Domāju, ka jūs noteikti esat lasījuši vai dzirdējuši pēdējo Dievmātes vēstījumu 25.07.2019.: “Mīļie bērni! Tas, uz ko jūs aicinu, ir lūgšana. Lai lūgšana jums ir prieks un vainags, kas jūs savieno ar Dievu. Bērniņi, nāks kārdinājumi, un jūs nebūsiet pietiekami stipri, un valdīs grēks, bet, ja jūs esat mani, jūs uzvarēsiet, jo jūsu patvērums būs mana Dēla Jēzus Sirds. Tāpēc, bērniņi, atgriezieties pie lūgšanas, līdz lūgšana kļūst par jūsu dzīvi dienu un nakti. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Jēzus mūs aicina: “Palieciet nomodā un lūdzieties! Miesa ir vāja, gars ir stiprs.” Sv.Francisks no Asīzes teicis: “Nevienu nevaru saukt par Dieva draugu, ja tas nav bijis pakļauts kārdinājumiem.” Kārdinājumi un pārbaudījumi nāk pār mums ik dienas un to pārvarēšanai mums ir vajadzīgs spēks. Kurš spēj dot mums spēku? Miesai ir sava barība un dvēselei arī ir sava barība. Mēs neredzam dvēseli, neredzam garu, bet gars dzīvina katru mūsu ķermeņa šūnu – ja nebūtu gara – mūsu miesa nepastāvētu. Mēs vairāk dzīvojam no tā, kas ir neredzams, nekā no tā, kas ir redzams. Arī ticība ir neredzama, mēs to nevaram aizskart ar rokām, aptaustīt. Tu nevari ar acīm ieraudzīt mīlestību, pieskarties tai ar rokām, bet mums piemīt spēja sajust mīlestību, uzticēšanos, patiesību, prieku – visu, kas ir patiesi garīgi. Vai varat iztēloties dzīvi uz zemes, kad mēs nevienam neuzticamies? Ticības pretstats nav neticība, bet gan bailes. Tur, kur ir ticība, nav baiļu. Ticība mums nepieciešama tīri cilvēciski. Iedomājieties, ka šobrīd jūsos rastos šaubas par to, ka te varētu atrasties kāds terorists, talebanu kaujinieks. Tad jūs nevarētu šeit sēdēt tik mierīgi kā tagad. Ja nav uzticēšanās, tad rodas bailes. Mēs uzticamies viens otram, tādēļ varam atrasties šeit vienkopus. Nav un nebūs nekādu sprādzienu. Ja tici otram, vari ar to mierīgi runāt, kopā dzīvot, atvērt savu sirdi, dvēseli, tu jūti mieru, brīvību. Mēs savā dzīvē daudziem uzticamies, tiem ticam: kad mēs ejam pie ārsta, mēs ticam, ka viņš nozīmēs tev vislabāko terapiju, mēs ejam uz aptieku ar ticību, ka aptiekā mums iedos vislabākās zāles. Mēs nezinām šo zāļu ķīmisko sastāvu, bet, pateicoties tām, tu tiec dziedināts un kļūsti vesels. Tava ticība palīdz tev dzīvot šajā pasaulē. Tāpat ir ar ticību Dievam. Tad tu nebaidies pat no nāves. Dievs un ticība ir spēcīgāki par nāvi. Nevienam no mums nav tādas simtprocentīgas ticības, mēs redzam, ka mums vēl jāaug ticības ceļā, ka mums jāveic vairāk.

