Slavēts Jēzus un Marija! Mūsu dārgie, vēlreiz, tos, ko vēl nepaspēju sveikt un apskaut personīgi, vēlos no visas sirds sveikt ne tikai savā vārdā, bet zinu, ka mūsu kopiena šobrīd ir kopā ar mums, arī lūdzas par mums, un tā kopā ar Medžugorji apskaujam jūs. Vēl vēlos pateikt, ka vakar, kad mēs izbraucām no Medžugorjes, es pat nevarēju iedomāties, ka atgriezīšos Medžugorjē. Patiesībā pat negaidīju, ka šeit satikšu Jaunavu Mariju. Tādēļ no visas sirds jums pateicos par jūsu atvērtajām sirdīm, par jūsu mīlestību, ar kādu jūs mūs uzņemat, un patiesībā mēs šeit jūtamies kā mājās.

Iesākumā vēlos mazliet pastāstīt par sevi, kas es esmu. Mani sauc Nataļja, kā jūs jau dzirdējāt, es esmu no Ukrainas, bet nu jau 3 gadus dzīvoju Medžugorjē. Es esmu daļiņa no kopienas “Marijas Gaisma”, tādēļ droši varu teikt, ka esmu no Medžugorjes, no kopienas “Marijas Gaisma”.

Vēl pirms Medžugorjes, Ukrainā, es biju ārsts – ortodonts stomatoloģijā un godīgi jums atzīšos, ļoti mīlēju savu profesiju un, tāpat kā Taņočka, pat negaidīju, ka pienāks tāds brīdis, kad Dievmāte aicinās viņas misijā, īpašā misijā – šīs pasaules glābšanā caur Medžugorji. Un, kad es sapratu šo aicinājumu, es, tāpat kā Taņočka, ne uzreiz to pieņēmu, jo ļoti mīlēju to, ko darīju. Es pateicos par šo žēlastību, ka Marijas “Jā!” palīdzēja man pateikt pilnīgu “Jā!” viņai. Es redzu, ka šis “Jā!” bija vissvarīgākais “Jā!” manā dzīvē. Jo pēdējie 3 gadi, ko dzīvoju Medžugorjē, ir tā prieka, miera, mīlestības pilnība, ko es meklēju visu savu dzīvi un nevarēju atrast, bet atradu kopienā un dzīves misijā “Marijas Gaismā”.

Bet uz Medžugorji es neatbraucu pirms 3 gadiem. Mans stāsts par Medžugorji sākās pirms 15 gadiem. Teikšu, ka pirms brauciena uz Medžugorji es sevi uzskatīju par labu kristieti – bieži gāju uz grēksūdzi, pieņēmu sakramentus, bet ne pārāk daudz lūdzos. Padalīšos, ka vislielākās sāpes, kas šajā laikā līdz Medžugorjei dzīvoja manī, bija tas, ka manā sirdī bija daudz zināšanu par to, ka Jēzus mani māca mīlēt visus bez izņēmuma, mīlēt kā Viņš, bet es redzēju, ka es to nespēju. Es to gribēju, bet nespēju. Manā sirdī bija ļoti daudz nosodījuma, citu kritizēšanas. Un vislielākās sāpes bija tas, ka es nespēju mīlēt un pieņemt savu tēti, kuram bija atkarība no alkohola. Un tā mazā lūgšana, kas man bija katru dienu, skanēja aptuveni tā: “Dievs, krustāsit manu sirdi Tavā mīlestībā. Es vēlos mīlēt, bet nespēju.” Tādā veidā es lūdzos apmēram pusgadu līdz Medžugorjei.

Šo pašu lūgšanu es lūdzos adorācijas laikā jauniešu festivāla “Mladifest” laikā 2009. gadā. Teikšu, ka Jēzus neizturēja manu kliedzienu un šajā adorācijā pirmo reizi manā dzīvē Dievs dāvāja žēlastību piedzīvot manā sirdī Viņa mīlestību. Šajā Viņa mīlestības pieredzē es sapratu, ka visa tumsa, ko es atklāju savā sirdī, nāk no manas sirds ievainojumiem un tā netraucē Dievam mani mīlēt. Tā ne tikai netraucē mīlēt, bet vēl vairāk pievelk Viņa sirdi tuvāk man. Tagad ar pārliecību varu teikt, ka šī Dieva mīlestības pieredze… šī pieredze bija manas dzīves jauns sākums. Un ne tikai manas dzīves, bet mūsu ģimenes jauns sākums.

