MŪSU CEĻŠ VIENAM PIE OTRA, PATEICOTIES MARIJAI

Viņš: Pirmo reizi Medžugorjē biju pirms 10 gadiem. Neskatoties uz to, ka šī vieta uz mani atstāja iesapidu un atgriezties bija iespējams vairākkārt, ilgstoši nejutu vēlmi tur atkal aizbraukt. Tas notika tikai 2017.gada Jaungadā, kad izdzīvoju grūtu dzīves periodu – man bija jāpieņem svarīgi lēmumi savā dzīvē. Gribējās visu apdomāt tieši šajā vietā un uzsākt Jauno gadu kopā ar Dievmāti. Kopā ar vecmāmiņu, vectētiņu un brāli iekārtojāmies mājā līdzās kopienai “Marijas gaisma”, kur, pateicoties Dievmātei, dzīvoja arī Katka ar draudzeni.

Viņa: Pirmo reizi Medžugorjē biju, kad man bija 17 gadu, bet tikai ar laiku – 25 gadu vecumā piedzīvoju šeit dziļu Dieva pieskārienu un samierināšanos ar Viņu. Tobrīd mana dzīve sāka mainīties, un es sāku veltīt savu laiku misijām. Uz Medžugorji braucu regulāri. Es atgriezos tur, lai atpūstos, paskatītos uz dzīvi “no Dievmātes perspektīvas”, lūgtos un saņemtu svētību sava turpmākā dzīves ceļa meklējumos.Tā kā mana dzīves devīze bija Svēto Rakstu vārdi: “Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt. Tāpēc neraizējieties par rītdienu!“ (Mt 6, 33), pati nemeklēju “to vienīgo”, sirdī un domās nebiju koncentrējusies uz laulības dzīvi. Gribēju kalpot Dievam veicot misiju darbu. Tādēļ biju ļoti pārsteigta, ka manā dzīvē pēkšņi parādījās Lukass, kuram blakus jutos tik labi.

Viņš: Man patika, ka mēs ar Katku varējām tā vienkārši pastaigāties pa Medžugorji un kopā lūgties, katrs savos nodomos. Tikai vienu reizi kapelā pajautāju Katkai, vai varu palūgties kādā no viņas nodomiem. Viņa palūdza lūgties par viņas ģimeni un par to, lai viņas mamma atbrauktu uz Medžugorji. Man patika pavadīt laiku kopā ar Katku, viņa izstaroja mieru un paļāvību uz Dievu, tieši to, pēc kā vienmēr biju ilgojies arī es – būt Kunga rokās un ne par ko neuztraukties, kur un kad Viņš mani vedīs.

Viņa: Lukass bija pilnīgi atšķirīgs. Man šķita, ka esam kā divas dažādas pasaules, un, domāju, ka kaut kādā mērā tās tas arī bija. Viņš – fermeris, bet es – biroja darbiniece, pastāvīgos izbraukumos. Šķiet, ka nekad nespēšu izprast kā Dievmāte mūs savienoja. Tas ir kaut kas, ko Viņa paveica mūsu sirdīs. Jau pašā sākumā man bija pret viņu zināmas jūtas, tomēr nevarēju iedomāties, ka tas pāraugs laulības dzīvē. Pēc mūsu tikšanās Jaunajā Gadā Medžugorjē, mēs sākām sazvanīties, gibējām arī turpmāk kopā lūgties. Tādā veidā Dievmāte savienoja mūsu sirdis.

Viņš: Atgriežoties mājās pēc Jaunā Gada svinībām jau atkal vēlējos atgriezties Medžugorjē, lai no jauna saitktu Katku. Tomēr atļauties vasarā doties atvaļinājumā šķita pilnīgi neiespējami. Ņemot vērā manu dzīvesveidu un darbu, brīvu laiku varēju rast tikai ziemas mēnešos, tomēr vēlme viņu satikt un pavadīt kopā laiku bija tik stipra, ka nolēmu noteikti atrast laiku tam, lai kopā apmeklētu Medžugorji vasarā.

Viņa: Tad arī sākās cīņa. Lukass cīnījās par manu sirdi, bet Dievs – cīnījās par mums, par spīti tam, ka grūti nācās samierināties ar domu par laulības dzīvi. Tobrīd mūsu lūgšanu grupā lūdzāmies novennu Svētajai Ritai. Novennas laikā Dievs man parādīja plānu, kas bija sagatavots man jau sen. Tad es saņēmu vārdu “Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu“ (Jesajas 60, 22). Un tiešām, mēs kļuvām liecinieki tam, cik ātri sāka veidoties mūsu attiecības pēc svētceļojuma pie Marijas vasarā.

Viņš: Tajā pašā gadā Svētās Ģimenes svētkos Medžugorjē pie Zilā krusta es bildināju Katku. Tas notika vien gadu pēc mūsu iepazīšanās. 2019.gada augustā mēs svinējām kāzas. Tagad, nākošajā Jaunajā Gadā, pateikties Dievam par mūsu laulību atbraucām jau trijatā – ar Katku, kura gaida bērniņu.

Mēs ceram, ka arī turpmāk varēsim šurp atbraukt Jaunajā Gadā, lai visu uzticētu Dievam un kopā ar Dievmāti lūgt svētību nākošajam gadam.

Katarina un Lukass, Slovākija

Read Previous

ES NESU JUMS MANU DĒLU JĒZU

Read Next

ILGAS PĒC MIERA