Ir trīs pamati uz kuriem balstās mūsu dzīve, tāpat kā šo baznīcu balsta kolonnas – ticība, cerība un mīlestība. Visos šajos tikumos mums ik dienas iespējams augt. Mums ir jārūpējas par šiem tikumiem, lai tie ir stipri un stabili. Mīļie bērni, lūdzieties, lai tiktu dziedināta ticība Dievam Radītājam, Dievam, kurš ir Mīlestība, Dievam, ko mums ir atklājis Jēzus Kristus. Mēs varam ciest no viltus priekšstatiem par Dievu. Šie maldīgie priekšstati par Dievu ir ļaunā gara, sātana viltība. Kad biju mazs, mana vecmāmiņa mani baidīja, ka Dievs visu redz un es tikšu sodīts par saviem pārkāpumiem. Es viņai noticēju. Bet Jēzus ir teicis: “Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet to glābt.” Par Dieva Mīlestību vislabāk liecina Jēzus nāve uz Krusta mūsu grēku dēļ. Ar savu nespēku Viņš neuzveica cilvēku, bet sātana ļaunumu, grēku. Mums jātic Dievam, kuru mums atklāj Jēzus. Visu mūsu negatīvo pieredzi, atmiņas un jūtas mēs varam dziedināt ar jaunu, pozitīvu garīgu pieredzi. Es varu jums runāt visus dienu, bet jūs no tā neko nesaprast. Varu jums stāstīt par ēdienu, bet jūs tāpat paliksiet izsalkuši. Nepietiek ar to, ka zinām – Dievs mūs mīl. Mums nepietiek ar informāciju, ka ēdiens ir garšīgs. Mums tas jāuzņem sevī, lai varētu dzīvot. Tādēļ mums ir jāatveras, jāuzņem sevī Dieva mīlestība, lai to pieredzētu.

Katrs no mums ir uzaudzis ģimenē, arī ģimene var būt ievainota, tāpat katrs no mums nes sevī kādu ievainojumu, kas saistīti ar mīlestības trūkumu, ievainojumiem attiecībās ar Dievu. Sāpīga pieredze, slimības un ciešanu, pamestības, atraidījuma pieredze var kļūt par pārbaudījumu mūsu ticībai. Tik daudz sāpju un ciešanu – tās nav radījis Dievs. Zeme ir ciešanu un sāpju pilna. To redzot, mēs uzdodam jautājumu: vai tiešām Dievs ir mīlestība? Tas ir ticības pārbaudījums. Arī Krustu nav radījis Dievs Tēvs. Krusts netika nolaists no debesīm. Krustu izgatavoja cilvēks. Krusts mums atklāj to, ko cilvēks ir izdarījis ar Dievu. Vienlaikus krusts mums atklāj to, ko Dievs ir gatavs izdarīt cilvēkam. Tajā visā Dievam ir tikai viena “vaina”: Viņš pasauli ir radījis Mīlestībā un Brīvībā. Bez Dieva mēs nebūtu personības, mums nebūtu ticības, dvēseles un gara, mums nebūtu dzīvības un brīvības. Mūsu saņemtā brīvība mums ir gan dāvana, gan pārbaudījums. Dievs ir bezspēcīgs mūsu brīvības priekšā. Dievmāte saka: “Es pagodinu jūsu brīvību.” Šajā brīvībā daudzi ir izvēlējušies sekot Viņas mātišķajam aicinājumam. Mēs neesam aicinājuši, ielūguši Viņu. Dievmāte apliecina: “Dievs Mani ir sūtījis.” Šis laiks ir žēlastības laiks. Viņas vēstījumus un parādīšanos mēs, iespējams, novērtēsim tikai tad, kad tie beigsies. Tāpat kā tas notiek, mums saslimstot, tikai tad mēs sākam novērtēt savu veselību. Tādi mēs esam. Mēs atpazīstam brīdi, kad mūs nospiež ciešanas un krusts, tad mēs ar lielāku spēku meklējam Dievu, tad mūsu lūgšana kļūst intensīvāka, dziļāka, stiprāka. Ciešanas mūs attīra no visa paviršā, kas pieder zemei. Ciešanas un ikdienā pieredzētais ļaunums rada mūsos tik daudz jautājumu, uz kuriem mums nav atbilžu: kādēļ cieš nevainīgie…

