1997. gads uz visiem laikiem ir ierakstīts manā sirdī kā manas atdzimšanas gads Jēzū Kristū. Es piedzīvoju Viņa mīlestību, kas vienā mirklī dziedināja manu slimo dvēseli, atbrīvoja mani no bēdu važām un ieveda Dieva bērna priekā. Tajā gadā nomira māte Terēze no Kalkutas. Šis notikums mani ļoti dziļi ietekmēja. Es centos viņu satikt, mācīties no viņas, lai iepazītu sevi un savu aicinājumu. Es biju izsista no līdzsvara, meklēju savu vietu, nebiju pastāvīga lūgšanā. Patiesībā es izmantoju lūgšanu, lai Jēzus svētītu manus nodomus.
Man bija 32 gadi, un es nezināju, kur es esmu piederīga. Attiecības, kas man bija ļoti svarīgas, izjuka tāpat kā daudzas citas, kas bija pirms tam. Savā sirdī es izjutu sāpes, žēlumu un apvainojumus pret sevi. Noslēgumā tas viss pārauga dziļā depresijā. Manu sirdi un visu man apkārt pārklāja tumsa. Es raudāju, raudāja arī mana dvēsele…
Katru dienu Svētās Mises laikā es Jēzum lūdzu: „Dziedini mani vai paņem pie Sevis!” Es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad pēkšņi šajā briesmīgajā tumsā sāka iespīdēt gaisma. Gaismu es redzēju ar acīm, bet sirdī to sajutu kā CERĪBU. Es piedzīvoju neiedomājami skaistu mīlestības pieredzi. Es zināju, ka tā nāca no Debesīm. Kaut arī tas bija vien īss mirklis, kas atkārtojās vairākas nedēļas, tas joprojām baro manu dvēseli.
Tad mani uzaicināja braukt uz Medžugorji. Pēc grūta 20 stundu brauciena, Medžugorjē mani pārņēma tā pati Dieva mīlestības sajūta. Līdzko es pieskāros zemei, es it kā atdzīvojos un, neko nezinot par Medžugorji, steidzos uz Podbrdo kalnu. Mani pārsteidza kalns, kur bija daudz cilvēku, un viņi visi runāja dažādās valodās. Jaunu pārdzīvojumu pārņemta, es apstājos pie Rožukroņa priecīgās daļas pirmā noslēpuma. Uzlūkojot Dievmāti, labais Kungs Dievs atklāja man manu grēcīgo dzīvi. Pār manu seju sāka plūst žēluma, kauna un nožēlas asaras. Pēkšņi es sajutu, kā kāds pieskaras manam labajam plecam, pēc tam kreisajam plecam, un sirdī es dzirdēju vārdus: „Tu nedzīvo saskaņā ar Manu plānu, atgriezies!” Es uzreiz atvēru acis, bet man apkārt neviena nebija. Kad palūkojos apkārt, es ieraudzīju baznīcu. Es zināju, ka man ir jāiet uz grēksūdzi. Tas bija mans vienīgais glābiņš. Pie katra konfesālija bija gara rinda, izņemot vienu. Tieši tur Kungs bija mani atvedis. Mani sagaidīja gados vecs priesteris, kurš mani maigi sveicināja ar vārdiem: „Es tevi jau gaidu.” Sākumā es no visas sirds izraudājos un tad sāku. Priestera pazemība un pacietība palīdzēja man izsūdzēt grēkus. Dzirdot vārdus: „Es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem,” es sajutu, kā tiek pārrauta ķēde, kas bija sasaistījusi manas krūtis. Viena svētā grēksūdze, un labais Debesu Tēvs atgrieza man Dieva Bērna cieņu.
Pateicoties šai pieredzei, Medžugorje ir kļuvusi par manām otrajām mājām. Es jutu, ka šī ir mana vieta, bet man trūka drosmes spert šo nozīmīgo soli. Mani mierināja doma, ka varu atgriezties šeit jebkurā laikā. Es uzsāku savu biznesu. Bija daudz darba, un Medžugorji apmeklēju arvien retāk. Taču es vienmēr saglabāju saikni ar Medžugorji. Jauniešu festivāls vienmēr bija rezervēts manā svētceļojumu kalendārā, un es vienmēr aizstāvēju Medžugorji no kritiķiem. Dievmāte man dāvāja prieku Adorācijā, kas tāpat kā svētā Mise un Rožukroņa lūgšana ir kļuvusi par manu ikdienas nepieciešamību.
2018. gadā es piedalījos klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijās. Arī šeit Jaunava Marija no jauna bagātīgi dāvāja savu žēlastību. Pie manas sirds klauvēja mana pirmā mīlestība. Viņa jau sen jautāja, vai manā dzīvē pirmajā vietā ir Jēzus. 2019. gadā es vēlreiz atbraucu uz šīm rekolekcijām. Dievmāte klauvēja vēl spēcīgāk, un es ar tīru sirdi varēju viņai atbildēt: „Jā, tavs Dēls Jēzus ir pirmajā vietā manā dzīvē.” Drīz pēc tam Jēzus man ļāva sajust to, cik ļoti Viņu iepriecina tas, ka es pavadu laiku kopā ar Viņu. Es nezinu, kurš no mums par to priecājās vairāk, tādēļ es sāku Viņu pielūgt arī naktī. Brīnišķīgs laiks. Es izdzīvoju savu dzīvi kopā ar Viņu lūgšanā, bet Viņš rūpējas par mani.
Danka, Slovākija
