AR LŪGŠANU UN GAVĒNI VAR APTURĒT NEAUGLĪBAS ĻAUNUMU

Slava Jēzum un Marijai! Viena no 2018. gada pēdējām februāra dienām mūsu ģimenei izrādījās patiesi skumja. Mana māsa jau septiņus gadus bija precējusies, bet just ieņemšanas, grūtniecības un sava bērna piedzimšanas prieku viņai nebija izdevies. Un, lūk, it kā šie septiņi neauglības gadi jau nebūtu viņai bijuši pietiekami mokoši, pēc tiem sekoja ziņa, kas pilnībā salauza viņas sirdi. Ārsti laulātajiem paziņoja, ka viņi abi ir neauglīgi un ka viņiem jāsamierinās ar to, ka nekad nepiedzīvos mātišķības un tēvišķības prieku. Varu tikai iedomāties, ko viņi toreiz piedzīvoja, ja pat manā sirdī tas izsauca tādas sāpes.

Vakaru pirms Lielā gavēņa es pavadīju lūgšanā pie mazas aizdegtas sveces un vienā brīdī nolēmu izlasīt atkāpi no Mateja Evanģēlija, kurā runāts par svētībām. Kad es iedziļinājos Jēzus vārdos, mans skatiens apstājās pie vienas frāzes: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti” (Mt 5,4).

Tajā vakarā mana sirds kļuva par mazu sinepju graudiņu, kas tic, ka neauglības kalns var kļūt tik niecīgs mūsu Debesu Tēva lielās žēlsirdības priekšā. Un tad es nolēmu pavadīt četrdesmit dienas, gavējot tikai ar maizi un ūdeni, lai nestu šo mazo upuri par savu māsu, viņas vīru un viņu prieku kādreiz paņemt rokās savu jaundzimušo.

Jau pēc dažām dienām es sajutu, cik tas būs grūti. Kārdinājumi kļuva arvien spēcīgāki, bet mana miesa – arvien vājāka. Pēc divām nedēļām maize sāka pretīgi ost, bet pēc garšas tā brīžiem likās kā zeme. Istabā pastāvīgi virmoja manu mīļāko ēdienu smarža, kaut gan es biju viens pats un nekāda ēdiena mājās nebija. Vissmagākie izrādījās pastāvīgie ļaunā uzbrukumi – domas par to, ka tam, ko es daru nav nekādas jēgas, ka no neēšanas es drīz nopietni saslimšu un vislabāk ir apstāties un kā pienākas paēst.

Tajās minūtēs, kad kļuva pavisam smagi un ķermenis kliedza pēc ēdiena, es metos ceļos, ņēmu rokās rožukroni, un lūdzoties, sāku domāt par to, kā pa manas māsas mājām kādreiz skraidīs mazi bērni. Viņu smaids, ko es iedomājos, nesa mani kā eņģelis, līdzīgs tam, kas stiprināja Jēzu, kad Viņš piedzīvoja visus Savus kārdinājumus.

Un, kaut gan šīs četrdesmit dienas es veltīju citiem, es jutos tā, it kā mana dvēsele kāptu neauglības kalnā un tās virsotnē, vāja, pazemīga un pieticīga, izdzīvo savu pārveidošanos. Neskatoties uz to, ka ķermenis bija pilnīgi bez spēka, gars cēlās augšup, kur brīvi lidoja, kā nekad agrāk. Tie bija pārsteidzoši Dieva tuvības brīži… tuvības, kas atklāja īsto upura jēgu…tuvības, kas atklāja Mīlestību.

Pēdējo, četrdesmito gavēņa nakti es pavadīju uz ceļiem, lūkojoties uz mazās sveces liesmiņu, kas tik spēcīgi mani atbalstīja visās šajās smagajās dienās… un piepeši manī atausa vārdi: “Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu” (Ps 35:10). Tie bija brīži, kad es pilnībā sevi atdevu Debesīm. Kad gars bija iegrimis Tēva mīlestībā, miesas vājums pilnībā gulēja… un tad es izdzirdēju Tēva vārdus, kas izskanēja ar neizsakāmu maigumu: “Es esmu dzirdējis tavas lūgšanas un arī tavas sauksmes, ar kādām tu žēlastību esi izlūdzies no Manis. Es esmu šo namu svētījis, kādu tu esi uzcēlis, lai Mans Vārds tanī mājotu mūžīgi un lai Manas acis un Mana sirds pie tā saistītos mūžīgi” (Pirmā Ķēniņu 9:3). Asaras pār vaigiem plūda visu nakti, bet sirdi piepildīja prieks, jo es zināju, ka tie tēli, ko es iedomājos, drīz kļūs par realitāti.

Mēnesi pēc tās nakts izbeidzās sāpes, kas septiņus gadus ilga jaunas sievietes dvēselē… Viņa ieņēma un tagad nēsā zem sirds dvīņus – divas jaunas mūžīgās dzīves…

Brāļi un māsas, esiet mazi… un slavējiet Debesu Tēvu, debesu un zemes Kungu, ka Viņš to ir apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tieši mums, zīdaiņiem…

Lai jūs neatstāj Dieva Mātes aizbildniecība un Dieva svētība! +

Mateo, 25 gadi, Horvātija

Read Previous

IX Lūgšanu tikšanās – Lūgšana par mieru – Translācija no Medžugorjes 25.04.2020.

Read Next

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. aprīlī