Mana bērnība bija diezgan laba. Es nāku no daudzbērnu ģimenes, mēs bijām 5 bērni. Mani vecāki bija ticīgi un audzināja mūs reliģiskā garā un mīlestībā uz Dievu. Mēs regulāri gājām uz Svēto Misi un kā bērni pieņēmām visus sakramentus. No tēva mēs mantojām mīlestību uz mūziku, kas vēlāk mani atveda uz kori un teātri. Dievs vienmēr ir bijis manā dzīvē. Es brīnišķīgi jutos baznīcā un pateicībā dziedāju un uzstājos Kunga vārdā. Es augu, iestājos vidusskolā un iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Un mani ceļi sāka atkāpties no ticības.

Es negribēju iet uz baznīcu. Darīju to tikai aiz pienākuma pret vecākiem, jo viņi man to lūdza. Baznīcas vietā sāku kopā ar draugiem apmeklēt diskotēkas, bārus. Es aizmirsu Jēzu. Es pilnībā Viņu izslēdzu no savas dzīves.

17 gadu vecumā es iepazinos ar savu nākamo vīru. Lai gan arī viņš nāca no katoļu ģimenes, viņa attieksme pret ticību bija tāda pati kā man. Arī viņš pusaudža vecumā bija aizmirsis ticību. Mēs iepazinām viens otru, iemīlējāmies un ar laiku uzsākām “netīras” attiecības, kas turpinājās daudzus gadus. Mēs to uzskatījām par normu, jo visi mums apkārt tā dzīvoja. Mums tas likās dabīgi.

Mēs abi mācījāmies, pēc tam sākām strādāt. Gāja gadi, un kaut kur dziļi sevī es jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Mūsu vecāki cieta redzot, ka dzīvojam kopā nelaulāti. Mūsu attiecības līdzinājās kāpurķēžu sliedēm – pilnas strīdu, kas pastāvīgi saasinājās.

Pēc 7 gadiem mūsu attiecībās iestājās krīze, kas mūs izšķīra gandrīz uz gadu. Bet mūsu ceļi atkal savienojās, mēs viens pret otru jutām spēcīgu pievilkšanos, kas bija stiprāka par patiesu mīlestību. Šīs aizraušanās apmāta es paliku stāvoklī. Grūtniecības laikā mans vīrs pateica, ka nevēlas laulāties baznīcā, jo mēs esam vēl jauni, un kādēļ mums vajadzīgi dokumenti, kas ir tikai formalitāte. Ja tā, tad mēs reģistrēsim laulību tikai divu liecinieku klātbūtnē. Tie bija viņa vārdi. Cietsirdīgi vārdi. Manas sirds visklusākajā stūrī man tas bija ļoti sāpīgi, it kā viņš būtu iedūris man tieši sirdī. Tomēr es lepni pacēlu galvu un teicu, ka es viņu nespiedīšu laulāties baznīcā, jo arī viņam būtu uz to jātiecas. Nekādā gadījumā nerīkosim kāzas tikai tādēļ, ka es esmu stāvoklī!!! Tādā veidā mēs sāpinājām gan mūsu vecākus, gan paši sevi. Mans lepnums un lepnība bija stiprāki.

Mums piedzima brīnišķīga meitiņa Lea. Mans vīrs bija aizrāvies ar savu darbu. Viņš strādāja kā pašnodarbinātais automehāniķis, tādēļ mēs tikāmies tikai vakaros. Es bieži ar meitiņu biju viena. Reizēm man šķita, ka viņš ir aizmirsis, ka mājās viņu gaida meita. Viņš turpināja dzīvot brīvu dzīvi un kopā ar draugiem pavadīja brīvdienas, apmeklēja ballītes un citus pasākumus. Mēs viņa prioritāšu skalā bijām tālu no pirmās vietas. Es jutu, ka mēs viņam esam vienaldzīgas.

Es cietu, jo redzēju citas ģimenes, kas pavadīja kopā laiku, redzēju, kā vīrs kā ģimenes galva rūpējas par tām un cik labi viņi var dzīvot kopā. Bet mums tas vienkārši neizdevās. Es vēl joprojām nesapratu, kur ir problēma. Es arvien vairāk sāku uztraukties, kritu izmisumā un depresijā. Es centos viņam to paskaidrot, bet tas bija bezjēdzīgi. Viņš nebija gatavs mainīt savu dzīvesveidu. Šo lielo ciešanu dēļ man sākās depresija, trauksmes naktīs un citas veselības problēmas. Es sāku izdzist – fiziski un garīgi, meklēju palīdzību. Pamēģināju ezotēriku un devos pie ikviena, kas man varētu palīdzēt izkļūt no depresijas. Nekas nepalīdzēja. Man nepietika drosmes doties uz baznīcu, jo jutos netīra un, protams, nedrīkstēju pieņemt Vissvētāko Sakramentu. Man bija bail grēksūdzē atzīties par to, kā es dzīvoju. Es jutu, ka tā nav mana vieta un man nav ko tur meklēt, jutu, ka esmu netīra un necienīga Dieva priekšā.

