Mani sauc Līvija. Es kopā ar savu ģimeni dzīvoju Slovākijā, un mans vislielākais sapnis bija apmeklēt Medžugorji.
Ticībā mani ievadīja mana nu jau mūžībā aizgājusī vecmāmiņa. Es kopā ar viņu gāju uz baznīcu, taču tas bija reti. Kad nakšņoju pie viņas, mēs vienmēr guļamistabā stāvot uz ceļiem lūdzāmies lielas Jaunavas Marijas un Jēzus ikonas priekšā. Pat šodien acīs sariešas asaras, kad to atceros. Es biju ļoti laimīga, kad iepazinos ar savu vīru, kurš cienīja manu ticību, un laulības baznīcā bija pašsaprotamas. Kungs mūs svētīja ar diviem labiem un veseliem bērniem. Es savus bērnus audzināju ticībā, ka Dievs ir, viņi ir kristīti, pieņēmuši Svēto Komūniju un Iestiprināšanas sakramentu. Mūsu laulības laikā mēs piedzīvojām prieku un rūpes, un pēc kāda laika es pazaudēju pareizo orientieri. Es dzīvoju savu dzīvi bez Dieva. Līdz…
Līdz atnāca Kovids, un kopā ar to manā dzīvē ienāca lielas bailes. Tās bija bailes no nezināmā, bailes no nāves, zaudējuma bailes, bailes no nākotnes. Tad mana sirds sajuta nepieciešamību pēc Dieva. Tā kā baznīcas bija slēgtas, es sāku skatīties Svētās Mises un rekolekcijas tiešsaistē.
Reiz es atradu Medžugorjes kopienas “Marijas Gaisma” tiešraides, un varu godīgi teikt, ka tas mainīja manu dzīvi. Rožukroņa lūgšana, kas līdz tam laikam man šķita garlaicīga, kļuva par manu “atkarību”. Kopiena man sniedza citu redzējumu par šo lūgšanu, bet, galvenais, caur šo lūgšanu es sāku iepazīt Dievmāti, ko līdz tam nepazinu tik labi, kā tagad. Katru dienu ar YouTube starpniecību es lūdzos kopā ar viņiem Rožukroni, un vienmēr ar nepacietību gaidīju mēneša 2. datumu un katra mēneša 1. sestdienu, kad viņi filmēja jaunu Rožukroņa lūgšanas video, jo man sirdsapziņas izmeklēšanas nebija gadiem ilgi. Kapelāns man bija liels atbalsts, un, pateicoties viņa sprediķiem, mana sirds aizvien vairāk atvērās Dievam. Mise man pēkšņi ieguva jaunu dimensiju. Agrāk es skatījos pulkstenī, domas klīda turp-šurp, bet tagad Mise man ir svarīga tikšanās ar Dievu, nemaz nerunājot par Vissvētākā Sakramenta godināšanu.
Rožukroņa lūgšanas video man atklāja Medžugorjes skaistumu un noslēpumus, un es ļoti vēlējos tur nokļūt. Tikai kā un ar ko? Kungs Dievs atrisināja arī šo. Pirms dažiem gadiem es iepazinos ar kādu bruņoto spēku kapelānu un no viņa uzzināju, ka viņš 2 gadus palīdzējis “Cenacolo” kopienai un Medžugorji sauc par savām otrajām mājām. Viņš kļuva par mūsu tuvu draugu, un tieši viņš īstenoja manu sapni aizbraukt uz Medžugorji. Tas nebija tik vienkārši. Kad mēs jau bijām vienojušies par brauciena datumu, es saslimu ar kovidu, kas mani divas nedēļas piekala pie gultas. Es jutos tik vārga, ka arī otru datumu nācās izlaist. Trešais datums bija 2022. gada 14. septembris. Bet tad mana mamma saslima ar kovidu, un mana cerība, ka es aizbraukšu, izgaisa. Mans vīrs piedāvāja palikt mājās un par visu parūpēties. Es kategoriski atteicos, taču lielā vēlme redzēt Medžugorji bija stiprāka par mani. Es uzticēju šo situāciju Dievam, lai Viņš par visu parūpējas. Un tas bija vislabākais lēmums.
Tā 2022. gada 14. septembrī, plkst. 23:59 es biju Medžugorjē, sv. Jēkaba baznīcas priekšā. Nav iespējams aprakstīt tās emocijas, kas mani pārņēma! Laimes asaras strauji ritēja pār maniem vaigiem! Līdz.. kapelāns lika iet gulēt. “Vai tas ir nopietni?” es nodomāju. Kā gan es varētu aizmigt, ja mana sirds mani aicina sekot Jaunavai Marijai Podbrdo kalnā? Redzēt Podbrdo klātienē, lūgties Rožukroni, nomesties ceļos Dievmātes statujas priekšā un Zilā Krusta pakājē, kopā ar citiem cilvēkiem lūgties vakara Misē – tas viss piepildīja manu sirdi ar milzīgu mīlestību, un es piedzīvoju tādu mieru, kāda līdz šim nekad nebija manā dzīvē. Lūgšānas laikā manas domas nekur neaizklīda, es varēju sakoncentrēties katram vārdam. Bet, kad kapelāns man teica, ka es iepazīšos ar kopienu “Marijas Gaisma”, man nācās sev iekniebt, lai pārliecinātos, vai es to neesmu tikai nosapņojusi.
Es esmu pateicīga Dievam par šo svētceļojumu un visām žēlastībām, ko saņemu no Viņa katru dienu. Es pateicos par kopienu “Marijas Gaisma”, kas atbrīvoja mani no tumsas un parādīja man ceļu pie Dieva un Jaunavas Marijas. Man vēl ir jāatgriežas Medžugorjē un jāparāda tā manam vīram.
Līvija, Slovākija
