai, tas nozīmē būt uzticīgiem mīlestībai.
Tikai lūgšanā mēs varam atjaunot mūsu attiecības ar Dievu, un tikai tad Dievs varēs dāvāt harmoniju un mieru mums, mūsu ģimenēm un pasaulei.
Dievs nekad nenogurst uzklausīt mūsu lūgšanas un lūgumus. Dievs var uzklausīt mūsu lūgšanu, ja mēs esam gatavi saskaņot savu dzīvi ar Viņa gribu un cīnīties ar savām nesakārtotajām tieksmēm. Lūgšana palīdz mums atvērties Dievam ar visām mūsu ciešanām un sāpēm, kā arī ar visām mūsu labajām īpašībām un talantiem, ko mēs esam saņēmuši no Viņa. Lūgšana mūs noved pie patiesības par sevi Dieva priekšā, un tikai patiesība mūs atbrīvo un ved mūs uz mieru, ko mums vēlas dot Dievs.
Lūgšana: Jaunava Marija, Miera Karaliene, Dievs mīlestībā uz mums sūtīja un sūta tevi pie mums, lai tu mūs aicinātu ceļā, kas ved uz dzīvi pārpilnībā. Tu, Marija, esi izgājusi mūsu ceļus, jutusi mūsu sāpes un krustus, bet tu pazīsti arī Visvareno un Dieva žēlastību. Paldies, ka tu nenogursti ar mums. Īpaši lūdzam par mums visiem un visiem tiem, kuri neatrod to mieru, ko dod Dievs. Ar savu mātes sirdi uzlūko visas tās sirdis, kurās rodas naids, kari un slepkavības. Aizbildini par visiem tiem, kuri cieš no ļaunuma, karu un slepkavību sekām. Mēs lūdzam tavu mātes aizbildniecību visām ģimenēm, kurās nav miera, cieņas un mīlestības, īpaši lūdzamies par bērniem, kuri cieš no vecāku egoisma. Amen.
tēvs Ļubo Kurtovičs OFM