Es atceros kāda karavīra stāstu kādā Horvātijas pilsētā Lukovicē, kas Dienvidslāvijas kara laikā gandrīz tika pilnībā nopostīta. Viņš stāstīja, ka viņa rokās nomiruši daudzi cīņu biedri, karavīri, bet visšausminošāk ir bijis redzēt slimnīcā granātu saplosītu tikko dzimušu bērniņu. Tas viss tik ļoti iespaidojis viņa psihi, ka viņš vairs nespēj spriest loģiski. Ir bezvainīga radība, kas saduras ar ļaunumu. Loģika šeit nestrādā, mūsu prāts ieļaunojas. Tas ir krusts, no kura mums ir jāatbrīvojas, krusts, kuru mēs nesaprotam. Krusts mums netiek dots tādēļ, lai mēs to saprastu. Krusts dots tādēļ, lai mēs to pieņemtu. Kad mēs kopā ar Jēzu pieņemam krustu mīlestībā, tas nes mums svētību. Krusts bez Jēzus ir lāsts, krusts bez Jēzus ir nāve. “Mīļie bērni,” saka Dievmāte, “lūdzieties pie krusta, jo no krusta mēs saņemam daudzas žēlastības.” Medžugorjē ir augsts kalns ar Krustu tā virsotnē, tas ir Križevac kalns. Šajā kalnā nedēļu pēc Dievmātes dzimšanas svētkiem tiek svinēti svētki. Pie takas, kas ved augšup kalnā, ir uzstādītas Krusta ceļa apstāšanās vietas. Ir trīs Medžugorjes svētās vietas: Baznīca, Podbrdo kalns, kur notika Dievmātes parādīšanās, un Križevac (Krusta) kalns. Tajās balstās Medžugorjes garīgums. Daži apgalvo, ka Medžugorje kļuvusi par biznesa vietu. Kad skatāmies Medžugorjes fotouzņēmumus pirmajos Dievmātes parādīšanās gados, tas ir nabadzīgs, mazs ciematiņš. Cilvēki uzņēma svētceļniekus savās mājās, savās ģimenēs. Deva tiem savas gultas. Nav iespējams, ka 38 gadus, kuru laikā noris parādīšanās un šai vietā ik gadu ierodas svētceļnieku miljoni, ka šī vieta nepārveidotos. Ir tādi, kas ierodas Medžugorjē, lai dzīvotu un veidotu biznesu. Tas, kurš Medžugorjē meklē biznesu un uzņēmējdarbību, to atradīs, bet tas, kas meklē žēlastību, tas atradīs to. Viss atkarīgs no tā, ko cilvēks meklē. Kad atbrauc svētceļnieks, tam kā cilvēkam ir vajadzīgs gan ēdiens, atpūtas, gultas vieta. Nauda rada problēmas, ja tā kļūst par pašmērķi, kaut gan nauda ir tikai līdzeklis. Šodien naudai daudzi piešķir dievišķu nozīmi. Mēs sakām – ticu uz Dievu, visvareno tēvu…bet pasaule sludina, ka varens ir tas, kuram ir nauda. Nauda maldina cilvēku. Ļaunais gars ir maldu tēvs, melu tēvs. Tāpēc Kristus savus mācekļus brīdina par ļaunā gara apdraudējumu: “Palieciet nomodā un lūdzieties!”

Medžugorje nav kaut kāds fenomens vai kustība, man Medžgorje ir Vissvētākā Jaunava Marija. Es Viņu neesmu redzējis un man nav nepieciešams Viņu redzēt. Dievmāte nav jāredz ar acīm, lai ticētu. Mans teoloģijas profesors mācīja, ka ticība nāk caur ausīm un pēc tam nokāpj sirdī, jo Jēzus ir Vārds, Vārds, kas nāk no Tēva. Vārds, kas tērpies mūsu miesā. Viņš pieņēmis mūsu ciešanas, mūsu ievainojumus. Dievmātes vēstījumu jēga ir atvest mūs pie Jēzus. Atvest mūs pie šīm attiecībām, ievest mūs Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara attiecībās. Tā ir Mīlestības spirāle, kuru mēs vēlamies. Cilvēks neko tik ļoti nevēlas kā mīlestību. Bet ko mēs saucam par mīlestību? Horvātiem ir dziesma “Ja nebūtu mīlestības, nebūtu šīs pasaules”. Ja klausāmies pasaulīgās dziesmas, tās pamatā ir par mīlestību – cilvēks vēlas mīlēt. Kāpēc? Jo esam nākuši no Mīlestības, mūsu dvēsele atceras Mīlestību, kas to radīja, jo dvēsele ir nākusi no Dieva Sirds, un Dievs ir Mīlestība. Kad Dievs mūs radīja, Viņš to darīja mīlestībā. Ilgas pēc mīlestības dvēselē neviens nespēj aizpildīt. Tādēļ dažkārt rodas problēmas attiecībās starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem, jo mēs viens no otra sagaidām kaut ko citu. Nav tā, ka otrs cilvēks mūs nesaprastu, vienkārši mirstīgs cilvēks otram cilvēkam nevar dot pilnīgu Dieva Mīlestību. Tāpēc, kā saka svētais Augustīns, “nemierīga ir mana sirds, kamēr tā neatradīs mierinājumu Tevī, mans Dievs”. Mūsu sirds ir tik liela, ka tā spēj pieņemt Dievu, jo mēs esam radīti pēc Viņa līdzības. No vecākiem mēs esam saņēmuši miesu, mūsu ģenētiku, mēs fizioloģiski ķermenī esam līdzīgi mūsu vecākiem, kopā ar to mantojam ģenētiskas slimības, sirds, plaušu, nieru slimības, noslieces uz slimībām. Bet no Dieva mēs esam saņēmuši, mantojuši to, kas ir mūžīgs – personību, garu, cieņu, sirdsapziņu, dzīvību. Dzīvība nav tikai mūsu ķermenis un miesa. To, kas ir mūžīgs, mēs bieži aizmirstam, jo to neredzam. Tāpēc Dievmāte mums to atgādina, Viņa mūs modina. (Dziesma Ubi Caritas est amor)

Mūsu tikšanās tēma ir lūgšana par mieru, jo Medžugorjē Dievmāte ir teikusi, ka Viņa ir Miera Karaliene. Jau pirmajā parādīšanās reizē Viņa teica : “Miers, miers, miers!” Lai būtu miers starp cilvēkiem jo cilvēces vēsturē nevar atrast laiku, kad nebūtu karu zemes virsū – tik daudz ir naida un nevainīgu asiņu… Ja mūsu dzīve norisinātos tikai šeit uz zemes, tas būtu ļoti skumji. Šeit uz zemes mēs esam kā bērni mātes klēpī. Tur jābūt tikai deviņus mēnešus un tad – ir jāpiedzimst, jāienāk šai jaunajā pasaulē. Vai varat iedomāties bērnu, kurš saka: es nekur neiešu, man te ir labi… Būtu ļoti skumji, jo viņš neieraudzītu to jauno, skaisto virs zemes. Tā arī mēs, šeit virs zemes, bieži uzvedamies tieši tāpat: gribas palikt šeit, jo te ir skaisti. Tā mēs kļūstam par nabagiem, kuri neierauga to, kas mūs sagaida. To mums ir apsolījis Jēzus, kā saka apustulis Pāvils, – to, ko auss nav dzirdējusi, acs nav redzējusi, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Šeit mēs esam uz īsu brīdi- astoņdesmit, simts gadus.. īss brīdis! Mans vectēvs nodzīvoja 101 gadu un mani līdzbrāļi joko: ja tu dzīvosi tikpat ilgi, kas tevi pacietīs… Kad vectēvam svinējām 100 gadu jubileju, mēs jautājām viņam, kā šie 100 gadi ir pagājuši. Viņš atbildēja: “man ir sajūta, it kā es tikai vakar būtu piedzimis. Tā arī dzīve paiet. Tie, kas ir jauni, viņi nedomā, jo līdz 30 gadu vecumam šķiet, ka laiks plūst lēnām. Bet ar laiku dienas kļūst arvien īsākas… kamēr paiet kā viens mirklis. Šeit mēs esam ceļinieki, esam tuksnesī, te nav paradīze, te mēs varam ilgoties, nojaust paradīzi, te mēs nopelnām paradīzi, izvēlamies to. Pēc tam jau ir par vēlu. Kamēr mēs dzīvojam, mēs izvēlamies: šo vai otru pusi. Tādēļ nāk Dievmāte, jo nespēj klusēt. Viņa cīnās par mums. Mēs cīnāmies ar sevi, bet Viņa cīnās par mums. Ir destruktīvi cilvēki, kas iznīcina paši sevi. Bet Dievs nekad nemitējas.

