PĀRDOMAS LIELĀ GAVĒŅA LAIKĀ. PĀRBAUDĪJUMI UN KĀRDINĀJUMI. (5.daļa, Stanko Mabičs OFM, 17.03.2021)

Miers un visa laba vēlējumi, dārgie lasītāji!

Mēs izdzīvojam Lielā Gavēņa laiku. Arī svētajam Jāzepam bija dažādi pārbaudījumi. Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un teica: „Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai!“ (sal. Mt 2, 13) Tas bija īsts pārbaudījums. Ja es būtu Jāzeps, es teiktu: „Tu, Kungs visuvarenais, Tu pašķīri Sarkano Jūru, Tu esi Radītājs! Pēc Tava Vārda viss ir radīts, nav neviena kā Tu, bet šeit kaut kāds Hērods var nogalināt Tavu Dēlu? Vai tad Tu nevari viņu apturēt? Lai man nevajadzētu mērot to garo ceļu kopā ar Jēzu uz ēzeļa cauri tuksnesim uz Ēģipti…“

Tas tiešām ir pārbaudījums. Es domās pretotos Kungam. Vai tiešām tas esi Tu, Kungs? Vai tas ir Tavs Dēls? Ja Tu nevari Viņu aizstāvēt, tad kurš to var izdarīt? Bet Jāzeps bez vārdiem, bez pretošanās un jautājumiem (kā, kāpēc, kur) ņēma Bērnu un Viņa māti un, pēc Dieva Vārda, devās uz Ēģipti. Jāzeps tā darīja tikai tāpēc, ka viņš klusumā klausījās Dieva Vārdu, prata to atpazīt. Viņš bija paklausīgs līdz galam.

Mūsu kardināla Aloiza Stepinca dzīvē vienlaicīgi ir gan pārbaudījumi, gan kārdinājumi. Dievs no viņa sagaida uzticību Dieva Vārdam, Baznīcai un Dieva tautai. Stepincs zina, ka, paliekot uzticīgam, viņu vajās, spīdzinās, viņš zaudēs brīvību, viņš var mirt mocekļa nāvē, var ciest viņa tauta. To bija grūti pieņemt.

Bet no otras puses, ja viņš darīs to, ko no viņa prasa komunistiskā vara, viņam būs privilēģijas, apbalvojumi, dažādas priekšrocības… Viņš atradās starp divām iespējām: pārbaudījumu un kārdinājumu. Viņš izdarīja savu izvēli – neskatoties uz jebkādām ciešanām, pieņemt šo pārbaudījumu. Viņš to nevarētu izdarīt, ja jau no bērnības nedzīvotu svētu dzīvi, dāvājot savu sirdi Dievam un klausoties Viņa Vārdu.

Vecāki. Māte gaida bērnu. Ultrasonogrāfija parāda, ka bērns ir slims, invalīds, ar īpašām vajadzībām, viņam ir Dauna sindroms. Daudzas mātes uzreiz pieņem lēmumu veikt abortu. Viņas nav gatavas pieņemt šo bērnu, jo viņam būs jāvelta daudz vairāk laika, katru dienu jāveic dažādi vingrinājumi, jāiet pie ārsta, un kā šis bērns izskatīsies… Tas ir pārbaudījums. „Man neatliks laika sev, izklaidēm, ceļojumiem…“ Tik daudz kārdinājumu, tas ir īsts pārbaudījums. Arī ārsts saka, ka bērns ir slims, invalīds, un labāk ir veikt abortu. Mamma iet cauri pārbaudījumiem un kārdinājumiem.

Visas ģimenes, kas saskārušās ar šādu situāciju, ka bērns ir invalīds ar Dauna sindromu, uzdod jautājumu: „Kā es tikšu galā ar šo bērnu, vai es to spēšu?“ Tas ir liels pārbaudījums, bet daudzas ģimenes, gandrīz visas, ko es pazīstu, kuras audzina tādu bērnu, kopā ar šo bērnu ir saņēmušas arī svētību. Kad ģimene piedzīvoja krīzi, šis bērns palīdzēja no tās izkļūt. Ne tikai vecāki, bet arī brāļi un māsas caur šo bērnu saņēma svētību, jo pārbaudījums, kuru pieņem, kļūst par svētību.

Uzlūkojot savas kaislības, mēs redzam, ka Dievs mums ir devis spēju būt pašaizliedzīgiem, sludinot Dieva Vārdu un mīlestībā pret savu sievu, savu vīru. Taču šīs kaislības var pārtapt kārdinājumā un mūs pazudināt.

