Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. maijā
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu lūgties ar sirdi. Bērniņi, izveidojiet lūgšanu grupas, kurās jūs cits citu pamudināsiet uz labu un pieaugsiet priekā. Bērniņi, jūs vēl esat tālu. Tāpēc no jauna atgriezieties un izraugieties svētuma un cerības ceļu, lai Dievs jums pārpilnībā dāvātu mieru. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

“Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu lūgties ar sirdi.”

Es pieņemu, ka daudzi no mums domā: laiks, kurā mēs dzīvojam, ir tālu no želastības laika. Tas ir pārāk koncentrēts uz materiālo, daudz izaicinājumu, kārdinājumu un slazdu, īpaši bērniem un jauniešiem. Taču Dievmāte tomēr saka, ka mūsu laiks ir žēlastības laiks.

Kādā veidā mūsu laiks ir želastības laiks?

Vai ne tādēļ, ka viņa, Dievmāte, ir kopā ar mums, un ka Dievs caur viņu dāvā īpašas žēlastības tieši mums šodien? Vai ne tādēļ, ka Medžugorje ir skola, kur nevis kāds skolotājs vai pasniedzējs, bet Dievmāte mūs māca, kā dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, kā iegūt patiesu mieru un kā to izplatīt visā pasaulē? Vai ne tādēļ, ka Dieva Māte aicina tieši mūs palīdzēt viņai izplatīt mieru? Žēlastība ir Dieva dāvātā iespēja. Kam? Mums! Kad? Šodien!

Dievmāte mūs aicina lūgties ar sirdi. Ko nozīmē lūgties ar sirdi?

Mēs lūdzamies ar sirdi, kad to vēlamies un pieņemam lēmumu lūgties. Tādēļ jau vēlmē būt kopā ar Jēzu un lēmuma iet uz Svēto Misi pieņemšanas brīdī sākas lūgšana ar sirdi.

Bet daži ir iegājuši baznīcā, bet nelūdzas ar sirdi, jo ir palikuši pārdzīvojuma virspusē. Nav dziļuma.

Viņi ir Misē, taču nav klātesoši ar sirdi un ir neuzmanīgi. Lūgties ar sirdi nozīmē “no galvas nonākt sirdī” un iedziļināties Vārdā un Dieva klātbūtnē.

Mēs varam pārbaudīt, vai mēs lūdzamies ar sirdi, ja atcerēsimies Jēzus vārdus: “Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds.” (Mt 6,21). Kad es lūdzos, kur ir mana sirds? Vai es esmu ar visu sirdi Svētajā Misē un lūgšanā? Vai arī tikai ar ķermeni, bet mana sirds ir citā vietā?

Sirds lūgšanā harmonijā jābūt abām: lūpām (vārdiem) un sirdij. Piemēram, kamēr Rožukroņa lūgšanā lūpas atkārto: “Esi sveicināta, Marija…” šajā laikā sirds ir nomodā, tā ir uzmanīga, atvērta, klausās, ar paļāvību nododas Kungam. It kā visā vārdu “Esi sveicināta, Marija…” atkārtošanas laikā mūsu sirds teiktu: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”

Mūsu sirds nav vienīgā, kas ir svarīga lūgšanā. Mēs lūdzamies ar sirdi, ja esam atvērti Svētajam Garam un vēlamies iepazīt Jēzus Sirdi. Kad mēs ar sirdi atveramies Jēzus Sirdij, kad mēs iegremdējamies Dieva mīlestības dziļumos, kad mūsu sirds un Jēzus Sirds ir vienotas – tā ir lūgšana ar sirdi.

“Bērniņi, izveidojiet lūgšanu grupas, kurās jūs cits citu pamudināsiet uz labu un pieaugsiet priekā.”

Kolumbijā es klausījos kāda laulātā pāra liecību. Viņi bija ateisti, šajā garā audzināja savus bērnus un izšķīrās. Un tad notika kaut kas brīnumains: viņu dēlam (jaunam cilvēkam) bija draugi, kuri uzaicināja viņu uz lūgšanu tikšanos lūgšanu grupā, kurai viņi piederēja. Jaunietim lūgšana patika, un viņš sāka lūgties par saviem vecākiem. Un viņš nelūdzās par to, lai viņi atkal būtu kopā, jo viņi bija šķīrušies, bet lai viņi iepazītu Dievu.