Mūsu līdzbrālis tēvs Jozo Zovko, kas bija Medžugorjes draudzes prāvests laikā, kad pirmo reizi atnāca Dievmāte, bieži minēja salīdzinājumu par Dāvidu un Goliātu. Dāvidam bija tikai pieci akmentiņi un viņš ar tiem uzvarēja Goliātu, kas Bībelē raksturots kā visa ļaunuma iemiesojums. Dāvids Bībelē nosaukts par Dieva cīnītāju. Tāpat mums Dievmāte dod piecus akmentiņus, ar kuriem mēs varam cīnīties kā Dāvids. Lūgšana, gavēnis, Euharistija, grēksūdze, Dieva Vārds – Svētie Raksti, Bībele. Ar to Dievmāte nav pateikusi neko jaunu, to visu kristīgā tradīcija jau pazina. Gavēnis, kurš mūsu rietumu baznīcā, diemžēl, ir gandrīz aizmirsts. Baznīca mūs saista ar gavēni tikai 2 reizes gadā: Pelnu trešdienā un Kunga Ciešanu Piektdienā. Bet baznīca mums iesaka gavēt vairāk, nekā nosaka baznīcas bauslis. Gavēni nav izdomājusi Medžugorjes Dievmāte. Gavēnis Bībelē aprakstīts jau Vecajā Derībā, ebreju tautas pirmsākumos, gavēnis pastāv arī islama ticībā. Arī Jēzum Viņa mācekļi jautāja: kāpēc farizeji un Jāņa mācekļi gavē? Šodien varam jautāt, kāpēc Muhameda mācekļi gavē, bet Jēzus mācekļi negavē. Gavēnis ir līdzeklis. Tas nav vajadzīgs Dievam. Gavēnis ir vajadzīgs mums. Jo gavēnis mūs sakārto. Mūsdienās gavēnis ir it kā pārcēlies no garīgās uz laicīgo pasauli. Redzam dažādas diētas, lai notievētu, veiktu dažādas terapijas smagu slimību ārstēšanai. Labi, tā ir veiksmīga prakse. Ārēji līdzīgi izskatās tas, kas gavē, lai notievētu un tas, kas vēlas garīgi attīstīties. Tomēr motivācija ir cita. Tas, kas gavēni izmanto notievēšanai, ir centrēts uz sevi, domā par sevi – lai labi izskatītos. Tas, kurš gavē – domā par Dievu. Tādēļ gavēnis bez lūgšanas ir diēta, lai notievētu. Lūgšana un gavēnis vienmēr ir kopā. Kāds var teikt, ka gavējot kļūst viegli aizkaitināms, un tādēļ labāk negavēt un būt labā noskaņojumā. Ja pasaulē nervozi būtu tikai tie, kas gavē… būtu maz aizkaitinātu cilvēku. Ne gavēnis ir aizkaitinājuma iemesls, tieši otrādi – gavēnis mums atklāj, ka esam aizkaitināmi. Gavēnis mums atklāj dziļākas slāpes. Kāds no jums varbūt ir piedalījies klusuma lūgšanu un gavēņa rekolekcijās, kuras aizsāka rīkot nu jau mūžībā aizgājušais tēvs Slavko Barbaričs. 4-5 dienas, ko cilvēki pavada ar maizi un ūdeni. Atceros, ka pēc tēva S.Barbariča nāves bija daudzas grupas, kas bija rezervējušas laiku šīm rekolekcijām un negribējās tām atteikt. Tā es pirmo reizi vadīju šādas rekolekcijas aptuveni 40 horvātu svētceļniekiem. Otrajā dienā, man, kuram nebija nekādas pieredzes ar gavēni, kāda sieviete teica: “Man sāp viss no galvas līdz kājām, visi kauli, es te laikam nomiršu!” Es biju nobijies, tomēr sapratu, ka nedrīkstu izrādīt bailes un uztraukumu. Es domāju, ka viņai ir slikti no gavēšanas, tādēļ pastāstīju, kur atrodas restorāns, picērija un var paēst. Man šķita, ka fakts, ka rekolekciju laikā kāds ir nomiris, nebūtu laba reklāma. Rekolekciju pēdējā dienā tās dalībnieki dalās pieredzē, tad šī sieviete atzinās: “Tēvs, Ļjubo, es nebiju paklausīga un neaizgāju paēst, kā