Viens no lielākajiem kārdinājumiem ir apokaliptiskie pārbaudījumi. Svētajos Rakstos ir daudz rakstīts par kārdinājumiem, kas pat pārsniegs mūsu spēkus pretoties tiem. Tie būs pēdējo laiku pārbaudījumi. Mateja evaņģēlija 7. un 24. nodaļā ir teikts: tas būs smagu pārbaudījumu laiks. Parādīsies viltus pravieši, viltus mesijas. Atklāsmes grāmatas 3. nodaļas 10. pantā ir teikts: „Tāpēc, ka tu turēji manu pacietības vārdu; arī es tevi sargāšu no pārbaudījuma stundas, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.“ Tas būs lielu pārbaudījumu laiks. Jēzus mācekļus neieredzēs tos vedīs „valdnieku un ķēniņu priekšā“. (Mt 10, 18) Jēzus brīdina: „Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ!“ (Lk 21, 8) „Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdziet Dievu, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā un izbēgtu no visa tā, kas notiks!” (Lk 21, 36) Lūkas saka, ka ticība uz zemes kļūs „auksta“. Matejs savā evaņģēlijā saka: „Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā.“ (Mt 24, 12) Šeit Jēzus runā par pēdējo laiku pārbaudījumiem, apokaliptiskajiem pārbaudījumiem.

Jēzus nesaka, ka jālūdz Dievs, lai šī milzīgā nelaime – pēdējo laiku pārbaudījumi- nepienāktu, bet gan lūdzas, lai mēs neatkāptos un pastāvīgi atgrieztos pie Viņa.

Milzīgi pārbaudījumi ir saistīti arī ar Debesu Valstības atnākšanu. Debesu Valstība sākās ar Jēzu Kristu. Tā ir klātesoša šodien, bet kā lai pamana šīs Valstības spēku, ja mēs piedzīvojam neveiksmi pēc neveiksmes, kritienu pēc kritiena, ir slimības, zaudējumi… Kā saskatīt Dieva Valstības zīmes, ja Tā ir neredzama, nemanāma, to nevar sadzirdēt? Jēzus mums ir apsolījis: „Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt.“ (Lk 12, 31) Kā saprast un ieraudzīt šo valstību, kad mani ir pārņēmušas ikdienas grūtības? Tas patiešām ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.

Padoties kārdinājumam un sagrēkot ir smagi, bet daudz smagāki ir tie pārbaudījumi, kas apdraud ticību, cerību un mīlestību. Pēdējā kritiena pārbaudījums, bezcerības pārbaudījums, lielu grūtību pārbaudījums. Lielus apokaliptiskus pārbaudījumus, lielas grūtības Jēzus mācekļi piedzīvoja Jēzus ciešanu laikā un mācekļu vajāšanas laikā pēc Jēzus nāves. Šajā laikā mācekļi lūdzas, lai Kungs viņus atbrīvo, lai viņi paliktu uzticīgi un nenodotu savu Skolotāju, lai viņu ticība nekļūtu vājāka. Dievs vēlas, lai mēs sevi pilnībā nodotu Viņa rokās, lai mēs ticētu Viņa labvēlībai un mīlestībai un, neskatoties uz pārbaudījumiem, nepārtraukti ticībā uzticētos Viņam.

Kad mēs lasām Bībeli un atklājam Dieva darbus attiecībā uz cilvēkiem, praviešiem, Dieva mīļotajiem, mēs redzam, ka pārbaudījumi ir nepieciešami. Dievs vienmēr mūs vadīs un sūtīs mums pārbaudījumus, bet Viņš mums nekad nedos tādus pārbaudījumus, ar kuriem mēs nespētu tikt galā.

Nebrīnīsimies, ka Dievs mūs pārbauda. Tā ir cīņa, un par to nav jābrīnās. Svētais Pāvils saka: „Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju.“ (2 Tim 4, 7) Tātad dzīve – tā ir cīņa un kauja. Drīzāk būsim pārsteigti tad, ja cīņas nav. Mums ir dota dzīve, lai cīnītos, nevis gulētu. Dzīve ir cīņa, nevis viegla un bezrūpīga izklaide. Dzīve ir cīņa, un tikai cīņā cilvēks attīsta savas patiesās spējas. Mēs zinām, ka patiesi mīlam Dievu tikai tad, kad cīnamies par Viņa mīlestību, tādēļ varam teikt, ka, tas, kurš patiesi cīnās, patiesi mīl, un tas, kurš patiesi mīl, arī patiesāk cīnīsies.

