Paldies jums visiem! Paldies, ka jūs atnācāt! Paldies, korim, ka sagatavoja šos svētkus! Paldies tēvam provinciālim, draudzes prāvestam, klostermāsām un visiem tiem, kuri sagatavoja šo pasākumu! Paldies jums visiem! Pirmkārt, paldies Dievam un Jaunavai Marijai, kuri caur Svēto tēvu vēlējās mani sūtīt šurp!

Kad pirms vairākām nedēļām tikos ar Svēto tēvu, viņš man teica: “Tu dodies uz Medžugorji. Esi tur, un tas ir viss.” Es esmu pārliecināts par to, ka Kungs Jēzus mani pavadīs arī šajā laikā tāpat, kā Viņš to ir darījis visas manas dzīves laikā. Tagad īsi pārdomāsim Dieva Vārdu! Pirmajā lasījumā mēs redzam pravieti, kurš runā. Pravieši ir bijuši vienmēr, viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs – viņi pirka, pārdeva, dzīvoja, precējās, dzemdēja bērnus, taču viņi bija Dieva cilvēki. Viņu dzīvē bija divi galvenie aspekti. Viņi mīlēja Dievu un kalpoja Viņam. Tāpat viņi mīlēja tautu un tai kalpoja.

Šie divi aspekti. Pravieši sarunājās ar Dievu, un Dievs runāja uz viņiem. Viņš runāja ne tā, kā es runāju, bet gan iedvesmoja viņus no iekšienes. Viņi dzīvoja savā laikā, ar savu tautu. Pravieši dzīvoja kopā ar savu tautu, viņu dzīvesveida, kultūras un laika sirdī. Tas viss mainījās, bet viņi dzīvoja savā tautā. Viņi bija pravieši, jo stāstīja tautai par savu Dievu un Dievam stāsīja par savu tautu. Visi mēs vēlamies līdzināties praviešiem un dzīvot kā pravieši. Mums ir jāizmanto tās pašas metodes un  tāds pats dzīvesveids: dzīvot starp cilvēkiem.

Otrajā liturģiskajā lasījumā svētais Pāvils runā par mūžīgo dzīvi. Piemēram, kur šobrīd ir mans priekštecis mons. Hosers. Jā, viņš dzīvo, bet kā viņš dzīvo? Kā viņš dzīvo? Kur viņš dzīvo? Miesa ir guldīta zemē, tās nav. Pēc divām, trim paaudzēm mēs aizmirsīsim par viņu tāpat, kā par visiem mirušajiem. Gan par viņu, gan par mums ir divas atbildes, ko mums dod pats Kungs Jēzus.

Pirmā: kad kāds nomirst, un mons. Hosers ir miris, Kungs Jēzus saka, ka Dieva priekšā viņi ir kā Debesu eņģeļi. Mēs par eņģeļiem zinām pavisam maz. Bet mēs zinām vienu: ka viņi nepārtraukti stāv Dieva priekšā, kas ir mīlestība, un mīlestība dzīvo mūžīgi. Mans priekštecis, kurš ir miris, dzīvo Dievā, kas ir mīlestība.

Otrais liturģiskais lasījums runā arī par ķermeni. Jēzum ir precīza un skaidra atbilde: “Tā kā es esmu augšāmcēlies no mirušajiem, tā arī jūs augšāmcelsieties.” Korintieši jautāja svētajam Pāvilam: “Kā mēs augšāmcelsimies?” Svētais Pāvils atcerējās un pārdomāja to, ka Jēzus Kristus augšāmcēlās no mirušajiem arī savā miesā. Svētais Pāvils teica: “Tā ir miesa, es ēdu kopā ar Viņu.”  Miesa, ķermenis var ēst. Taču tas bija neparasti un brīnumaini, jo šis ķermenis varēja iziet cauri sienām. To varēja redzēt un atpazīt tikai ticībā. Tad viņi jautāja svētajam Pāvilam: “Kā mirušie augšāmceļas?” Pāvils, kuram Jēzus vienmēr bija viņa acu priekšā, atbildēja: “Materiālais, fiziskais ķermenis nokļūst kapā. Augšāmceļas garīgais ķermenis.” Mans priekštecis dzīvo Dievā tā, kā eņģeļi, un viņa miesa augšāmcelsies pēdējā dienā.

Jaunava Marija  kopā ar Kristu jau ir uzņemta Debesīs ar miesu un dvēseli. Viņa bija pirmā, kas to sasniedza. Bet mēs to sasniegsim vēlāk. Evaņģēlijā mēs dzirdam par svētību baušļiem. Kurš gan ir tas cilvēks, kurš  var izpildīt un īstenot praksē visu to, ko mums Evaņģēlijā ir teicis Kungs? Cilvēks, kurš visu to īstenoja savā dzīvē, ir Kungs Jēzus. Vai jūs zināt, kādēļ tas tā ir? Tādēļ, ka Viņš it visā izpildīja to vēstījumu, to uzdevumu, kas Viņam tika dots. Jaunava Marija darīja tāpat. Viņa pilnībā izpildīja to vēstījumu, kas viņai tika uzticēts. Viņa palika mājās, kalpojot Jēzum un svētajam Jāzepam visas savas dzīves agrumā. Un tas arī viss. Viņa bija uzticīga tam vēstījumam, kas viņai bija uzticēts, uzticīga par visiem simts procentiem. Tāpat arī mēs. Ja mēs vēlamies pildīt svētību baušļus savā dzīvē, mums par visiem simts procentiem ir jāizdzīvo savs aicinājums, sava misija. Tādi bija šīs dienas liturģiskie lasījumi.

Pirmais lasījums: ja mēs vēlamies būt pravieši, mums ir jāmīl Dievs un jākalpo Viņam un jāmīl tauta un tai jākalpo.

Otrais lasījums mums saka par vienu lielu, milzīgu pārliecību, kas mums ir dota: mēs augšāmcelsimies un pēc nāves dzīvosim Dieva, kas ir mīlestība, priekšā kā eņģeļi, un laiku beigās arī mūsu miesa augšāmcelsies garīgajā miesā.

Trešais liturģiskais lasījums, Evaņģēlijs: ja mēs vēlamies dzīvot tā, kā Jēzus un Marija, mums pilnībā, par visiem simts procentiem, ir jāizpilda savs aicinājums.