jūs man ieteicāt. Es aizgāju uz kapelu, kur bija uzstādīts Vissvētākais Sakraments, es pacēlu rokas un teicu: Dievs pieņem manu dvēseli, jo es vairs nevaru… Tajā brīdī es sajutos kā putns, gatava lidot.” Es viņai teicu: “Lūdzu nelido, staigā.” Dievs uzklausa patiesas lūgšanas, un šīs sievietes lūgšana bija patiesa. Dievs brīvi darbojas, kad mēs atduramies pret sienu. Mums jāveic viens solis…un Dievs dara to, kas nav iespējams. Tā Viņš darbojas. Viņš vēlas no mums izveidot to, kas ir visskaistākais. Dieva žēlastība atmaksāta ar Jēzus atdoto dzīvību. Ja vēlamies iegūt Dieva žēlsirdību, mums jādod kaut kas no sevis. Šajās klusuma, gavēņa un lūgšanu rekolekcijās to sākumā esmu redzējis cilvēkus, kas ir depresīvi, nomākti. Kāda sieviete apliecināja: “Ja man būtu jāgatavo ēdiens 40 cilvēkiem, man par to būtu jādomā, jāuztraucas, bet šeit ir brīvība, jo baudām tikai maizi un ūdeni. Viss ir brīvi un mierīgi.” Atceros savu pirmo gavēņa pieredzi – piecas gavēņa dienas, pēc rekolekcijām atgriezos draudzes mājā uz pusdienām un ieraudzīju galdu, uz kura bija daudz ēdienu. Pirmo reizi sajutu sirdī lielu pateicību par ēdienu. Sapratu, ka gavēnis atver mūsu acis, sirds acis uz to, ko esam saņēmuši, lai mēs varētu dzīvot pateicībā, lai saprastu, cik maz mums ir nepieciešams, lai būtu laimīgi un pateicīgi. Tad tas, kas mums ir lieks, pārstāj būt mums vajadzīgs. Un mēs atstājam tikai to, kas ir vajadzīgs.

Dievmāte mums iesaka un aicina lasīt Svētos rakstus, lai lasot mēs saprastu Viņas nākšanas iemeslu. Dieva Vārds, Bībele, tajā ir Dieva Gars. Aprakstītais nav saistīts tikai ar notikumiem pirms 2000 gadiem, tāds nav Vārda nodoms. Mēs dzīvojam no Dieva Vārda, kuru esam dzirdējuši. Daudzi dzīvo no tā ko ir dzirdējuši bērnībā. Ja bērnībā mums teica: tu neesi spējīgs, tu esi stulbs, slikts – šie vārdi ienāk mūsos, iesakņojas, īpaši vārdi, ko teikuši mūsu vecāki, mūsu vistuvākie. Negatīvi cilvēki var iznīcināt tik daudzas dāvanas, tik daudzus talantus, un tas kļūst par mūsu pārliecību. Tādēļ mums jāmeklē un jāsaka Dieva Vārdi, jo Tie mūs dziedina, vēlas dziedināt un atbrīvot mūs, noraut mūsu maskas, neīstumu, farizejismu, mūsu liekulību. Medžugorje ir pasaules biktskrēsls, šodien baznīcā daudzās valstīs šis Sakraments atrodas krīzē. Atceros laiku, kad sabruka komunisms – tik daudzi cilvēki devās uz grēksūdzi pēc 30−40 gadiem. Daudzus gadus nodzīvojuši bez šī Sakramenta, tie atkal to meklēja. Bija tādi, kas pat pēc tik ilga laika grēksūdzē nevarēja atrast savā sirdī grēku. Problēma nav tajā, ir vai nav cilvēks sagrēkojis. Problēma ir tanī, ka mēs neredzam. Ja nakts vidū mums ieslēgtu gaismu, mēs tajā brīdī būtu akli. Dievs ir Gaisma. Ja mēs atrodamies tuvāk gaismai, mēs redzam labāk. Jo tālāk mēs esam no Dieva, jo mazāk mēs redzam. Tāpēc mēs domājam, ka neesam grēcinieki. Dieva priekšā mēs nevaram būt kas cits, jo visi mēs esam grēcinieki, kas aicināti uzticēties Viņa žēlsirdībai, aicināti peldēt Dieva žēlsirdības jūrā. Grēks – tie ir dubļi, kuros