Veltīšanās mērķis ir mistiskā laulība, dievišķās un cilvēciskās dabas vienotība Dieva Sirdī caur cilvēcisko, bet Bezvainīgo Jaunavas Marijas Sirdi.

Vienotība ar Mariju visnabadzīgākajiem sniedz mistiskās vienotības augļus, kas sastopami tikai septītajā garīguma mājoklī: garīgo bērnību, intimitāti ar Vissvētāko Trīsvienību, spēcīgu vēlmi ciest vienotībā ar Kristus atpestījošajām ciešanām, pilnīgu sevis pakļaušanu Dieva gribai, gandrīz pastāvīgas intimitātes žēlastības.

Tradicionāli dzīve vienotībā ar Mariju un caur Viņu, vienotībā ar Dievu, izpaužas kā Dieva dāvāta gaisma garīgās nakts rītausmā kā savienības papildu un vēl jo intīmāka pakāpe. Caur veltīšanos Marijas Bezvainīgajai Sirdij visi Dievmātes bērni saņem visskaistākās mīlestības dāvanas un palīdzību, kuras var salīdzināt tikai ar tādām dāvanām, kas parasti paredzētas līgavainim vai laulātajam draugam.

No etimoloģiskā viedokļa vārdiem „veltīt”, „upurēt” ir viena un tā pati nozīme: svētdarīt, upurējot Dievam. Veltīšanās mērķis ir pilnībā uzupurēt sevi aiz mīlestības, taču caur Marijas Sirdi, tas ir, vismaigākajā, vismīļākajā veidā. Visu to, ko mēs paši nespējam panest, mēs, līdzīgi kā Svētās Mises Upurī caur konsekrāciju, atdodam Viņai, lai sāpes, ciešanu maize, pārtop par saldo eņģeļu maizi. Ja mēs esam izpratuši šo atpestījošo, dievišķās Gudrības iecerēto principu, mums rodas ilgas līdzdarboties ar Mariju, uzupurējot pašiem sevi un pasauli, kā to ļoti saprotamā veidā ir izteicis Jānis Pāvils II savas pastorālās vizītes noslēgumā Čenstohovā:

„Baznīcas Māte, es atkal veltu tev sevi; tavas mīlestības mātišķajai verdzībai: Pilnīgi tavs! Es viss esmu tavs! Es veltu tev visu Baznīcu visā pasaulē, lai kur tā atrastos. Es veltu tev visu cilvēci: es veltu tev visus cilvēkus, savus brāļus, un māsas, visas tautas un nācijas. Es veltu tev Eiropu un visus kontinentus. Es veltu tev Romu un Poliju, ko caur tavu kalpu vieno jauna mīlestības saite. Ak, Māte, pieņem šo veltīšanos! Mīļā Māte, nepamet mūs! Mīļā Māte, vadi mūs!”

Jēzus teiktajiem vārdiem vajadzētu mūs uzrunāt nepārspētā veidā: beigu laikos daudzu mīlestība atdzisīs (Mt 24,12). Veltīšanās mērķis, pilnīgi atdodot sevi Marijas Bezvainīgajai Sirdij, ir kļūt spējīgiem mīlēt savus līdzcilvēkus ar dievišķu mīlestību. Euharistija, visaugstākās mīlestības sakraments, ik dienas mums palīdzēs šajās rekolekcijās.

Debesīs uzņemtā un kronētā Marija mājo Vissvētākās Trīsvienības sirdī, kur Viņas Dēls ir sagatavojis mums vietu. Marija mīt arī Vissvētākajā Trīsvienībā, kura vēlas iemājot cilvēku sirdīs. Būdama debesīs, Viņa ne mazākā mērā ir arī virs zemes, tādējādi veidojot tiltu pāri bezdibenim, kas mums šķiet nepārvarams. Izmantojot šajā grāmatā apkopotās lūgšanas – kontemplatīvo lūgšanu, meditāciju un adorāciju –, mēs tuvosimies Vissvētākās Trīsvienības mistiskajai sirdij.