Drīz pēc tam, pēc draudzenes ieteikuma, māte aizbrauca uz Medžugorji, izsūdzēja grēkus un piedeva vīram. Atgriezusies Kolumbijā, viņa satikās ar savu vīru. Viņi piedeva viens otram un apprecējās vēlreiz. Tā bija brīnišķīga liecība, kas aizskāra visus pārpildītajā zālē klātesošos.

Radikālās pārmaiņas, par ko liecināja laulātais pāris, bija rezultāts dēla lūgšanai, ko viņš lūdzās lūgšanu grupā. Šis piemērs apstiprina skaidro Dievmātes vēlmi, lai mēs lūgtos lūgšanu grupās.

Kāpēc būtu labi, ja mēs izveidotu lūgšanu grupu un tajā lūgtos?

Dievmāte vēlas, lai mēs iedvesmotu viens otru darīt labu un augtu priekā, un tieši to vislabāk var sasniegt lūgšanu grupās. Tālāk: “Lūgšanu grupas ir spēcīgas, un, pateicoties tām, es varu redzēt, bērniņi, ka Svētais Gars darbojas visā pasaulē.” (25.06.2004.)

No teiktā mēs redzam, ka Dievmāte runāja par savu personīgo pieredzi, jo arī viņa lūdzās grupā kopā ar apustuļiem, gaidot Svētā Gara nosūtīšanu (Apd 1, 13-14).

Klausīsim Dievmāti un izveidosim lūgšanu grupu. Negaidīsim, kamēr to izdarīs citi. Un sākumā mūsu nav jābūt daudz. Trīs cilvēki jau ir labi. Un nerunāsim par to, kāpēc mums nepievienojās citi.

“Bērniņi, jūs vēl esat tālu.”

Māte zina, kur mēs esam. Mēs esam tālu. Būt tālu nozīmē to, ka esam tālu no Dieva, no Dievmātes, no lūgšanas. Mēs attālināmies no Dieva, ja nelūdzamies un negavējam. Sekas tam ir skaidras: mīlestība pret Dievu kļūst vēsa. Garīgā dzīve izgaist un izžūst. Mēs uztraucamies par visu, izņemot garīgo dzīvi. Mēs zaudējam jūtību pret Dieva Vārdu un nepieciešamību barot dvēseli Euharistijā un attīrīt to grēksūdzes laikā.

Jaunākais dēls, kurš atstāja savu tēvu Jēzus līdzībā, ir piemērs cilvēkam, kurš ir tālu no Dieva (Lk 15, 11-32). Bet cilvēks var distancēties, neattālinoties no Dieva fiziski. Minētajā līdzībā vecākais dēls fiziski ir tuvu tēvam, bet tālu no viņa garīgi. Tāpat arī farizeji, kas lūdzas Templī, ir ārēji klātesoši un tuvu savas atrašanās vietas dēļ, taču viņi joprojām ir tālu no Dieva (Lk 18, 9-14). Un ne tikai tālu no Dieva, bet arī no sevis, jo neredz sevi.

Tātad mēs varam lūgties un būt tālu no Dieva. Turklāt Dievs caur pravieti Isaju kritizē Izraēla tautu ar vārdiem, ko lieto arī Jēzus: “Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.” (Mt 15,8).
Zīme tam, ka mēs esam tālu, ir tā, ka mēs aizmirstam Dievmāti un viņas aicinājumus. Agrāk mēs ļoti priecājāmies par Dievmātes vēstījumiem un Mātes mīlestību, bet pieradām, ka viņa ir kopā ar mums, un pārslēdzāmies uz šīs pasaule rūpēm un darbiem. Mēs vairs nepalīdzam Dievmātei. Mēs esam viņu aizmirsuši.

