Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. jūlijā
“Mīļie bērni! Šajā nemierīgajā laikā, kad sātans pļauj dvēseles, lai tās piesaistītu sev, es jūs aicinu pastāvīgi lūgties, lai lūgšanā jūs atklātu mīlestības un cerības Dievu. Bērniņi, ņemiet rokās krustu! Lai tas jūs uzmundrina – mīlestība vienmēr uzvar, īpaši tagad, kad krusts un ticība tiek atmesti. Lai jūsu dzīve ir atspulgs un piemērs tam, ka ticība un cerība joprojām ir dzīvas un jauna pasaule – miera pasaule – ir iespējama. Es esmu ar jums un aizbilstu par jums savam Dēlam Jēzum. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Visā cilvēces vēsturē ir bijuši daudzi periodi, kurus varētu nosaukt par “nemierīgiem laikiem”. Tomēr laiks, kurā dzīvojam pašlaik, ir mūsu laiks, tādēļ tas mums ir vissvarīgākais, jo tas, kaut arī nebūtiski, ietekmē mūsu dzīvi. Marija pazemīgi un noslēpumaini aicina mūs piedalīties misijā mainīt šo nemierīgo laiku par mierīgu laiku. Mēs atceramies, ka atbilstoši Jēzus mācībai miera avots ir Viņš Pats.

Dievmāte mūs aicina nenogurstoši lūgties kopā ar Viņu, pazemīgo Dieva Kalponi. Viņa atkal atgādina, ka, pateicoties šai pastāvīgajai lūgšanai mēs, uzzinām, ka Dievs ir mīlestība un cerība. Tas nozīmē, ka līdz ar Dieva iepazīšanu mūsos pieaug izpratne par to, ka Viņš un tikai Viņš var ilgstoši mums dāvāt mieru. Mieru dod tikai mīlestība, bez mīlestības nevienam nav izdevies radīt noturīgu mieru. Tas iespējams, ja mēs koncentrējam savu skatienu uz Jēzus Kristus Veidolu mīlestībā, kas izriet no Dieva un kas pati ir Dievs. Šī iemiesotā mīlestība vienmēr rada cerību, kā mēs to lasām apustuļa Pāvila vēstulē: “Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” (Rom  5,5).

Katrs, kurš apgalvojis, ka ar kārtību vai atbildību, vai pat gudrību (cilvēcisko saprātu) iespējams radīt mieru sabiedrībā, mieru pasaulē, ir nonācis pie secinājuma, ka tā ir utopija, jo realitātē mieru, kas balstās uz šāda pamata, mums nekad nesasniegt. Dievmāte atkal mūs aicina uzņemties atbildību par miera radīšanu pasaulē ar lūgšanas palīdzību – nevis “kaut kādas” lūgšanas, pēc kuras rodas “kaut kāds” miers vai nomierināšanās, bet gan pastāvīgas, kvalitatīvas, ikdienas lūgšanas, kas pilnībā piepilda sirdi, lūgšanas, kas savienota ar personiskās mīlestības upuri – “nemiet rokās krustu” – tad jūsu upuris tiks savienots ar Viņa upuri un tas pārveidosies par mīlestību. “Ņemt rokās krustu” – nozīmē pieņemt garīgo cīņu, lai sākotnēji iznīdētu savas trūkumus un grēkus. Tas nozīmē nomirt savai gribai un visā meklēt Dieva gribu un tajā arī Dievmātes gribu.

Protams, “paņemt krustu” nozīmē piekrist nāvei, tikai tā mēs sasniegsim uzvaru, Augšāmcelšanos! Tādēļ, ka nāve bez krusta ir velta nāve, kas ieved mūžīgajā vientulībā, mūžīgā tumsā. Marija šo laiku izjūt kā nemiera laiku, jo “krusts un ticība Jēzum Kristum ir atmesti.” Īstu ticību nav iespējams nodalīt no krusta, bet krustu nevar nest bez ticības. Tādēļ Dievmāte mums krustu rāda kā zīmi un pierādījumu īstai mīlestībai. Pie šī krusta mēs vienmēr satiekam Viņu – Viņa to apskauj pirmā, jo uz tā it Mīlestība, Viņai ir dārgs Dēls Jēzus Kristus. Viņš ir patiesa miera avots!

Lūgšana: Marija, lūdzam nepagurstoši rādi mums Tava Dēla krustu un palīdzi to ņemt rokās, lai pastāvīgā lūgšanā radītu nepārejošu mieru. Āmen.

pr. Henrihs Javorskis