DIEVMĀTES APSKĀVIENOS AGLONĀ

Tas bija marts, kad draudzene man pavēstīja, ka Aglonā tiek plānota “Lūgšanu tikšanās Medžugorjes garā”. Viņa teica, ka tas būs nozīmīgs notikums, uz kuru dosies svētceļnieki ne tikai no visas Latvijas, bet arī no Krievijas, Baltkrievijas un Lietuvas. Tā būšot starptautiska tikšanās – tikšanās lūgšanā.

Laiks steidzās ātri un pienāca jūlija beigas. Tiku iesaistīta grupā, kas rūpējās par muzikālo noformējumu tikšanās laikā. Pirms tam bija arī mēģinājumi, kuros mācījāmies dziesmas sv.Misei un adorācijai. Varu teikt, ka pat mēģinājums mani aizkustināja. Tur jau bija kaut kas ārkārtīgi brīnišķīgs, gaišs un netverams – tas kādā veidā tika dziedāts un muzicēts. Mūzika plūda dabiski, kā ne no kurienes – tas bija maigi, neuzkrītoši, “ar debesu piegaršu”. Mūzika, kas tuvina Debesīm. Jau tad nodomāju, ka te slēpjas kaut kas īpašs. Ar nepacietību gaidīju 27. jūliju, jo zināju, ka pie mūsu mīļās Aglonas Dievmātes altāra un Jēzu Vissvētākajā Sakramentā šī sajūta būs vēl īpašāka.

Tā diena bija klāt. Skaista, skaidra, dzirkstoša, saules pielieta Latvijas vasaras diena. Debesis bija parūpējušās par lielisku laiku. Visi sapulcējāmies Bazilikā. Sekoja mūsu priestera uzruna un tad tika aicināti viesi no Medžugorjes, lai kopīgi lūgtos Rožukroņa lūgšanas Pirmo daļu. Šeit nu man gadījās visai pēkšņi visiem priekšā skaitīt Pirmo noslēpumu. Kopā ar abiem viesiem un pārējo četru noslēpumu priekšlasītājiem nometāmies ceļos altāra priekšā. Pēc priestera meditācijas skaitīju savu noslēpumu mikrofonā – ja godīgi, likās, ka sāks birt asaras – jutos tik tuvu Dievmātei – Viņa bija tepat man pretī un blakus bija cilvēki, kas ar visu savu sirdi un dvēseli tic un jūt, kas tieši šajā brīdī Dievmāte uz mums lūkojas un uzklausa.

Ļoti uzrunāja tas, ka informējot par dienas gaitu, īpaši tika uzsvērts, ka mēs gatavojamies pašam galvenajam dienas notikumam – Svētajai Misei. Un tik tiešām mēs ikdienā neaizdomājamies, kas ir pats svarīgākais, kad ejam uz baznīcu vai vispār vadām savas dienas – svarīgākais – tas ir brīdis, kad atnāk Jēzus Svētās Mises Upurī. Tas bija viens teikums – “svarīgākais notikums – Svētā Mise”! Mises Upuris bija tas, kas vainagoja itin visu, kas notika todien un arī to, kas notiek katru dienu. Šos vārdus es vēl arvien turu savā sirdī un uz Svēto Misi eju ar vislielāko pietāti, kā uz tikšanos ar pašu Karali – Jēzu.

Pirms Svētās Mises lūdzāmies Rožukroņa Trešo daļu, kas mūs sagatavoja pirms tikšanās ar Jēzu (cik skaisti tas skan!). Svēto Misi gaidījām kā dienas kulmināciju. Mūsu sirdīs Jēzum tika sagatavota īpaša vieta. Šo vietu mums palīdzēja “iekārtot” mūsu visu Māte – vislabākā no mātēm – Jaunava Marija. Ar līksmu sirdi dziedājām Mises dziedājumus. Visīpašākais brīdis – Sv. Komūnija – debešķīga sajūta, ka visi, kas dienas garumā kopā lūdzāmies, tagad KOPĀ vienojamies ar Jēzu.

Pēc Sv. Mises sekoja adorācija Vissvētākā Altāra Sakramenta priekšā. Līdz dvēseles dziļumiem mani satrieca abu Medžugorjes viesu ārkārtīgi pazemīgā ķermeņu poza adorējot. Tā, ka bija uzreiz saprotams, ka altārī klātesošs ir Karalis, kura priekšā jānoliecas gan miesai, gan garam. Tas atstāja uz mani paliekošu iespaidu un lika pārdomāt, kā mēs adorējam Sakramenta klātbūtnē – kāda ir mūsu gan fiziskā, gan garīgā stāja. Cik svarīga ir šī sevišķi dievbijīgā attieksme, ar kādu nākam uz adorāciju.

Zinu, ka uz mūžu man prātā paliks vārdi par slimo, ko atnes Jēzum dziedināšanai. Cauri prātam izskrēja vairākas man pazīstamas sejas – to cilvēku sejas, kurus es tik tiešām vēlos redzēt dziedinātus un atgriežamies pie Dieva. Adorācijas noslēgumā priesteris ar tādu īpaši cienīgu, svētsvinīgu un rūpīgu attieksmi paņēma monstranci savās rokās un svētīja visus klātesošos, izsakot ļoti spēcīgus vārdus. Bija skaidrs, ka Jēzus paceļ savu svētījošo roku un pieskaras katram – šo sajūtu es nevēlētos pazaudēt arī turpmāk.

Slava Dievam, jo Viņš ir ļoti labs! Paldies Dievam par Medžugorji! Un vēl, cik brīnišķīgi, ka pašā tikšanās sākumā tika izteikti vārdi, ka Medžugorjes Dievmāte ir tā pati, kas Aglonas, tā pati, kas Lurdas un Fatimas, tā pati, kas Gvadelupes un Čenstahovas. Viņa ir visur! Mēs vienmēr savā dzimtajā baznīcā varam nākt un meklēt patvērumu zem Viņas Žēlastību apmetņa! Tomēr es tagad arī zinu, ka vēlos apmeklēt Medžugorji, jo tā ir ĪPAŠA!

Jacinta, Latvija

Read Previous

Vēstījums Mirjanai Draģičevičai-Soldo 2019. gada 2. septembrī

Read Next

“Lūgšana par mieru” Aglonā 27.07.2019