tiekam paslēpti mēs – Dieva pērles. Tomēr pērle, arī aptraipīta ar dubļiem, paliek pērle, to vajag atrast un nomazgāt. Grēksūdze ir salīdzināma ar garīgu dušu. Ir tādi cilvēki, kas nav mazgājušies dušā 20-30 gadus. Lai atrastos viņiem blakus, nepieciešams uzlikt gāzmasku. Tomēr šī nemazgāšanās nenogalina, jo dvēsele taču nemirst. Ir miesas higiēna un dvēseles higiēna. Ja miesai piemīt sava smarža, tad arī dvēselei. Tāpēc mums ir vajadzīga grēksūdze. Šķiet, ka svētais Akvīnas Toms teicis: “Piedošana, kā Dieva darbs, ir lielāka par pasaules radīšanu.” Mēs ejam uz grēksūdzi un sagaidām, ka Dievs tur mums dāvās savu piedošanu, Viņš vēlas, lai mēs būtu Viņa piedošanā. Tomēr piedošana nevar ienākt mūsos, ja mēs nenožēlojam un nenākam pie Viņa. Ja mēs salīdzinām apustuli Pēteri un apustuli Jūdu, secinām: Jūdass Iskariots nodeva Jēzu, bet varam teikt, ka arī Pēteris nodeva Jēzu, viņa grēks bija līdzīgs. Jūdass pakārās, bet Pēteris kļuva par baznīcas vadītāju. Jūdass izdarīja visu, kas nepieciešams grēksūdzei – nožēloja, teica: “Esmu nodevis nāvei nevainīgas asinis.” Viņš atdeva saņemtos 30 sudraba naudas gabalus. Bet kāpēc viņš netika glābts? Tāpēc, ka viņš negāja pie Jēzus, bet krita sirdsapziņas pārmetumos. Tomēr dzīvot sirdsapziņas pārmetumos nozīmē domāt tikai par sevi. Grēku nožēla mūs atver Dievam un cilvēkiem, tāpēc Dievmāte mūs aicina uz grēksūdzi. Cilvēkam ir nepieciešamība dalīties savās ciešanās. Ja šodien grēksūdzes sakraments baznīcā ir krīzē, tad cilvēks pats sevi nevar atbrīvot. Domāju, ka esat lasījuši F.Dostojevska romānu “Noziegums un sods”. Tajā redzam, ko cilvēks dara pēc tam, kad ir grēkojis: vispirms viņš domā kā noslēpt savu grēku, lai neviens par to neuzzinātu. Bet ir arī dziļākas vajadzības. Tev ir nepieciešamība izteikt tavas ciešanas un mokas. Šajā romānā tas ir tik skaisti aprakstīts. Grēksūdzes sakramentā Dievs paņem no mums šo slogu. Vēlos jūs pamudināt: ja nevarat aiziet pie grēksūdzes šodien, tad ejiet rīt, vistuvākajā laikā, lai jūs, kā teikusi Dievmāte pēdējā vēstījumā, varētu ieiet Dieva Sirdī. Ir tādi, kuri saka: es savus grēkus izsūdzēšu tieši Dievam, bez starpnieka. Priesterim varbūt ir pat vairāk grēku nekā tev, bet pats lielākais grēcinieks priesteris var labi uzklausīt tavu grēksūdzi. Tev nav jādomā par priestera grēkiem. Ja tu savus grēkus sūdzi tieši Dievam, kurš tev dāvās pārliecību, ka tev ir piedots? Varbūt tā vienkārši ir saruna pašam ar sevi? Grēksūdzes sakramentā tu esi pārliecināts, ka tu atzīsties sava brāļa priekšā un caur brāli tu visu atklāj Dievam. Šis sakraments, šāds grēku atzīšanas un piedošanas veids ir Jēzus dibināts, bet Jēzus nevienu nav maldinājis un netiek maldināts neviens, kurš ietic Jēzum. Arī es jums novēlu iet pa brīvības ceļu uz apsolīto zemi, neatgriežoties Ēģiptē. Neatgriezieties Ēģiptē līdzīgi kā izraēlieši, lai arī tur būtu gaļas kalni un daudz dzērienu. Ceļš uz brīvību saistās ar ciešanām un krustu, bet tādēļ, lūdzu neapstājieties! Paldies par jūsu pacietību!