Slavēts Jēzus Kristus!

Mani sauc Tatjana, es esmu no Ukrainas. Vēlos liecināt par Dieva klātbūtni manā dzīvē, ko iepazinu Medžugorjē caur Mariju. Pirms šīs satikšanās manu dzīvi piepildīja pilnīga tumsa. Mans Dieva redzējums aprobežojās ar ikonām, Dievs man bija kā “burvju nūjiņa” īpaši smagās situācijās, un es nekad neiepazinu Viņu kā reālu Personu, ar kuru var veidot dzīvas attiecības.

Es nekad neapmeklēju Svēto Misi, jo man bija grūti nostāvēt, bet, ja arī atnācu uz dievkalpojumu, tad tikai lai kaut ko pasvētītu – jau tas man šķita liels svētums. Sava ego dēļ mūsu ģimenē es bieži biju nemiera un strīdu iemesls. Tagad, analizējot visus tā laika notikumus, redzu, ka Marija jau laikus mani gatavoja šim satikšanās brīdim ar Dievu – manas milzīgās vēlmes dēļ, aizpildīt to tukšumu, kas piepildīja manu sirdi.

Šis pirmais Dieva pieskāriens manai sirdij notika 2021. gada martā, Medžugorjē, Svētajā Misē, priestera sprediķa laikā, kad viņš teica šādus vārdus: “Tas, kurš vēlas būt Marijas apustulis, miera apustulis, lai neaizmirst Dievam pateikt: “Jā, es esmu gatavs!”” Domāju, ka es tā īsti līdz galam nesapratu, ko nozīmē būt par miera apustuli, bet uzreiz savā sirdī teicu Dievam: “JĀ!” Un pēc tam, kad Podbrdo kalnā lūdzos pie Dievmātes statujas, teicu: “Es nezinu, kas jādara miera apustulim, bet es esmu gatava to darīt!” Atgriežoties mājās, klausījos tajā klusumā, kas pildīja manu sirdi. Pēc atgriešanās mājās, katru dienu sāku lasīt Dievmātes vēstījumus un dzīvot saskaņā ar tiem, un ievēroju, ka manā sirdī dzimst kaut kas jauns…

Es sapratu, ka nespēju dzīvot bez ikdienas liturģijas. Pakāpeniski arvien vairāk sāku lasīt un pārdomāt Svētos Rakstus. Es redzēju, kā manā sirdī aug vēlme dziļāk iepazīt Kungu, un pavisam īsā laikā es atkal nokļuvu Medžugorjē mariāņu rekolekcijās, pēc kurām manā sirdī vēl karstāk iedegās vēlme pēc vēl lielākas atgriešanās un vēl dedzīgākas kalpošanas Dievam. Šajā braucienā es uzzināju par klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijām. Dzirdēju, ka uz šīm rekolekcijām Dievmāte aicina izredzētus kareivjus.

Un tad man prātā iešāvās doma, ka tas nav priekš manis: “Man vēl jāaug un jāaug…” Bet pirms gada Dievmāte mani uzaicināja uz šo semināru – tas bija neticams laiks! Tas bija laiks, kad sapratu visu gavēņa būtību: tā nav tikai atteikšanās no ēdiena un pieņemšana, un no tā izrietošā pacietība, bet gan kaut kas daudz dziļāks. Es sapratu to, ka, ja es spēju atteikties no ēdiena, tad kāpēc nespēju atteikties no grēka? Turklāt šajās klusuma dienās es vairāk apzinājos, cik svarīgi ir būt kopā ar Jēzu adorācijā un ka šis laiks pie Viņa kājām manai sirdij ir vienkārši nenovērtējams. Semināra noslēgumā manī spēcīgi nostiprinājās vēlme kaut kādā veidā palīdzēt Dievmātei, bet es nesapratu, kas tieši man ir jādara: iegādājos daudz rožukroņu un pārdomāju katru jaunu vārdu, kas mani uzrunāja.

Pirms semināra mana attieksme pret gavēni bija negatīva, es domāju, ka tas ir tikai tiem, kas vēlas parādīt savu dievbijību citiem. Bet, atgriežoties no semināra, ievēroju, ka tieši trešdienās un piektdienās nejūtu izsalkumu. Tā bija zīme, ka Jaunava Marija aicina personīgi mani šajās dienās turpināt gavēt. Un jau dodoties mājās es sāku skaidrāk redzēt, kā varu palīdzēt Dievmātei. Es nolēmu organizēt Rožukroņa lūgšanu publiskā vietā, aicinot arī citus uz kopīgu lūgšanu, izmantojot rožukroņus, ko iegādājos Medžugorjē.

Šajā brīdī es nesapratu, kādēļ mana sirds īpaši dega, kad domāju aicināt uz šo lūgšanu jauniešus. Un jau trešajā dienā pēc manas atbraukšanas tika izveidota lūgšanu grupa, kas darbojas vēl līdz šim. Katru dienu mūsu lūgšanu grupā mēs pārdomājam Dievmātes vēstījumus, dalamies tajā, kā Dievs mūs uzrunā, pārdomājot Svētos Rakstus, lūdzamies un gavējam Dievmātes nodomos, lai piepildītos Viņas miera plāni Ukrainā un visā pasaulē. Tajā pašā laikā, pielūdzot Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, manas attiecības ar Viņu kļuva stiprākas. Ja pirmā brauciena laikā Medžugorjē es nesapratu, ko var veselu stundu darīt adorācijas laikā, tad tagad trīs stundas pielūgsmē man ir kā mirklis.

Reiz, kad atnācu uz adorāciju, satiku tur bērnus, kuri ar dziesmām slavēja Jēzu. Uzreiz savā sirdī sapratu, ka arī mūsu lūgšanu grupā bērniem ir aktīvi jāpiedalās. Un tajā pašā dienā mēs uzaicinājām bērnus un jauniešus uz kopīgu lūgšanu un Dieva slavēšanu. Šobrīd mūsu lūgšanu grupa satiekas divas reizes nedēļā un es vēlos liecināt, cik nozīmīgas ir šīs tikšanās manā dzīvē. Bieži redzu, ka uz lūgšanu atnāku nogurusi no grūtībām, kas piemeklējušas mani tajā dienā, bet pēc lūgšanas un mūsu bērnu Dieva slavēšanas, es atgriežos dzīvē atjaunota, ar cerību un prieku sirdī.

Un tagad es pateicos Dievmātei, ka Viņa kā Māte maigi sagatavoja manu sirdi, lai tā atvērtos dzīvam tikšanās brīdim ar Kungu. Man Medžugorje ir kā rehabilitācijas centrs, kurā cilvēka sirds iziet dažādas procedūras, ko nozīmējis ārsts, un tā piedzīvo dziedināšanu, atjaunošanu un jaunas dzīves lappuses sākšanos.

Es visiem novēlu Dieva mieru un svētību! Lai katra sirds iepazīst to, ka Dievs to ir radījis laimei, un lai iepazīst šo laimi!