Man nemaz neienāca prātā vērsties pie Tā, kurš vienīgais varētu man palīdzēt un atvieglot manas ciešanas. Bet tas droši vien bija mans ērkšķainais ceļš, kas man bija jānoiet. Šodien es uz to skatos pavisam savādāk – bez sāpēm un ar pateicību. Kungs visu laiku bija kopā ar mani.

Viņš mani aicināja pateicoties mūsu meitai, kurai vajadzēja sākt gatavoties Svētajai Komūnijai. Sirdī es jutu, ka tā tālāk vairs nevar turpināties, ka es netieku galā un vēlos no jauna tuvoties Kungam ar tīru sirdi un ar apziņu, ka varu lepoties ar to, ka esmu katoliete un vairs nevēlos sāpināt ne savus vecākus, ne sevi. Man izdevās pārliecināt savu vīru noslēgt Laulības sakramentu, citādi mūsu dzīve nekad nemainītos. Es viņu lūdzu to darīt mūsu meitas dēļ.

Es nezinu, kas notika, bet pēc 10 gadiem viņš piekrita noslēgt laulību baznīcā. Taču tā bija milzīga cīņa. Dažas dienas pirms laulībām vīrs bija neizturams. Mēs strīdējāmies katru dienu. Viņu viss satrauca, viņš piedzīvoja lielu stresu un spriedzi. Bija brīži, kad raudāju, jo vairs nespēju to izturēt. Laulību ceremonija bija ieplānota manā dzimtajā baznīcā, svētki bija brīnišķīgi. Tā bija vislabākā diena manā dzīvē, bet ne dēļ manas kleitas un jautrības, lai gan arī tas bija brīnišķīgi, bet dēļ kāda brīža baznīcā. Pēc grēksūdzes un Svētās Komūnijas es sāku raudāt no laimes un, uzlūkojot krustā sisto Jēzu, es lūdzu Viņam piedošanu, ka tas viss aizņēma tik daudz laika, ka es tik ļoti Viņu aizvainoju, mocīju savu dārgo un mīļo Tēvu.

Pēc laulībām viss pamazām sāka mainīties, taču pārmaiņas prasīja laiku. Katru svētdienu mēs kopā ar meitu devāmies uz baznīcu, bet tikai divatā. Mans vīrs neilgojās iet kopā ar mums, kad mēs viņu aicinājām nākt, viņš bieži teica, ka ir aizņemts un noguris (uz baznīcu taču iet tikai vecas vecmāmiņas). Man bija ļoti žēl. Svētās Mises laikā es bieži lūdzu Dievmātei, lai mans vīrs atgrieztos, lai viņš savā sirdī sajustu to, ko savā sirdī jutu es. Es ļoti centos, lai mēs visi trīs būtu baznīcā. Neuzkrītoši sāku viņam stāstīt par brīnumiem un Jaunavas Marijas parādīšanos Medžugorjē.

Es nezinu, kas notika, bet pienāca diena, kad mans vīrs pateica, ka svētdien ies ar mums kopā uz baznīcu. Es biju šokā. Es redzēju, kā viņš lasa par Medžugorji, bet vēlāk, redzot kā mēs ar meitu vakarā lūdzamies Rožukroni, viņš atnāca pie mums, lai mēs arī viņu iemācītu lūgties. Es nevaru vārdos aprakstīt to prieku. To vienkārši nav iespējams izteikt vārdos. Vīrs mainījās no dienas dienā. Viņš pārstāja būt nervozs, sāka nākt mājās no darba agrāk un mēs sākām daudz runāt par ticību. Iestājās miers. Mēs sākām pavadīt daudz laika kopā, depresija, bailes un pat mūsu biežie strīdi palika pagātnē. Viņš pasūtīja Bībeli, un tagad tā viņam ir visvērtīgākā grāmata, kas ir mūsu mājā. Katru vakaru mēs lūdzāmies Rožukroni, un es ar asarām acīs mēmā apbrīnā pateicos Jaunavai Marijai un dārgajam Tēvam par to, ka viņi mani nav aizmirsuši, par viņu žēlsirdību un mīlestību. 2019. gada 16. augustā mēs noslēdzām 33 dienu sagatavošanos sevis veltīšanai Svētajai Trīsvienībai caur Jaunavu Mariju. Šīs dienas svētība mainīja mūsu dzīvi, un mēs vairs nevēlamies dzīvot bez šīs beznosacījumu mīlestības.

Ja es varētu, es kliegtu visai pasaulei, visiem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem laulības nav vajadzīgas, ka viņi kļūdās, ka viņiem nepalīdzēs ne psihologs, ne ezotēriķis, neviens, tikai mūsu Māte un Tēvs. Viņi vienmēr ir gatavi mūs mierināt un dāvāt mums mīlestību. Viņi vienmēr mūs pieceļ no zemes, kad mēs krītam.

Pateicībā Dievmātei, manai Mātei, es vēlos pēc iespējas vairāk jauniešiem stāstīt par Dieva mīlestību.

Šajā grūtajā laikā ģimenes tīrība ir visvērtīgākais dārgums.

Monika un Peto