Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2021. gada 25. augustā
“Mīļie bērni! Ar prieku es aicinu jūs visus, kas esat atbildējuši uz manu aicinājumu, – bērniņi, esiet prieks un miers! Ar savu dzīvi lieciniet par Debesīm, kuras es jums nesu. Ir pienācis laiks, bērniņi, lai jūs kļūtu par manas mīlestības atspulgu visiem tiem, kuri nemīl un kuru sirdi ir pārņēmis naids. Neaizmirstiet: es esmu ar jums un aizlūdzu par jums visiem sava Dēla Jēzus priekšā, lai Viņš jums dāvātu savu mieru. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Jūlija vēstījumā Dievmāte aicināja mūs būt lūgšanai par tiem, kas nelūdzas. Augustā Viņa aicina mūs liecināt par prieku, mieru un Debesīm, ko visus šos daudzos gadus šeit mums dāvājis Dievs ar Sava Dēla Jēzus Kristus Mātes palīdzību, svētījot ar Viņas klātbūtni un parādīšanos.

Šajā vēstījumā Dievmāte mūs aicina liecināt par Debesīm, kas nolaižas pār mums ar Viņas Bezvainīgās Sirds starpniecību. Vislabākie ticības liecinieki bija Baznīcas mocekļi, kas bija gatavi atdot savu dzīvību par visaugstākajiem ideāliem. Ne velti ir teikts: “Ja tavā dzīvē nav nekā, kā dēļ būtu vērts mirt, tādu dzīvi nav vērts dzīvot.”

Pastāv realitāte, vērtības un ideāli, kas paceļas pāri laicīgajai dzīvei. Pastāv Debesis, no kurienes pie mums nāk Vissvētākā Jaunava Marija un uz kurieni Viņa mūs alkst aizvest. Tomēr lēmums – izvēlēties Debesis – mums ir jāpieņem šeit. Dzīves laiks, kas mums dots, ir līdzīgs tukšam traukam, kas mums jāpiepilda ar labiem darbiem, upuriem, žēlsirdību, labsirdību, mīlestību un ticību.

Ticības dārgumu mēs saņemam no saviem tuvākajiem cilvēkiem – vecākiem. Viņi ir pirmie ticības liecinieki saviem bērniem. Bērni mācās, sekojot vecāku paraugam. Viņi burtiski kopē visu: vārdus, frāzes, runas toni. Spēlēs un fantāzijās bērni gatavo ēdienu, vada auto un dara daudzas citas lietas, ko novērojuši pie pieaugušajiem. Arī uzvedības tikumisko aspektu bērni mācās no vecākiem un tuviniekiem. Ne bez piepūles bērni mācās būt dāsni un dievbijīgi; apgūst, ko nozīmē palīdzēt, izpildīt savu pienākumu. Māsa Elvīra, kas izveidoja kopienu atkarīgajiem “Čenakolo”, kopienas jauniešu vecākiem vienmēr teica: ”Bērni neklausās, ko jūs, vecāki, viņiem sakāt. Viņi skatās, ko jūs darāt.”

Dzīves un tās vērtības liecība, piedošanas un savstarpējas cieņas pieredze ģimenē, sapratne un pacietība – lūk, kas paliek bērna sirdī kā ticības dzīves pieredze.

Bērniem, kas saņēmuši no vecākiem šo tik dārgo ticības pieredzi, nebūs grūti saprast un iemiesot dzīvē šīs patiešām mūžīgās un nezūdošās vērtības. Mēs citiem varam iedot tikai to, kas mums ir. Ja mūsu sirdī mājo miers, mēs varam tajā dalīties ar citiem. Mēs spējam mīlēt citus tikai, ja pieņemam un mīlam sevi. Varam liecināt par Debesīm, ja esam sajutuši Debesis sevī – kaut uz mirkli. Mēs varam būt gaisma citiem, ja paši esam gaisma, esam tās gaismas apspīdēti, kas ir Jēzus Kristus.

Aicinu vispirms lūgties par personisku Dieva Mīlestības un Debesu pieredzi, ko Jēzus uz īsu brīdi dāvāja Saviem mācekļiem Tabora kalnā, lai mēs spētu citiem ne vien stāstīt par Debesīm, bet arī par Tām liecināt.

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, Golgātas kalnā Tu Dievam pateici visgrūtāko “jā”. Šis jāvārds bija daudz sāpīgāks par pirmo “jā”, ko Tu teici Nācaretē Eņģeļa pasludināšanas laikā. Izlūdz mums pastāvību sekošanā Dievam, īpaši vājuma brīžos, kad krītam zem krusta smaguma, kad piedzīvojam kārdinājumu padoties, atteikties no piepūles savas sirds pārveidošanā. Lūdzies kopā ar mums un par mums, Jaunava Marija, lai mēs katru dienu, neraugoties uz jebkādiem šķēršļiem, būtu patiesi Debesu liecinieki uz zemes. Amen.

Ļubo Kurtovičs OFM