Kristus ir augšāmcēlies! Marta beigās man bija iespēja piedalīties Klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijās. Gavēņa pirmajā dienā es sapratu, cik liela ir mana nesātība, visvairāk uztraucos par to, vai man pietiks maizes; manī parādījās lielas dusmas, kādēļ tās uz galda ir tik maz, neuzticība, vai es varēšu remdēt savu izsalkumu šo cilvēku vidū.
Vēlāk es pamanīju, ka man nevajag daudz, lai remdētu izsalkumu; ka tik vienkāršs ikdienas ēdiens kā maize un tēja ar citronu ir tik neticami garšīgs un ka tās nevajag daudz, lai justos paēdis; ka mana alkatība un rijība zaudē spēku, kad es sāku dalīties ar citiem tajā, kas man ir; sapratu, ka klusumā apkārtējie cilvēki kļūst tuvi un var saprasties tikai ar skatienu, kas izsaka daudz; sapratu, ja citronu neieliek tējā, tas nepiešķirs tai garšu, līdzīgi cilvēks bez pārbaudījumiem neatklājas visā savā skaistumā; sajutu, ka varu Jēzum pieskarties fiziski Euharistijā; sapratu, ka Kristus pirmā uzvara pār sātanu patiesībā bija lūgšanas un gavēņa laikā – un tas man deva spēku nepadoties, jo kārdinājums iet ēst bija liels.
Kad vēroju tvaikus, kas pacēlās no karsta ūdens, es sapratu to, cik īsa ir šīs zemes dzīve, un tas man deva motivāciju lūgties un atteikties.
Šo rekolekciju laikā es sapratu paklausības nozīmi. Cik gan grūti ir vienkārši paklausīt! Bet vienīgi klusumā bija iespēja satikties ar savu patieso es un sadzirdēt Dievu.
Īpaši vērtīgi man bija tas, ka redzēju, kā Bībele manas sirds klusumā kļūst dzīva. Ievēroju, kā Euharistijas laikā priesteris iet pie cilvēkiem un pabaro simtus ar Dzīvo Maizi, līdzīgi, kā tas bija pie maizes pavairošanas, un kā adorācijas laikā visi ceļi un visas tautas pielūdz Jēzu.
Pirmajās rekolekciju dienās es sāku just stipras sāpes vēderā un jostasvietā. Man bija tāda sajūta, ka man ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, bet tādēļ, ka tēvs Jurijs teica, ka Jēzus var dziedināt tieši caur sāpēm, es pieņēmu lēmumu pazemībā pieņemt visu, kas ar mani notiks, un pēc divām dienām sāpes vienkārši pārgāja. Es ticu, ka Kungs dziļi iekšējā līmenī mani dziedināja un atbrīvoja mani no vecā cilvēka manī.
Katru dienu mums bija iespēja piedalīties nakts adorācijās, bija jāpierakstās uz noteiktu stundu, lai Jēzus Vissvētākajā Sakramentā nepaliktu viens. Tā kā manā dzīvē bija ļoti daudz “man vajag”, nolēmu, ka šeit man “neko nevajag”, bet es vēlos kopā ar Dievu iemācīties nobriedušu attieksmi, sakot: “Es izvēlos!” Es palūdzu Jēzum pamodināt mani tad, kad Viņš to vēlas. Divas dienas pamodos tieši 3:45 un devos uz kapelu, kur vienkārši atrados klusumā. Tālāk es vienkārši baudīju laiku kopā ar Jēzu, tas ļāva man apzināties, ka ar Dievu vien pietiek.
Visslielākais brīnums, ko es varēju redzēt šo rekolekciju laikā, bija Katja. Katja – krieviete, caur kuru Kungs manī dziedināja krievu tautas tēlu. Es nevaru teikt, ka ienīdu krievu tautu, bet manī pret to nebija mīlestības un žēlsirdības. Svētās Mises laikā, brīdī, kad cilvēki viens otram sniedz miera un izlīguma zīmi, es divas dienas pagriežoties redzēju Katju un sniedzu viņai roku. Trešajā dienā es baznīcā aizgāju uz citu vietu, bet atkal, kad vajadzēja sniegt miera sveicienu, es pagriezos un ieraudzīju Katju. Tajā dienā, kad Katja atgriezās viesnīcā, es viņai sekoju un vēroju, kā viņa kā maza meitene gāja palēkdamās un skatījās debesīs. Tieši tajā brīdī Kungs ielēja manā sirdī mīlestību pret Katju un krievu tautu.
Šobrīd es esmu cieši pārliecināta, ka Kungs neuzlūko cilvēku, bet uzlūko viņa sirdi. Un tieši Katja man parādīja, cik brīnišķīgi cilvēki ir arī krievu tautā – tie nevēlas karu un lūdzas par kara beigšanos. Kungs tiecas uz mieru un mīlestību.
Un pēdējais. Vissvarīgākā dāvana, ko saņēmu šajās rekolekcijās – patiesas grēksūdzes dāvana. Tieši klusuma un gavēņa laikā Dievs dāvāja žēlastību ieraudzīt savu patieso es, bez izpušķošanas, un iespēju pieņemt grēku nožēlas dāvanu un atdot visas nastas un vājības Grēksūdzes sakramentā.
Šobrīd man vissvarīgākais ir palikt klusumā, jo tieši tad no manas sirds iziet tas, ar ko tā ir piepildīta. Un klusums ne vienmēr nozīmē to, ka man apkārt nekas nenotiek. Par klusumu man kļuva tas, ka apzinos: vēlos klausīties Dievu un tuvāko, lai dziļāk iepazītu patieso Dievu, īsto sevi un tuvāko.
Liļa, Ukraina
