Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2023. gada 25. septembrī
“Mīļie bērni! Es jūs aicinu uz spēcīgu lūgšanu. Modernisms vēlas ienākt jūsu domās un jums nozagt lūgšanas un tikšanās ar Jēzu prieku. Tāpēc, mani mīļie bērniņi, atjaunojiet savās ģimenēs lūgšanu, lai mana Mātes Sirds būtu priecīga kā pirmajās dienās, kad es jūs izraudzījos un atbilde bija lūgšana, kas tika raidīta dienu un nakti, un Debesis neklusēja, bet pārpilnībā dāvāja šajā žēlastības vietā mieru un svētību. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Pagājušā mēneša, augusta, vēstījumā Dievmāte runāja par lūgšanu ar sirdi – lai jūsu sirdis lūgšanā paceļas uz Debesīm tā, ka tās jūt mīlestības Dievu. Tajā pašā laikā viņa nepārtraukti norāda uz nepieciešamību lūgties, bez kuras mēs nespējam augt un iet pa atgriešanās ceļu. Šajā vēstījumā viņa atkal aicina mūs uz nopietnu un spēcīgu lūgšanu un pēc tam vērš mūsu uzmanību uz modernisma bīstamību. Modernisma idejas vispirms iekļūst mūsu domās. Domas iedvesmo gars. To, kas tieši iedvesmo domas – Dievs vai sātans – var saprast pēc tā, kādus augļus tās atstāj sirdī. Dieva domas vienmēr sirdī nes mieru, prieku, piedošanas spēku, ticību, cerību un mīlestību.
Sātana domas sev līdzi nes šaubas, bailes, vainas sajūtu, vēlmi vainot citus vai sevi, šķelšanos, nesaskaņas gan mūsos, gan ap mums. Tādēļ ne velti saka: “Seko līdzi savām domām, lai tās nepārtaptu vārdos. Seko līdzi saviem vārdiem, lai tie nepārtaptu darbos. Seko līdzi saviem darbiem, lai tie nepārtaptu par ieradumu. Seko līdzi saviem ieradumiem, lai tie nepārtaptu par tavu likteni.”
Tāpēc viss sākas domās, bet tās, savukārt, sākas sirdī. Domas pašas par sevi nav grēks, bet tās kļūst par grēku, ja mēs brīvprātīgi tām piekrītam. Kad mēs padodamies tām ar savu gribu, mēs iegūstam grēka pieredzi, pat to ārēji neizdarot. Tādēļ ir svarīgi piepildīt sirdi ar dievišķām domām – mieru, labestību, potimismu, ticību labajam un tam, ka mūsu dzīve ir Dieva rokās un viss beigsies labi.
Viens no pirmajiem Dievmātes vēstījumiem Medžugorjē bija: “Mīļie bērni! Es atnācu, lai pateiktu jums, ka Dievs ir dzīvs.” Tas var šķist pavisam vienkāršs un banāls, bet mēs redzam, ka šodien daudzi cilvēki dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Var nodzīvot visu dzīvi, nedomājot par Dievu. Var uzskatīt, ka var dzīvot bez Viņa, tāpat kā var nedomāt par gaisu, kas nepieciešams dzīvošanai. Mēs pievēršam uzmanību gaisam tikai tad, kad mums tā trūkst vai arī ir grūti elpot. Vai tāpat nav ar Dievu?
Svētais Pāvils saka atēniešiem: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Apd 17, 28). Taču cilvēks var kļūt akls un viņa prāts nocietināties tā, ka viņš nesaskatīs šo patiesību. Šodien ar sāpēm mēs redzam, kas notiek ar cilvēku, kad viņš attālinās no Dieva. Mēs novērojam visas cilvēciskās novirzes, kad viņš cenšas būt pats sev radītājs un saimnieks. Tās izpaužas visās cilvēka dzīves jomās, bet īpaši morāles, seksuālās un ģimenes jomās. Šķiet, ka nepietiek ar to, ka cilvēks ir vīrietis vai sieviete pēc Dieva plāna, un viņš izdomā sev jaunus dzimumus. Visām iespējamām novirzēm, kurās cilvēks metas, nav gala… Taču visas šīs mūsdienu idejas grauj pašu cilvēka dabisko identitāti un patiesību par cilvēku.
Tādēļ Dievmāte norāda uz šīm briesmām un mūs aicina, dodot mums līdzekļus cīņai ar ļaunuma spēkiem, kas cenšas izjaukt tikšanās ar Jēzu prieku.
Uzņemsim savā sirdī viņas mātišķos vārdus, ar kuriem viņa aicina mūs turēties pie Dieva patiesības par mums pašiem.
Lūgšana: Jaunava Marija, tu Dieva žēlastības un gurdības pilnā, ņem mūs aiz rokas un ved pa ticības ceļu, pa kuru gāji tu pati. Tu pazīsti mūsu dzīvi un mūsu ceļus, pa kuriem mums jāiet. Atbalsti mūs, Māte, īpaši tad, kad esam vāji, noguruši un gatavi kļūdīties. Pateicamies tev, ka tu nekad neatkāpies no saviem bērniem. Izlūdz mums žēlastību, lai mēs tiktu pasargāti no visām domām, kas mūs attālina no Dieva, patiesības un Dieva mājošanas mūsos. Lai mūs iedvesmo tava pastāvība ticībā, īpaši krustu un dzīves grūtību brīžos. Lai mūsu sirdis būtu pievērstas Dievam, no kura mums nāk palīdzība un glabšana. Amen.
Ļubo Kurtovičs OFM