Atkārtojot šīs veltīšanās rekolekcijas, mūsu dzīve ik reizi tiks izmainīta. Tāpēc mēs aicinām ar lielu nopietnību un uzcītību katru dienu veltīt zināmu laiku šīm lūgšanām, uzceļoties agrāk no rīta vai paliekot nomodā ilgāk vakarā. Novērots, ka jebkura garīguma līmeņa ticīgais var atrast šeit nepieciešamo, lai padziļinātu savas zināšanas marioloģiskajā teoloģijā un personīgajā teologālajā dzīvē. Šo veltīšanos var veikt individuāli garīgā tēva vadībā vai kopīgās rekolekcijās.

Katrai dienai mēs piedāvājam vienu no Jaunavas Marijas vēstījumiem Medjugorjē. Tiem ir jāveltī zināms laiks. Pateicoties to vienkāršajam izteiksmes veidam, šie vēstījumi kalpo kā autentisks garīgās izglītošanās materiāls.

Līdzās Bībeles tekstiem un Katoliskās Baznīcas katehismam divas citas grāmatas, kas nepieciešamas kristieša formācijai drīzumā gaidāmajiem laikiem, neapšaubāmi ir svētā Ludviga-Marija Griņjona de Monfora grāmata „Patiesa veltīšanās Marijai” /La Vraie Devotion a Marie/ (tekstā atzīmēts ar PV vai MN virsrakstam „Marijas noslēpums” /Le Secret de Marie/). Otra grāmata ir svētās Terēzes no Bērna Jēzus grāmata „Kādas dvēseles stāsts” /L’histoire d’une ame/. Viņa ir izsludināta par Baznīcas doktori. Svētā Terēze papildina svēto Griņjonu de Monforu, parādot, ka mazais ceļš, kurā triumfē Dieva žēlsirdība, pieder pie Dieva noslēpuma pēdējiem laikiem.

DAŽI PRAKTISKI NORĀDĪJUMI

Šīs veltīšanās rekolekciju grāmatas nolūks ir piedāvāt iespēju izdzīvot īpašu laiku jūsu dzīvē kopā ar Dievu un caur Mariju. Tas ir atgriešanās laiks, kurā ļaujat, lai jūs apmeklē Svētais Gars; laiks ļaut sevi dziedināt, laiks izlīgt.

„Vai tiešām ir vajadzīgas tieši 33 dienas?”
Vispirms ir svarīgi precizēt, ka ikviena piedāvātā diena ir uzskatāma par iespēju atpūsties, nevis par obligāti izpildāmu uzdevumu. Ļoti bieži klosterļaudis mums liecina par saviem pašpārmetumiem, ka viņiem tajā vai tajā dienā nav bijis laika lūgties ar sirdi, ka viņi iestrēguši tajā vai citā vietā utt… Viss, ko darām, vispirmām kārtām norisinās Garā. Būt uzcītīgam veltīšanās rekolekcijās – tas nozīmē, ka svarīgas ir sirds un mīlestība, ko ieliekam savā upurdāvanā. Stingrs nosacījums: ja kaut tikai izteiksim veltīšanās lūgšanu pilnīgā uzticībā ar visu savu būtību un bezgalīgā paļāvībā uz Svētā Gara darbību, jau tad saņemsim lielas žēlastības!

33 dienas ir posmi. Ja kādā noteiktā brīdī mēs nevaram iziet to vai citu veltīšanās dienu, izdzīvosim sirdī iepriekšējās dienas veltīšanos. Mēs pazīstam pat klosterļaudis, kuri iziet tikai vienu dienu nedēļā, lai ļautu žēlastībai viņus pienācīgi caurstrāvot, ļautu, lai viņu atmiņa tiek no jauna evaņģelizēta… Nav taču svarīgi, ikviens ir brīvs. Svarīgi ir respektēt savu personisko ritmu un iet līdz galam.

„Man neizdodas gavēt, izdzīvot Euharistiju vai lūgt Rožukroni, vai tādā gadījumā es tomēr varu veikt šīs rekolekcijas?”
Nejauksim mērķi, kas jāsasniedz, ar līdzekļiem, kas mums doti. Mērķis ir vienotība ar Dievu, kurš ir Mīlestība.

Līdzekļi: lūgšana, gavēnis, sakramenti… Vissvarīgākais ir mēģināt pielietot visus iespējamos līdzekļus saskaņā ar žēlastību, lai mēs sasniegtu arvien lielāku kopību ar Dievu un caur Viņu būtu mīlestības nesēji pasaulē. Būsim žēlsirdīgi paši pret sevi.

