MEDŽUGORJĒ ATRADU GAISMU UN MIERU

Šogad Medžugorjē biju otro reizi. Pagājušo gad man negaidīti piedāvāja aizbraukt kopā ar svētceļnieku grupu kur pamatā bija cilvēki ar īpašam vajadzībām veicot to medicīnisko aprūpi nepieciešamības gadījumā. Es piekritu kaut nemaz nesapratu ko tas nozīme jo pirms tam nekad nebiju svētceļojumos un sakuma uztveru šo piedāvājumu ka komandējumu. Protams piešķirot sevi pie kristiešiem biju priecīgs apmeklēt svētvietu par kuru biju dzirdējis bet patiesība nezinu neko. Tikai pēc tam es uzzināju ka attiecība pret Medžugorji vārds “nejauši” pilnīgi neder.

Šie divi braucieni deva man tik daudz, cik es nebiju saņēmis nekad agrāk. Gaišie, ticīgie cilvēki blakus. Cilvēki ar dažādam un sarežģītam veselības problēmām, pašaizliedzīgie vecāki, mācītāji no kuriem izstaro mīlestībā un patiesa ticība, milzīgs garīgais spēks. Un kuri tik mierīgi, gaiši un pacietīgi nes savu krustu. Cilvēki kuri veltīja visus savus spēkus svētceļojuma organizēšanai un īstenošanai nesavtīgi kalpojot tiem kam tik ļoti vajadzīgā līdzcilvēku palīdzība. Tā visā es saskatīju arī savu uzdevumu. Es sapratu ka sv. Marija dod man iespēju izdarīt kaut ko citu cilvēku labā. Palīdzēt un sargāt tos. Un vel es sapratu ka Viņa mani gaidā tapāt ka visus citus kuri tiek aicināti Medžugorjē. Sakuma tas bija ļoti negaidīti. Sv. Marija? Mani? Gaida?? Bet pakāpeniski kļuva skaidrs ka Viņa gaida mūs visus. Un palīdz mums atgriezties pie sava Dēla kājām.

Lai Dievs svēti visus manus šo braucienu ceļabiedrus. Jūs devā man tik ļoti daudz. Daudz vairāk nekā es jums. Paldies jums visiem un paldies Marijai par šo mīlestības, ticības un uzticēšanas mācību. Uzticēšanu Jēzum, uzticēšanu sv. Marijai, uzticēšanu Dieva varai un gribai.

Es pat nezinu ka aprakstīt visas savas jūtas un pārdzīvotas emocijas. Redzot ka cilvēki iet uz Križevacu un Podrbro, cilvēki kuriem pat pa līdzenu virsmu grūti pārvietoties, ka viņi cenšas sasniegt virsotnī un krustu, steidzas pie Mātes neskatoties ne uz kādam grūtībām varētu teikt “izmisīgi”, bet nekāda izmisuma es tur neredzēju. Bet redzēju mīlestību, ticību un uzticēšanu.

Un gan Svētas Mises laikā, Rožukroņa kopējo lūgšanu un adorāciju laika es ka no jauna atskatījos uz savu dzīvi. Daudz ko sapratu un pārdomāju. Un ieguvu mieru sirdī. Mūs pavadā brīnišķīgā Mātes Marijas mīlestība. Mēs neesam vieni. Mūs gaida un mīl.


Braucot pirmo reizi es ne uzreiz sapratu ar un ap mani notiekoša nozīmi un īsto jēgu. Otro reizi jau biju gatavs. Zinot uz kurieni un priekš kam braucu. Es jūtu prieku ka varu būt noderīgs tiem kuriem bija vajadzīgā mana palīdzība. Pateicīgs Jēzum un Marijai par šo iespēju kaut nedaudz kalpot līdzcilvēkiem.

Medžugorje izmainīja mani. Izmainīja manu dzīvi. Iedeva jaunu spēku ticībai, mieru sirdī un cerību.
Divas reizes es izjutu laimi būt Medžugorjī. Pie Mātes Marijas. Vai būs trešais? Lai notiek pēc Dieva prāta. Bet dziļi sirdī es ceru. Ceru un ticu ka mīļa māte Marija dos man tādu iespēju ne vienu reizi vien. Un vedīs mani tapāt ka mūs visus pa atgriešanas ceļu. Pie sava dēla. Pie Jēzu.
Lai Dieva žēlastībā un Sv. Marijas mīlestībā ir ar jums!

Andris, ārsts no Latvijas

Read Previous

VAIRĀK PAĻAUTIES UZ DIEVU

Read Next

PRIECĀJIETIES