Pārbaudījuma pretstats ir kārdinājums. Es jau minēju to, ka kārdinājumi nāk no sātana un nekad mums neliekas kaut kad atgrūdošs, grūts, nepieņemams. Tas vienmēr ir kaut kas kārdinošs, pievilcīgs, tas, kas iepriecina sirdi. Ievas problēma bija tā, ka viņa sarunājās ar kārdinātāju – sātanu. Kad sātans teica Ievai paņemt augļus no aizliegtā koka, viņa atteicās. Dievs teica, ka mēs nedrīkstam tos ēst, es esmu paklausīga Dievam, es ievēroju Viņa baušļus… Nākamajā dienā sātans viņu atkal kārdina… Ieva atkal atsakās. Aizparīt sātans nāk vēlreiz… Bībelē nav teikts, cik ilgi turpinājās šis dialogs. Es domāju, ka tas turpinājās ilgi. Sātans pakāpeniski teica: „Skaties, cik tas būs brīnišķīgi, tu būsi kā Dievs… Tev šeit Ēdenes dārzā ir labi, bet būs vēl labāk…“ Un pēc vairākām dienām, nedēļām vai mēnešiem Ieva piekrīt un nogaršo augli. Kādēļ? Tādēļ, ka viņa sarunājās ar sātanu.

Pārstāsim runāt ar mūsu kārdinātāju. Vērsīsimies vienmēr pie Jēzus, jo vienīgi Viņš spēj to uzvarēt.

Sātans ir gudrs. Mēs nespēsim viņam pretoties. Jēzus Evaņģēlijā saka: „Nepretojies ļaunumam un kārdinājumiem, nāc pie manis, jo Es esmu to uzvarējis.“ Mēs to redzam Pētera satikšanās laikā ar Jēzu, kad Jēzus runā par to, ka Viņam būs jāiet uz Jeruzālemi, kur Viņš tiks sists krustā, daudz cietīs un tikts nodots augsto priesteru un vecāko rokās. Jēzus pravieto par savu nāvi. (sal. Mt 16, 22; Mt 20, 17-19)
Ko dara Pēteris? Pēteris ņem Viņu pie rokas, noved malā un saka: “Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek! Tu esi vajadzīgs mums, Tev jāsludina Labā Vēsts, mēs esam kopā ar Tevi, mēs – Tavi apustuļi, Tev ir mācekļi, mums ir Tevi jāaizsargā. Ar Tevi tas nenotiks!“ (sal. Mt 16, 22-23)

Kā skan šie Pētera vārdi? Pēteris izrāda rūpes, viņa vārdi skan draudzīgi, kā aizsardzība. Viņš mīl Jēzu, vēlas Viņu aizsargāt u.tml. Bet ko Jēzus atbild Pēterim? „Atkāpies no manis, sātan,…“ (Mt 16, 23) Tu runā to, kas nāk no sātana, nevis no Dieva. Jūs tikai iedomājieties! Pētera vārdi skanēja kā aizsardzība, draudzība, tie bija mīlestības piepildīti vārdi, tie izklausījās kārdinoši, un ikviens Jēzus vietā teiktu: „Labi, Pēteri, tev ir taisnība. No manas sludināšanas būs lielāks labums, nekā no manas nāves.“ Bet tas bija no sātana. Tas izklausījās tik kārdinoši. Sātans ir tik viltīgs, bet Jēzus viņam pretojas un saka: „Atkāpies no manis, sātan!“

Līdzīgā situācijā atradās arī Aloizs Stepincs. Ja tu parakstīsies, tu saņemsi visas privilēģijas. Lai gan kārdinājums bija liels, viņš neko neparakstīja, jo sarunājās ar savu Kungu, nevis kārdinātāju.

Mums ir skaidri jāapzinās, ka sātans nav nekāds muļķa radījums ar ragiem un asti, kas biedē cilvēkus. Sātans ir ļoti gudra būtne, kas ir dziļi nelaimīga un kārdina cilvēkus. Viņš nav ragnesis, bet gan kritušais eņģelis Lucifers, Gaismas nesējs, eņģelis – kārdinātājs. Tuvojoties mums, viņš mūs nebiedēs, bet gan valdzinošā veidā parādīs mums savu sātanisko gaismu un augli, kas mums ir aizliegtais auglis. Nobaudot to, mēs sapratīsim, ka dodamies nāvē.

Lūkas evaņģēlijā mēs lasām, kā Jēzus saka saviem mācekļiem: „Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus“ (Lk 22, 31) Tas nozīmē, ka viņš saņem no Dieva atļauju to darīt. Savā vēstulē Pēteris raksta: „Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt. Stipri ticībā pretojieties tam…“ (1 Pēt 5, 8-9) Sātans visu laiku ir nomodā un nepārtraukti mūs kārdina, viltīgā un aicinošā veidā.

