CEĻŠ, KAS TURPINĀS MŪŽĪBĀ

“Mīļie bērni! Mana zemes dzīve bija vienkārša. Es mīlēju un priecājos par mazām lietām. Es mīlēju dzīvību – dāvanu no Dieva – kaut arī sāpes un ciešanas pārdūra manu sirdi. Mani bērni, man bija ticības spēks un neierobežota uzticība Dieva mīlestībai. Visi tie, kuriem ir ticības spēks, ir stiprāki. Ticība liek dzīvot saskaņā ar labo, un tad Dieva mīlestības gaisma vienmēr atnāk īstajā laikā. Tas ir spēks, kas uztur sāpēs un ciešanās. Mani bērni, lūdzieties par ticības spēku, uzticieties Debesu Tēvam un nebaidieties. Ziniet, ka neviena radība, kas pieder Dievam, netiks zaudēta, bet dzīvos mūžīgi. Katrai sāpei pienāk gals, un pēc tam sākas dzīve brīvībā tur, kur sanāk visi mani bērni – kur viss atgriežas. Mani bērni, jūsu cīņa ir grūta. Tā būs vēl grūtāka, bet jūs sekojiet manam piemēram. Lūdzieties par ticības spēku; uzticieties Debesu Tēva mīlestībai. Es esmu ar jums, es jums atklājos, Es jūs iedrošinu. Ar bezgalīgu mātišķu mīlestību es samīļoju jūsu dvēseles. Pateicos jums! ” 2018. gada 18. marta Dievmāte vēstījums vizionārei Mirjanai.

Es vēlos pastāstīt par pēdējo ceļu, ko mēs kopā ar manu mammu pārvarējām pirms viņas aiziešanas mūžībā. Var teikt, ka tieši šis vēstījums Mirjanai izveda mūs cauri visiem tiem pārbaudījumiem, ar ko saskaras cilvēks, kurš pamazām atvadās no šīs pasaules.

Mamma bija jau cienījamā vecumā, ar smagu diagnozi, ko mēdz dēvēt par “biļeti vienā virzienā” un ko dzirdot, jūti izmisumu. Tā notika arī ar mums…, taču es nolēmu gan sevi, gan mammu noskaņot nevis uz sakāvi, bet gan uz uzvaru.

Mēs pieņēmām lēmumu skatīties uz visu ar cerību uz Debesīm un domāt tikai par to, kā tās sasniegt. Mamma visu savu dzīvi piederēja luterāņu baznīcai, bet astoņdesmit piecu gadu vecumā nolēma pievienoties katoļu baznīcai, lai būtu iespēja izsūdzēt grēkus un pieņemt sakramentus. Reiz es viņai jautāju: “Vai tu vēlētos savas ciešanas veltīt Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds triumfam?” “Jā!” viņa atbildēja, un mēs sastādījām veltīšanas lūgšanu. Es lasīju lūgšanu, viņa atkārtoja. Tas bija ļoti skaists brīdis, un Viņas seja burtiski staroja. Mamma visu dzīvi mīlēja Dievmāti un atzinās, ka vēl slimnīcā veltīja savu dzīvi viņai. Šķita, ka Dieva Māte ar prieku pieņēma šo veltīšanos, un mēs vienkārši turpinājām darīt visu, lai sasniegtu Debesis. Es katru dienu gāju uz Svēto Misi, daudz lūdzos: Rožukroni, Dieva Žēlsirdības kronīti un citas lūgšanas gan baznīcā, gan krusta pakājē. Arī mūsu prāvests lūdzās par manu mammu. Pie mums regulāri nāca priesteris ar Svēto Komūniju, un mana mamma vienmēr to ļoti gaidīja. Kad pienāca laiks pēdējai cīņai, tad, it kā uzlūkojot kaut ko man apslēptu, viņa ar mirdzošu seju teica: “Es būšu laimīga!” Es nejautāju, ko viņa redzēja tajā brīdī, es vienkārši ļāvu visam notikt tā, kā tas bija. Citā reizē viņa sacīja: “Es jūtu, ka par mani jau lūdzas Debesu draudze.” Tā es sapratu, ka ne tikai mēs, tuvākie, lūdzamies par aizgājējiem, bet to dara arī Debesu iemītnieki. Droši vien tā arī ir svēto sadraudzība.

Pienāca pēdējās dienas… Pie mums atnāca priesteris, mamma saņēma visu grēku piedošanu un pieņēma pēdējo Svēto Komūniju, pēc tās vairs neko neēda, tikai dzēra ūdeni. Var teikt, ka viss notika tik lielā mierā, cik vien tas varēja būt.

Kad mēs abas domājām, kā tieši tas varētu notikt, savā sirdī es jutu, ka mamma aizies skaistos svētkos. Bet mēs nezinājām, kādos tieši svētkos, jo bija janvāris un mūsu Ziemassvētki jau bija nosvinēti.

Reiz, kad mamma jau gulēja slimnīcā, es visu dienu daudz lūdzos, un vakarā es sajutu, ka viņa ir man blakus ļoti priecīga un laimīga. Viņa atnāca atvadīties. Vakarā man piezvanīja no slimnīcas. Ārsts nespēja parunāt, es pajautāju pati: “Vai mamma ir mirusi?” Viņš atbildēja:“Jā!” pārsteigts par to, kā radinieki zina vēl pirms zvana…

Tā mamma nogāja savu ceļu. Atvadu Svētā Mise, ko celebrēja bīskaps, vairāk atgādināja nevis sēru, bet gan svētku Misi – tā bija tik svinīga un skaista, ka sirdi piepildīja liels prieks.

Ak, jā …, mamma aizgāja pareizticīgo Ziemassvētkos, 7. janvārī.

Inga, Latvija

Read Previous

CELIET MIERU, PATEICOTIES SAVAM MIERAM

Read Next

ES JŪS VADU PA MIERA CEĻU