Slavēts Jēzus un Marija! Mani sauc Taņa. Es esmu no Ukrainas un esmu maza daļina no kopienas “Marijas Gaisma”.
Ziniet, bieži var dzirdēt, ka Medžugorje ir vieta, kur Debesis pieskaras zemei. Patiešām tas tā arī ir. Bet personīgi man Medžugorje arī ir vieta, kur mīlestība pieskaras sirdij.
Atceroties manus pirmos braucienus, to, kā viss bija… Atceros, ka mans pirmais brauciens, kurā braucu kā svētceļniece, bija manas draudzenes rekomendēts. Viņa zināja, ka man patīk ceļot, un es piekritu. Atceros, ka ceļā mani nekas īpaši neuzrunāja, bet uzrunāja tas, kā grupas vadītāja, balsoties uz vizionāru liecībām, raksturoja Dievmātes skaistumu. Ļoti uzrunāja Marijas atbilde uz vizionāru jautājumu: “Kāpēc tu esi tik skaista?” Viņa teica: “Es esmu skaista tāpēc, ka mīlu.” Vēl mani uzrunāja tas, ka Dievmāte teica: “Mīļie bērni! Ja vien jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka.”
Atbraucot uz Medžugorji, es nevaru teikt, ka piedzīvoju kaut ko īpašu. Man likās, ka es nepiedzīvoju neko īpašu. Dieva klātbūtni, Dieva mīlestību šajā vietā pirmo reizi es droši vien piedzīvoju caur vizionāres Mirjanas smaidu. Tas bija pirmais smaids, daudzus gadus kopš manas mammas nāves, kurā bija ļoti daudz gaismas un prieka. Es nesapratu neko no tā, kas tur notika. Es neuztvēru Mirjanu kā vizionāri vai kā īpašu cilvēku. Bet, pateicoties šim smaidam, uzsmaidīja arī mana sirds. Un pirmo reizi daudzu gadu laikā tā vēlējās atvērties. Tāpat es atceros, ka šajā pirmajā braucienā, pēdējā dienā, kad es vienkārši klusumā sēdēju Podbrdo kalnā un uzlūkoju Dievmātes statuju, es jutu, kā manu sirdi piepildīja miers. Tas miers, kuru nevar izteikt vārdos, un tas miers, kas tajā brīdī bija visvairāk vajadzīgs manai sirdij.
Pēc atgriešanās mājās es turpināju dzīvot savu dzīvi, plānot, man bija savi priekšstati. Es vēlējos izveidot jurista karjeru, kura man bija. Man bija savi priekšstati par to, kā visam ir jābūt. Es nepievērsu tam uzmanību un vairs nevēlējos atgriezties Medžugorjē, kur, domāju jau tad, pirmajā braucienā, Dievmāte pieskārās manai sirdij, un sākās tās dziedināšana.
Arī mans otrais brauciens, kā man likās, bija nejaušība. Man uzrakstīja priesteris no pirmā brauciena un jautāja, vai es nevēlos vēlreiz braukt uz Medžugorji. Un, ja man nav ar ko braukt kopā, tad es vienkārši varu palīdzēt viņam šajā braucienā. Es labprāt tam piekritu. Šis brauciens bija pavisam savādāks man, manai sirdij. Es arvien vairāk vēlējos lūgties Rožukroni, es izjutu prieku Podbrdo kalnā vai pie Zilā krusta. Pavisam savādāk man atklājās adorācija, kuras laikā es patiešām jutu dzīvā Dieva klātbūtni. Manā sirdī bija sajūta, it kā laiks apstātos. Es vēlējos pēc iespējas ilgāk palikt šajā pauzē, pēc iespējas ilgāk būt Viņa klātbūtnē. Bet mani joprojām nepameta mani personīgie manas dzīves plāni par to, kā visam vajadzētu būt.
Pēc kāda laika es nokļuvu kopienā “Marijas Gaisma”. Atnākot uz kopienu, es vienkārši vēlējos iegūt kaut kādu jaunu pieredzi. Man nebija domu par Dievam veltītu dzīvi. Bet es domāju, ka jau tad Marija sāka mātišķas reformācijas darbu manī. Arvien vairāk un vairāk man patika kalpot, man patika palīdzēt cilvēkiem, būt noderīgai ar tiem talantiem, ko Dievs man ir dāvājis un ko es varēju tur atklāt un izmantot labajam. Tā bija brīnišķīga, vienkārši brīnišķīga pieredze. Es sapratu, ka katra mana diena piepildās ar jēgu, to jēgu, ko es nejutu savā dzīvē mājās, kur, kā man likās, man bija viss.
Es atceros, vienā dienā Adventa laikā, kad mēs bijām Podbrdo kalnā, savā sirdī es teicu Dievmātei, ka vēlos šeit palikt pavisam un palīdzēt viņai. Bet tas nebija tik vienkārši. Manā sirdī bija daudz baiļu. Šīs bailes sāka manī augt. Kā atstāt visu? Kā atteikties no saviem priekšstatiem? Kā atstāt savas mājas? Kā atstāt to gleznu, ko biju sev uzzīmējusi, un vienkārši uzticēties Dievam.
