PIEŅEMIET LĒMUMU IZVĒLĒTIES SVĒTUMU

2019. gada 25. augustā
«Mīļie bērni! Lūdzieties, strādājiet un ar mīlestību lieciniet par Debesu valstību, lai jums būtu labi šeit, virs zemes. Bērniņi, Dievs simtkārtīgi svētīs jūsu pūles, un jūs būsiet liecinieki tautu vidū. Neticīgo dvēseles piedzīvos atgriešanās žēlastību, un Debesis būs pateicīgas par jūsu pūlēm un upuriem. Bērniņi, ar rožukroni rokā lieciniet, ka esat mani, un izvēlieties svētumu! Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!

Vēstījumi, kurus mums nodod Jaunava Marija visu šo gadu laikā, ir vienkārši, bet tai pat laikā prasīgi. Viņa gaida no mums visu – sirdi un uzticēšanos vienlaikus, tāpat kā Viņa – atdeva Dievam visu.

Par to runājis arī sv. Jānis Pāvils II: “Bez šaubīšanās paziņoju, ka jebkādai priesteru iniciatīvai jāizriet no nepieciešamības svētdarīt”. Kungs Jēzus mūs aicina: “Esiet svēti, kā Jūsu Debesu Tēvs ir svēts!”

Baznīcā visi ir aicināti svētumam. Kā atzīmē māte Terēze: ”Svētums nav greznība izredzētajiem, bet uzdevums visiem”. Ir nepareizi uzskatīt, ka [kristīga svētuma ideāls] pieprasa pārdabisku dzīves veidu, kas iespējams tikai nedaudziem svētiem varoņiem. Svētdarošie ceļi ir atšķirīgi, līdzīgi kā katra mūsu dzīves uzdevums,” raksta Pāvests un paģēr, lai šis ikdienišķas kristīgas dzīves augstais mērs praktiski realizējamā veidā no jauna tiktu piedāvāts visiem.

Mēs varam apbrīnot Jēzu, Dievmāti un daudzus svētos, vērot tos no malas un nesajust, ka tas tieši attiecas arī uz mani, manu dzīvi, manas eksistences šeit, uz zemes, būtību. Varam domāt: Jēzum, Dievmātei un svētajiem bija viegli, jo tie bija izņēmumi, bet es esmu tikai vājš, grēcīgs, parasts cilvēks. Šodien nav vienkārši būt cilvēkam, kur nu vēl svētam. Viss visapkārt un arī mūsos nogalina vājo tiekšanos un nepieciešamību pēc svētuma, sliecoties uz viduvējību, atslābināšanos un bezpalīdzību. Uz to, lai būtu tāds kā citi. Svētumu mēs uztveram ar bailēm vai arī mums ir izkropļots priekšstats par to.

Mums pat var šķist – ko vēl Dievs, Dievmāte, vēlas no manis? Es ticu Dievam, piederu Baznīcai, daru citiem un Baznīcai labu… Tas viss ir labi un pareizi, bet nepieciešama arī vēlme līdzināties tam, ko mēs mīlam.

Tieksme uz svētumu nozīmē visā pēc iespējas līdzināties tam, ko mēs mīlam, šajā gadījumā Dievam, mīlestības avotam. Pirmais solis uz svētumu ir vēlme kļūt svētam. Ne ar tukšiem sapņiem, bet ar konkrētu vēlēšanos vienmēr piederēt Dievam.

Ja mēs mīlam Dievu patiesi, kā visaugstāko un iekārojamāko labumu, tad neizbēgami vēlamies izzināt un izpildīt Viņa gribu. Pie tam Viņa neierobežoto mīlestību mēs uztveram un pārdzīvojam ar savu ierobežoto gribu un mīlestību.

Cilvēks viens nespēj atgriezties. Citādi mums nebūtu vajadzīgs Dievs, žēlastība un piedošana, ne Jēzus veiktais mūsu glābšanas akts (ciešanas, nāve un augšāmcelšanās). Tā pirmām kārtām ir Dieva dāvana, bet tāda, kas prasa mūsu līdzdarbošanos. Dzīvojot grēkā un bez Dieva, konfliktos, sāncensībā, nenovīdībā, mēs meklējam sevi un citus, par to saņemot tukšumu, rūgtumu, neveiksmes un nelaimes.

Tiekšanās uz atgriešanos ietver pilnīgu pašatdevi. Tas, ko es pārdzīvoju ar Dievu, Baznīcu, kopienu, – es nevēlos, lai tas izslīd man caur pirkstiem. Nav iespējams piederēt Dievam un nebūt laimīgam, nesajust dzīves un apmierinājuma pilnību.

Tāpat nav iespējams piederēt Dievam un nekalpot labajam un tam, kas apliecina dzīvi. Šī vienotība ar Dievu izpaužas dažādi, bet savu dziļumu un spēku tā iegūst īpašā veidā caur lūgšanu kā apliecinājumu piederībai Dievam.

LŪGŠANA: Vissvētākā jaunava Marija, žēlastības pilnā – pateicos par Tavu pacietību un nepagurstošo mīlestību, kas neatkāpjas no mums arī tad, ja mēs novēršamies no sevis un Dieva!
Pateicos, ka nepārstāj mūs saukt arī tad, kad mēs, būdami dzirdīgi, nedzirdam!
Cerības un ticības Māte, Tu nepārstāj ticēt un cerēt, ka mēs beidzot sadzirdēsim un no sirds nopietni pieņemsim Tavus vienkāršos Mātes vārdus, kuri plūst no Tavas Bezvainīgās Sirds, lai mūs piepildītu ar to mīlestību, ko vēlies mums dāvāt.
Uzticu Tev visus, kuriem vairs nav spēka svētdarošajā un atgriešanās ceļā. Uzlūko visus, kas atkāpušies, domājot, ka viss ir velti un tam nav jēgas. Atbalsti mūs, stiprini mūsu sirdis un gribu, lai mēs ar vēl lielāku pārliecību sekotu Tev un liecinātu par Tavu klātbūtni, kas dāvā mieru, gaismu un atjaunošanos dzīvē ar Dievu. Āmen.

Ļubo Kurtovičs OFM

Read Previous

AR MĪLESTĪBU

Read Next

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2019. gada 25. septembrī