Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2021. gada 25. aprīlī
“Mīļie bērni! Šodien es jūs aicinu liecināt par savu ticību pavasara krāsu vidū. Lai tā ir cerības un drosmes pilna ticība! Lai jūsu ticība, bērniņi, ir nesatricināma jebkādā situācijā, arī šajā pārbaudījumu laikā. Droši ejiet kopā ar augšāmcēlušos Kristu uz Debesīm, kas ir jūsu mērķis. Es jūs pavadu šajā ceļā uz svētumu un jūs visus ielieku savā Bezvainīgajā Sirdī. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Pagājušā mēneša vēstījumā Dievmāte apliecināja, ka tas, kurš lūdzas nebaidās par nākotni un nezaudē cerību. Lūgšana ir mūsu ticības maize, kas pārvar jebkuras sirds bailes un uztraukumus par nākotni.

Šajā vēstījumā viņa aicina mūs būt vīrišķīgiem, lai mūsu ticība būtu nesatricināma pārbaudījumu laikā, ko tagad piedzīvojam. Ticība ir jābaro, jāsaudzē un jāstrādā, lai tā kļūtu dziļāka. Ja to nedara, ticību var zaudēt. Ticība ir dzīvas attiecības ar dzīvu Dievu. Taču mūsu eksistencei nepieciešama arī ticība un uzticēšanās attiecībās ar cilvēkiem.

Ja paraugāmies uz ticību cilvēcisko attiecību līmenī, saprotam, ka dzīve bez tās nav iedomājama. Bērns tic vecākiem, ka tie viņu mīl un vēl labu, tādēļ var augt pārliecībā un paļāvībā. Skolēni mācoties tic saviem skolotājiem, tādēļ var attīstīt savas zināšanas. Pacients uzticas ārstam, ka tas viņam nozīmēs nepieciešamās zāles, paļāvīgi tās lieto un tādēļ var izveseļoties. Un tā mēs varam uzskaitīt visas attiecības starp cilvēkiem, kas pamatojas ticībā un paļāvībā.

Ja cilvēka sirdī rodas šaubas, viņš nespēj noticēt un turpināt dzīvot. Ir daudz kā tāda, ko mēs nezinām, nespējam pārbaudīt, bet balstāmies uz ticību un tādējādi pārliecināti dzīvojam savu dzīvi. Būt ticīgam – nozīmē uzticēties dzīves spēkam, kas ir neiznīcināms, neraugoties uz visiem šķēršļiem un nelabvēļiem, kas pretdarbojas cilvēkam, lai to pazudinātu. Ticība ir cilvēka spēka pamats. Ticība – uzticēšanās dzīvībai, cilvēkiem un Dieva labestībai. Šo uzticēšanos nevar nedz pierādīt, nedz arī radīt jelkādā zinātniskā ceļā. Neviena zinātne mums nedos pārliecību, ka rīt es būšu dzīvs, neviens man neuzbruks un ka es nesaslimšu…

Ticība ir pārliecība šaubās. Tā ir gara pārliecība, kas nostājas pret prāta šaubām. Tā ir sirds pārliecība pret zinātnes šaubām. Vissmagāk mēs ciešam tur, kur nespējam ticēt.

Ja bērns piedzīvojis, ka vecākiem nevar uzticēties, un izjutis cietsirdību un naidu, pastāvīgu bargumu bez jelkāda maiguma, viņā izveidojas tāda kā nevis ticības, bet neuzticības “antena”. Kad ir ievainota cilvēka uzticēšanās citiem, viņš sabiedrībā nevar brīvi justies, jo nevienam netic, tādēļ starp cilvēkiem jūtas nepārliecināti, nemierīgi, nepatīkami un vientuļi.

Ticība ir spēja, ticība ir veselība, ticība ir dinamiskums, kurā cilvēks smeļas spēku. Tādēļ Jēzus saka: “Tam, kas tic, viss ir iespējams.” Viņš arī apliecina: “Tava ticība tevi izglāba, ej ar mieru.” Jēzus pastāvīgi atgādina pārbiedētajiem apustuļiem un tiem, kas Viņu pavada: “Nebaidieties, bet ticiet!”

Vissvētākā Jaunava Marija, ko saucam par ticības Māti, ir mūsu iedvesmas avots, paraugs un atbalsts ticības ceļā, jo viņa ticēja pat tad, kad neviens neticēja. Īpaši – Golgātas kalnā, kad visu pasauli apklāja tumsa, kamēr viņas Dēls mira uz krusta, viņa ticēja, ka Dievs visu vērsīs uz labu.

Lai Jaunava Marija, kas pati piedzīvojusi ticības izaugsmi, ejot pa šo asaru ieleju, mūs aizstāv un pavada mūsu ticības ceļā!

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, mūsu Māte, tu devies pie savas radinieces, svētās Elizabetes, lai palīdzētu viņas gaidību laikā. Elizabetei bija nepieciešama tava palīdzība, tomēr arī tev bija nepieciešams dzirdēt vārdus, ko viņa tev teica: “Svētīga, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs viņai sacījis, piepildīsies.” Marija, tu arī pieaugi un attīstījies ticības ceļā, tādēļ kļuvi par mūsu aizbildinātāju un aizstāvi pārbaudījumu, tumsas un ciešanu ceļos, kur dodas tavi bērni. Neatstāj mūs, uzticamā Jaunava, mūsu aizstāve, noskumušo iepriecinātāja, kristīgo palīdzība. Īpaši tev uzticam tos, kas piedzīvo smagus ticības pārbaudījumus, kas domā, ka nav izejas, un zaudējuši cerību. Esi gaisma viņu ceļā pie Augšāmceltā Jēzus, jo vienīgi Viņš spēj mūsu dzīvēs un ģimenēs visu darīt jaunu. Āmen.

Ļubo Kurtovičs OFM