Tas bija arī tāds periods manā dzīvē, kad es bieži saskāros ar Dieva vārdu “Nebīsties!” Šis vārds vienkārši nepārtraukti bija manu acu priekšā. Vai nejauši atverot Svētos Rakstus, vai tas mani uzrunāja dienas Evaņģēlijā, vai caur svētās Faustīnes Dienasgrāmatu, vai kādiem citātiem. Visu laiku bija šis vārds “Nebīsties!” Es sapratu, ka tajā ir klātesošs Dievs un uz ko Viņš mani ved.
Vēl mani ļoti uzrunāja tas, kad kādā grēkūdzē mēs sēdējām ar priesteri kapelā un viņš pievērsa manu uzmanību ziediem, kas bija aiz loga. Viņš teica, ka katrs zieds ir iestādīts tur, kur tas ziedēs. Likās, ka tas ir tāds vienkāršs piemērs, bet šis piemērs ļoti pieskārās manai sirdij. Tas ceļš, uz kura Dievs mani nolika un pa kuru vadīja noslēdzās ar to, ka es pateicu Viņam “Jā!” Mani priekšstati, mana vēlme vienkārši iegūt jaunu pieredzi, noslēdzās ar to, ka es veltīju savu dzīvi Dievam. Es pateicu Viņam “Jā!” un redzēju, ka Viņa priekšstati par manu dzīvi ir daudz labāki par maniem, un patiesībā Viņš piepildīja visu to, par ko es sapņoju tikai, varu teikt, ka vēl lielākā mērā. Man ir šī iekšējā mājas sajūta, ka es esmu savā vietā, esmu mājās. Man ir liela ģimene, par kādu es visu laiku biju sapņojusi. Katrā brīdī es redzu, kā Viņš atklāj sava attēla skaistumu un cik tas ir brīnišķīgs.
Liela dāvana un reizē dziedināšana man bija tas, ka es atjaunoju savas attiecības ar savu tēvu, ar kuru mēs nebijām tikušies vairāk nekā 20 gadus. Mani vecāki izšķīrās, kad es bēl biju bērns. Es augu ar pārliecību, ka šīm attiecībām nav jēgas, ka es nesperšu kaut kādus soļus… es vienkārši dzīvošu savu dzīvi. Bet Marija dziedināja manu sirdi, un kā saka Marija kādā no saviem vēstījumiem: “Mīļie bērni! Piedodiet. Ar piedošanu jūs atveriet savu sirdi Svētā Gara darbībai.” Kā sākās manas sirds dziedināšana, tā sāka augt šī vēlēšanās patiešām piedot un visu atjaunot.
Atceros, ka bija laiks, kad es vēlējos iziet 33 dienu garīgos vingrinājumus “Veltīšanās Jēzum caur Marijas rokām.” Šos garīgos vingrinājumus es pildīju ar nodomu, ka es vēlos atkal sākt kontaktēties ar savu tēvu. Kad viss beidzās, kad noslēdzās šie garīgie vingrinājumi, es atceros, ka šī vēlēšanās vēl vairāk sāka augt manā sirdī. Un vienā dienā es vienkārši spēru soli uz priekšu. Es viņam uzrakstīju, mēs vienojāmies par sarunu. Es atceros, ka es lūdzu Žēlsirdīgo Jēzu, lai Viņš ir klātesošs šajā sarunā. Es negribēju, lai runā manas emocijas, es gribēju runāt ar sirdi. Varu teikt, ka tā bija viena no vislabākajām sarunām manā dzīvē. Tā bija saruna, kurā bija asaras, piedošana, mīlestība. Tagad man ir brīnišķīgas attiecības ar manu tēvu. Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš dziedināja manu sirdi, un Marijai, ka viņi palīdzēja man atvērt manu sirdi. Es redzēju, ka Marija kā māte vienkārši mācīja mani dzīvot, viņa mani mācīja un turpina mācīt, kā atstāt pagātni. Viņa mani mācīja vienkārši atlaist manu mammu, kura, es ceru un ticu, ir Debesīs, un lūgties par viņu. Ziniet, kā bērns mācās staigāt, tā droši vien es mācījos veidot attiecības ar manu tēvu. Brīžos, kas es pirmo reizi no jauna viņu apskāvu, kad pateicu viņam: “Tēti!”, kad teicu, “mīlu!” Tas viss man bija kaut kas jauns un tajā pašā laikā – brīnišķīgs, par ko manā sirdī ir liela pateicība. Es redzēju, kā Dievs darbojas, kā Viņš visu maina, parāda savu gribu visā tās skaistumā, parāda to, ka tas, ko es vēlos, ir tikai maza daļiņa no tā, ko Viņš var dot, lai es redzētu Viņa mīlestības okeānu. Jūtot tik lielu pateicību sirdī, es varu Viņam atbildēt tikai vienu: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”
Ziniet, ir vēl viens brīnišķīgs vēstījums, kad Marija saka: “Mīļie bērni! Mīliet viens otru ar Dieva mīlestību. Lai katrs mirklis gan priekos, gan bēdās piepilda jūsu dzīvi ar mīlestību un tādā veidā mīlestība iemājos jūsu sirdīs un Augšāmceltais Jēzus būs kopā ar jums, un jūs būsiet Viņa liecinieki.”
Es ļoti vēlos novēlēt sev un visiem mums, lai mēs visi patiešām pieaugtu šajā Dieva mīlestībā, lai mēs mācītos saskatīt Dievu savos tuvākajos, lai mēs būtu patiesi Augšāmceltā Jēzus liecinieki. Pateicos jums!