Par to mums stāsta anekdote no mūka Efraima dzīves. Reiz viņš nolēma apciemot savu draugu, kurš bija aizgājis tuksnesī, dzīvoja alā un sevi pilnībā bija atdevis Dievam, lai ar savu gavēni un lūgšanām izlūgtu pestīšanu un mieru visā pasaulē. Kad Efraims piegāja pie alas, viņš redzēja vīziju. Virs alas viņš ieraudzīja desmitiem ļoti neapmierinātu velnu. Viņš viņiem pārmeta: „Ko jūs šeit darāt pie tik laba un uzticīga vīra? Pilsētā ir tikai viens velns.“ Velni viņam paskaidroja: „Pilsētā pietiek ar vienu velnu, jo tur visi tāpat dara visu, ko mēs gribam. Viņi strīdas, nogalina, uzpērk – dara tieši to, ko mēs vēlamies. Tas viens velns var mierīgi gulēt. Bet mēs šeit desmitiem mokāmies ar šo vienu cilvēku. Mēs esam neapmierināti un neko nespējam izdarīt.“

Ir tāda paruna: svētos moka divi velni, bet mūs – tikai viens, un tas pats, iespējams, guļ. Citiem vārdiem sakot, īstie pārbaudījumi un kārdinājumi ienāks mūsu dzīvē tad, kad mēs pieņemsim lēmumu, radikāli dzīvot Jēzum. Līdz brīdim, kad mēs sāksim dzīvot taisnīgi saskaņā ar Evaņģēliju, mūsu dzīvē nebūs ne īstu pārbaudījumu, ne īstu kārdinājumu.

Sātans mūs nevarētu kārdināt, ja Dievs viņam to neļautu. Uz jautājumu, kādēļ Dievs ļauj sātanam mūs kārdināt labu atbildi ir sniedzis svētais Cipriāns: „Lai mūs sodītu, ja esam grēkojuši, lai mūs paaugstinātu, ja esam bijuši taisnīgi.“ Pāvels runā skaidri: „Dievs ir uzticīgs. Viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spējām, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu pastāvēt.“ (1 Kor 10, 13) Kārdinājumi ir no sātana, un Dievs tos pieļauj. Sātans nevarētu mūs kārdināt, ja Dievs to viņam neļautu.

Svētais Augustīns ir teicis: „Kristībās jūs atstāsit grēku, bet ne kaislības; ar tām būs jācīnās arī pēc atdzimšanas. Cīņa starp labo un ļauno paliek jūsos. Un jūsu galvenais ienaidnieks ir jūsos, nevis ārpusē.“

Kā pretoties kārdinājumiem? Palūkosimies, kā to darīja Jēzus, tādā veidā parādot mums ceļu. Jēzus devās tuksnesī ne aiz ziņkārības vai ambīcijām. Tiklīdz Viņš bija pieņēmis kristību Jordānā, Svētais Gars Viņu veda tuksnesī. Tātad ir jāiet tur, kur mani ved Svētais Gars, nevis jāseko savam garam, kas, kaislību un pirmdzimtā grēka ievainots, mani kārdina. Jāiet tur, kur mani ved Svētais Gars.

Jēzus lūdzās, gavēja un sarunājās ar savu Debesu Tēvu 40 dienas. Veids, kā pretoties kārdinājumiem, ir ticēt Svētā Gara vadībai un ieklausīties Viņa iedvesmās, nevis klausīt savai grēka ievainotajai dabai, lūgties un gavēt. Tad mēs iegūsim vajadzīgo spēku.

Nelūgsim, lai Jēzus mūs atbrīvo no visiem iespējamiem pārbaudījumiem un kārdinājumiem, bet lūgsim, lai Viņš ir kopā ar mums visos pārbaudījumos. Kad mēs pārvarēsim pārbaudījumus, mēs kļūsim stiprāki. Tādēļ arī Dievs pieļauj pārbaudījumus.

Vēlos noslēgt ar 15. psalma vārdiem:
“Es turu Kungu vienmēr savu acu priekšā,
jo Viņš pie manas labās rokas, es nešaubīšos.
Tādēļ mana sirds priecājas un mana dvēsele gavilē,
pat arī mana miesa dusēs drošībā.”

Neskatoties uz visiem pārbaudījumiem un kārdinājumiem.

Read Previous

SVINĪGA SEVIS VELTĪŠANA JĒZUM KRISTUM CAUR MARIJAS ROKĀM (IZLASIET LAICĪGI)

Read Next

SVINĪGA SEVIS VELTĪŠANA JĒZUM KRISTUM CAUR MARIJAS ROKĀM (IZLASIET LAICĪGI)