„Ja man mājās nav vietas, kur lūgties?”
„Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.” (Mt 6,6) Ja jums joprojām šīs vietas nav, ierīkojiet sev nelielu ģimenes lūgšanu stūrīti: Bībele, krucifikss, ziedu pušķis, kāda ikona, rožukronis, svecīte… pavisam vienkārši! Jūs varat arī doties uz kādu netālu kapelu vai baznīcu.

Visbeidzot, protiet iekārtot lūgšanu vietu savā sirdī, lai, kur arī jūs būtu, jūs vienmēr, aizverot acis, spētu nostāties Dieva, Viņa miera un gaismas klātbūtnē.

„Vai varu izdarīt veltīšanos kāda cita vietā?”
Ir svarīgi saprast, ka šīs rekolekcijas vispirmām kārtām ir personisks solis. Taču šī garīgā „došanās ceļā” neizbēgami reizē prasa arī pilnīgu jūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes veltīšanu. Tādējādi visa jūsu dzimtas vēsture tiek ielikta Dieva Sirdī caur Marijas Bezvainīgo Sirdi.

Pateicoties šai spēcīgajai aizbildnībai, visus jūsu līdzcilvēkus „nes” žēlastība, un jūs varbūt redzēsiet kādus šīs veltīšanās augļus jūsu apkārtnē. Lai kā būtu, šī upurdāvana nes augļus mūžībai.

Tomēr, kad savas personiskās rekolekcijas esat beiguši, varat atsākt šo veltīšanos kāda cita „vārdā”, kurš nav spējīgs pats to veikt. Taču lūdziet, lai šis cilvēks kādu dienu spētu veltīties arī pats.

Mēs neieteicam jums dāvināt šo grāmatu kādam, iepriekš par to viņam nepastāstot. Labāk ir iepazīstināt ar grāmatu un ierosināt uz personisku rīcību, lai mums šīs rekolekcijas tiktu lūgtas. Tas jau ir pirmais svarīgais solis.

Visbeidzot, jūs varat iziet rekolekcijas ģimenē vai lūgšanu grupā. Tomēr mēs jums iesakām veltīt kādu laiku personiskajai lūgšanai.

VELTĪŠANĀS SPĒKS

Rekolekcijas ir tikai brīnišķīgs tramplīns, lai iemācītos ik dienas izdzīvot veltīšanos, tādējādi atdarinot Svēto Ģimeni, lai varētu sacīt, kā teicis svētais Pāvils: „Ne es vairs dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.”

Katru rītu jau gadiem ilgi mēs cenšamies savā rīta lūgšanas brīdī ar veltīšanās palīdzību atsākt sekošanu Jēzum un Marijai priekšā gaidāmajā dienā.

Tā mēs veltām savus izteiktos vārdus, skatienus, žestus, domas… tikai uz šo vienu dienu vien (kā saka svētā Terēze no Lizjē). Nodzīvot tādā veidā vienu dienu zem Dieva skatiena un reizē mēģinot darīt Viņa gribu, kad mēs tiekamies cits ar citu, rīkojamies… Lūdzot, lai Viņš mums palīdz.

Taču „strādāt” ik dienas pie visas savas miesas, gara un dvēseles ir grūti. Tāpēc ikviens sirds slepenībā šai dienā apņemas paveikt kaut ko labu kādā noteiktā jomā. Piemēram: šodien es sacīšu vienīgi svētības vārdus, vai – šodien es būšu prieka un mīlestības nesējs, nemainīgi saglabājot smaidu uz lūpām, vai arī – šodien es centīšos piedot konkrētam cilvēkam.

Šādā veidā mēs secinājām, ka, pateicoties dienišķajam veltīšanās aktam un Dieva žēlastībai, sliktie ieradumi var pilnībā izzust. Daudzi no tiem tika dziedināti. Šī dziedināšana ir mūsu atgriešanās.

Caur Savu Māti Kungs ar dienišķo veltīšanos mums šodien dāvā spēcīgu un vienkāršu līdzekli, lai mūs atgrieztu, pievilktu pie Savas mīlestībā degošās Sirds, tā ka mēs atrastu mieru un gaismu, kas plūst no Viņa, un būtu Dzīvības instrumenti pasaules labā.