Vēlos izstāstīt savu stāstu par mīlestības zīmi, ko mums dāvāja Dievmāte.
Mēs ar vīru esam precēti deviņus gadus, mums ir laimīga laulība, nekad nav bijis nopietnu strīdu, ir atbalsts un savstarpēja sapratne. Mūs varētu saukt par laimīgiem, bet sanāca tā, ka Dievs mums nedāvināja bērnus. Mēs apmeklējām visus iespējamos ārstus, nodevām visas iespējamās analīzes, dažos kabinetos dzirdējām briesmīgas diagnozes, pēc kurām raudājām rūgtas asaras un mums vienkārši nolaidās rokas. Visus šos gadus es lūdzu Jēzum mums žēlastību. Mēs kopā ar vīru lūdzāmies Pompejas novennu, braucām uz dažādām vietām, kas mums bija sasniedzamas. Vienreiz tādas lūgšanas laikā es sapratu, ka vēlos aizbraukt pie Dievmātes – es biju dzirdējusi par Medžugorji un nolēmu, ka man tur ir jābūt. Šis brauciens mums ļoti ilgu laiku neizdevās: nebija piemērotas mašīnas, lai dotos tik garā ceļā, tad vēlāk traucēja Covid un nelaida pāri robežai, 2022. gadā sākās karš un vīrs nevarēja braukt. Es sapratu, ka jau trīs gadus mums vienkārši neizdodas aizbraukt, un nolēmu: tā kā vīrs nevar atstāt valsti un mēs nezinām, cik ilgi tas tā turpināsies, es braukšu viena. Vīrs mani atbalstīja un teica, ka domās būs kopā ar mani. Tieši brauciena datumos man un manai mammai bija dzimšanas dienas, un es nolēmu viņai uzdāvināt tādu dāvanu un lūdzu braukt kopā ar mani. Mamma mani uzreiz ar prieku atbalstīja, un mēs braucām divatā, kas mani ļoti mierināja, jo es nebiju viena.
Atbraucot šurp, es lūdzu Dievmātei sev dāvanu kļūt par māti, lai viņa izlūgtu Jēzum žēlastību, lai mēs izjustu, kā ir būt vecākiem, lai mums tiktu dāvāts vesels bērns. Kāpjot kalnā, es domāju tikai par to. Sēžos pie tēva Slavko Barbariča kapa, es raudāju un lūdzu, lai viņš mums palīdz. Stāvot Augšāmceltā Jēzus statujas pakājē un slaukot Viņam kājas, es lūdzu žēlastību savai ģimenei. Zinu, ka arī mamma bija ar mani lūgšanā, un ticu, ka mātes lūgšana par mūsu ģimeni bija vēl spēcīgāka par manu lūgšanu. Vilcienā es iepazinos ar citām sievietēm, mēs nolēmām trijatā naktī kāpt kalnā pie Dievmātes. Ceļā mēs dalījāmies savos pārdzīvojumos un problēmās, stāstījām par sevi. Kad sākām kāpt kalnā, sāka līt lietus un ceļš izrādījās diezgan sarežģīts.
Apmēram pusceļā lietus kļuva vēl stiprāks, bet kad uzkāpām, vējš mūs vienkārši pūta prom. Bet mēs domājām tikai par saviem nodomiem. Viena no meitenēm piedāvāja palūgties par mani, jautāja, vai es neiebilstu, un es piekritu. Viņas lūdzās, bet es lūdzos un vienkārši raudāju un nespēju apstāties. Sapratu, ka Dievmāte mūs dzird un noteikti palīdzēs. Es esmu pateicīga šīm meitenēm par lūgšanu, pateicīga par šo tikšanos. Braucienā kopā ar mums bija garīgais vadītājs – tēvs Viktors, kura vārdus es atcerēšos visu dzīvi, viņš mani atbalstīja, viesa ticību un pateica to, kas iesakņojās manā sirdī. Visi cilvēki, kas bija šajā braucienā, visi vārdi, visi stāsti, visas manas domas Medžugorjē – tas viss saglabāja manī mieru un ticību. Es zinu, ka mēs satikāmies ne tāpat vien: katram no mums bija kaut kas jādod otram: kāda pieredze, kāds labs vārds, kāds stāsts šajā kopīgajā braucienā pie Dievmātes. Droši vien tāpēc mums neizdevās braukt kopā ar vīru, jo man vajadzēja svētceļojumā satikt visus šos cilvēkus.
Lūk, kad mēs atgriezāmies mājās, es atbraucu pavisam savādāka: man zuda šaubas, bet domas kļuva skaidras, un dvēselē kļuva tā viegli. Mēs atgriezāmies mūsu ikdienas dzīvē, darbā un turpinājām dzīvot. Es biju pateicīga Dievam par šo braucienu, par cilvēkiem, ko tur satiku, par manu mieru. Divus mēnešus pēc brauciena, es uzzinu, ka esmu stāvoklī! Stāvoklī!!! To rakstu un atkal raudu. Es uzzinu, ka zem sirds nesāju bērnu! Mēs ar vīru sēdējām, vienkārši neticējām un raudājām. Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas! Tagad mana meita ir man blakus, guļ un šņāc, bet es nespēju tam noticēt. Viņa vienkārši ir nereāla, tāda, kādu es vēlējos, tāda, kādu es pat iedomāties nevarēju: gari mati, kas sānos vijas, lielas acis, līdzenas lūpas, apaļīgi vaidziņi, man viņa līdzinās eņģeļiem ikonās. Ikreiz, kad uz viņu skatos, skūpstu viņu, kad viņa pasmaida, es pateicos Dievam par viņu, pateicos, ka uzklausīja mūs un apžēlojās par mums.
Es rakstu šo liecību tādiem pāriem kā mēs, tiem, kuri ilgus gadus apmeklē ārstus, kuriem uzstāda briesmīgas diagnozes, tiem, kuri ir zaudējuši ticību… Lūdziet, ticiet, nešaubieties, atcerieties, ka Dievam viss ir iespējams. Tāpat es centos maksimāli aprakstīt savu braucienu un sajūtas par to. Un ja jūsos pazibēja doma, ka jūs vēlaties braukt, brauciet! Ticiet, jūs no turienes neatgriezīsities tādi, kādi bijāt pirms tam.
Tagad mēs noteikti brauksim pie Dievmātes, lai viņai pateiktos, jau visi kopā, mūsu jaunā ģimene, kopā ar mūsu meitiņu. Ticu, ka mums tas izdosies.
Kristīna Babirada, Ukraina