MĀTES SVĒTĪBA

Slavēts Jēzus un Marija! Mani sauc Karīna. Es dzīvoju kopienā “Marijas Gaisma”. Ierados kopienā novembrī ar nodomu veltīt vienu gadu Jaunavai Marijai un mācīties un ļaut sevi pārveidot Viņas skolā. Īsāk sakot, tas nozīmē visas savas pūles, darbu, lūgšanas, rūpes un priekus veltīt Dievmātes nodomos par Viņas miera plāniem visā pasaulē.

Pandēmijas laikā, es biju spiesta atgriezties Slovākijā. Taču es nezaudēju pārliecību, ka tas būs uz neilgu laiku. Savā sirdī jutu, ka atkal atgriezīšos “mājās – Medžugorjē”. Tā arī notika.

Laiks, ko pavadīju mājās, bija kalpošanas, upurēšanās un manas ticības pārbaudījumu laiks. Es sapratu, ka Jaunava Marija mani aicina būt par piemēru un Viņas mīlestības apustuli tur, kur es atrodos. Atklāt Dieva mīlestību cilvēkiem man apkārt ar savu ticības piemēru un mīlestības darbiem. Ne vienmēr tas bija viegli. Es centos visu uzlūkot Dieva acīm un, protams, ar humoru. Apkārtējiem es teicu, ka esmu atbraukusi mājās ar misiju vai studentu apmaiņas programmā Erasmus (studentu apmaiņas programma Eiropas Savienībā, red.piez.), un pēc kāda laika atgriezīšos Jaunavas Marijas skolā.

Kad es atgriezos, man bija vajadzīgs laiks, lai atkal iejustos kopienā. Kādā nedēļā es sāku klausīties tēva Dominika Hmeļevska sprediķus par dažādām tēmām. Visvairāk mani ieinteresēja tēma “Lāsta un svētības spēks”. Viņš runāja par to, kāds spēks piemīt tēva un mātes teiktajam. Ar saviem vārdiem viņi var gan svētīt, gan arī nolādēt savus bērnus.

Kad es sāku pārdomāt laiku, ko pavadīju mājās, atcerējos dažādas situācijas un notikumus un sapratu, ka māte dusmās mani nolādēja. Savā sirdī es sajutu, ka man viņai tas ir jāpasaka, lai mana mamma varētu aiziet uz grēksūdzi, atteikties no tā lūgšanā, lūgt piedošanu un mani svētīt. Pirms šīs sarunas es izjutu bailes. Mana mamma vairākas reizes neklausījās, kad vēlējos dot viņai kādu garīgu padomu. Viņas sirds nebija atvērta uz to, ko vēlējos viņai teikt. Vispirms es lūdzos šajā nodomā, īpaši lūdzos, lai viņas sirds būtu atvērta, un uzticēju viņu Jaunavai Marijai, bet pēc tam es uzrakstīju savai mammai. Iesākumā viņa mani atraidīja sakot: “Tas neko nenozīmē, neuztver to tik nopietni.” Taču, kad es viņai nosūtīju sprediķi, mana mamma sāka to visu uztvert nopietni, jo priesteris viņai ir liela autoritāte. Nākamajā dienā viņa man piezvanīja un pateica, ka ir izsūdzējusi grēkus, atteikusies no saviem vārdiem grēksūdzē un ar prieku mani svētīja. Manu sirdi piepildīja milzīgs prieks. Pat viņas balsī es dzirdēju, ka mana mamma ir mainījusies, Dievs ir attīrījis viņas sirdi. Šobrīd mana mamma gatavojas savai dzīves grēksūdzei. Tagad, ikreiz, kad beidzam telefona sarunu, mana mamma mani svētī ar prieku.

Tādēļ, dārgie draugi, es vēlos jūs iedrošināt – ja jūs redzat, ka kāds jums tuvs cilvēks dara ļaunu un grēko, nebaidieties to viņam pateikt ar mīlestību un viņu apgaismot. Ja tu esi ieguvis šo atklāsmi, tu esi atbildīgs par tiem, kam tās nav. Mums ir jāpalīdz citiem. Mēs esam brāļi un māsas, kas kopā dodas uz Debesīm. Un es ticu, ka tas nesīs augļus arī tavā dzīvē, ja vien tu ticēsi, jo “tas visu spēj, kas tic.” (Mk 9,23). Es tam ieticēju un liecinu par to, ka “Varenais lielas lietas pie manis ir darījis.” (Lk 1,49).

Mīlestībā jūs svētīju,
Karīna, Slovākija

Read Previous

ES ESMU AR JUMS

Read Next

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. septembrī