Daži saka, ka nevar iepazīt Dievu, tāpēc neiet uz baznīcu, nelūdzas un netic. Rodas jautājums: Kā es varu iepazīt Dievu, ja es esmu tālu no Dieva, ja es atrodos ateiskā sabiedrībā, ja es lasu tikai to rakstnieku darbus, kuri netic Dievam, ja man apkārt esošie cilvēki runā tikai noliedzoši par Dievu, ticību un Baznīcu? Tātad, vai esmu pietiekami spējīgs, lai iepazītu?

Ja es mīlu cilvēku, es būšu viņam blakus un tad varēšu ar viņu iepazīties un viņu iepazīt. Ja es viņu nemīlu un atrodos tālu no viņa, es nevaru ar viņu ne iepazīties, ne iepazīt.

Lūgties nozīmē atgriezties pie Dieva un būt Viņam blakus. Mēs lūdzamies, lai mūsos rastos mīlestība uz Dievu un mēs atgrieztos pie Viņa. Tieši tāpat mēs lūdzamies, lai mūsos rastos mīlestība uz Dievmāti un mēs no jauna kļūtu par viņas palīgiem.

“Tāpēc no jauna atgriezieties un izraugieties svētuma un cerības ceļu, lai Dievs jums pārpilnībā dāvātu mieru.”

Jaunieši šodien tiek audzināti tādā garā, ka viss ir atļauts un labs un ka atgriešanās nav nepieciešama. Pat dažās baznīcās neaicina cilvēkus mainīties. It īpaši rietumos. Viņi uzskata, ka viss ir labi. Nevienam nav jāmainās. Sarunas par grēku ir novecojušas. Nav aicinājuma atgriezties, nav aicinājuma uz grēksūdzi. Viņi saka: svarīgi, lai mēs labi justos.

Taču ir interesanti dzirdēt pirmo Jēzus aicinājumu: “Gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” (Mk 1,15)

Cilvēks aizmirst kādu svarīgu faktu: viņš var būt akls un pārliecināts par to, ka ir labs. Līdzīgi farizejiem un Rakstu zinātājiem, kuri domāja, ka kalpo Dievam, kad vajāja un sita krustā Jēzu. Kā arī daudzi citi, kuri kalpoja 20. gadsimta diktatoriem.

Būtu labi mums katram uzdot jautājumu: “Varbūt man ir nepieciešama atgriešanās?” Iespējams, tas satricinātu viņa pārliecību par to, ka viņš ir labs, ka viņš dzīvo pareizi un ka viņam nav vajadzīga atgriešanās. Iespējams, tas viestu šaubas viņa redzējumā un domāšanas veidā, atverot viņam acis uz patiesību.

Dievmāte vēlas, lai mēs izvēlētos svētuma un cerības ceļu, jo tādā veidā mēs atveramies mieram, ko Dievs mums dod pārpilnībā.

Kas ir svētums?

Svētums nāk no Dieva. Dievs ir svēts. Ko tas nozīmē?

Dievs mūs, cilvēkus, mīl. Tas ir svētums. Dievs mums piedod. Tas ir svētums. Dievs dāvā mums mieru. Tas ir svētums.

Dievs vēlas, lai arī mēs būtu svēti: “Esiet svēti, jo es esmu svēts.” Būt svētam citu dēļ. Dievs vēlas mīlēt cilvēkus, bet nevis tiešā veidā, bet caur mani un tevi. Kad es mīlu cilvēkus, tad būtībā Dievs mīl cilvēkus caur mani. Tad es, kaut arī vājš un grēcīgs, kļūstu par Dieva svētuma izpausmi. Dievs vēlas piedot cilvēkiem, bet nevis tiešā veidā, bet caur mani un tevi. Kad es piedodu cilvēkam, tad to dara Dievs caur mani. Dievs vēlas dāvāt cilvēkiem mieru. Kad es nesu mieru ģimenē un starp cilvēkiem, tad to caur mani dara Dievs. Tas ir svētums.

Tāda dzīvesveida auglis ir patiess miers, ko Dievs mums dod pārpilnībā.

t. Marinko Šakota OFM