Mājās es atgriezos ar sajūtu, ka esmu iestājusies Dievmātes skolā, ar sajūtu, ka viņa ir paņēmusi mani aiz rokas un ved pie Jēzus. Es atgriezos mājās ar degošu sirdi: “Jēzu, es vēl vairāk vēlos iepazīt Tavu mīlestību.” Pirmais, ko es izdarīju, kad atgriezos mājās, es izveidoju altāri, pie kura Jaunava Marija katru dienu mani aicināja uz tikšanos ar vislabāko draugu. Ziniet, atceros, ka vissvarīgākais tajā laikā man bija tas, ka Dievmātes skolā es dzirdēju vārdus: “Ar sirdi”. Lūdzieties ar sirdi, gavējiet ar sirdi, visu ar sirdi. Es nesapratu, man bija jautājums: “Kā tas ir – ar sirdi? Kā tas ir – atvērt savu sirdi? Es gribu, bet nezinu.” Un visas atbildes es sāku saņemt, kad lūdzos Rožukroni ar Dievmātes vēstījumiem, caur Dievmātes vēstījumiem. Un jo vairāk es lūdzos, jo vairāk redzēju, ka viens no Jaunavas Marijas vēstījumiem mani īpaši uzrunā. Tas ir vēstījums, kurā Dievmāte saka: “Mīļie bērni! Mans vissvarīgākais vēstījums šeit Medžugorjē ir mans aicinājums, lai jūs atgrieztos. Lūdzieties par jūsu personīgās atgriešanās dāvanu.” Es uzreiz atcerējos sevi. Pirms Medžugorjes, kad es lasīju šo vēstījumu, manā sirdī bija sajūta, ka to Dievmāte nesaka man. Es katru dienu esmu baznīcā, esmu pareiza, neko sliktu nedaru. Atgriešanās ir vajadzīga manam tētim, kuram ir atkarība no alkohola, manai mammai, kura nezina, kā ar to sadzīvot, manam brālim, māsai utt. Tā, caur Jaunavas Marijas vēstījumiem, es sapratu, ka tā bija vislielākā kļūda manā dzīvē – mainīt citus, bet neredzēt sevi. Kad es to sapratu, tad vienkārši teicu: “Mamma, pateicos tev! Es sapratu. Lūdzu tevi, parādi kur man ir jāatgriežas.”

Un Jaunava Marija sāka sniegt atbildes caur vēstījumiem. Kādā no vēstījumiem es izlasīju: “Mīļie bērni! Ja mīlestība neuzvar katrā jūsu dzīves brīdī, katrā situācijā, jūs nevarat būt laimīgi.” Turpināju lasīt: “Mīļie bērni! Jūsu lūgšanas, jūsu vārdi, jūsu domas, jūsu darbi – tas viss atver jums Debesu Valstības durvis vai aizver Debesu Valstības durvis.” Vēl kādā vēstījumā bija teikts: “Mīļie bērni! Šodien es jūs aicinu uz pazemības un mīlestības ceļu. Un pirmā pietura šajā ceļā ir svētā grēksūdze. Es jūs lūdzu, atsakieties no savas lepnības, nostājieties uz ceļiem mana Dēla Jēzus priekšā un atzīstiet visu to, kas jums traucē pazemības un mīlestības ceļā.” Un es sapratu kādu svarīgu lietu, ka pirmā pietura manā ceļā ir darbs manā sirdī ar visu to negatīvo, kas tur bija pret manu tēti. Jā, es varēju daudz par viņu lūgties, gavēt, bet sapratu, ka vismazākais mīlestības trūkums pret viņu ir tas, kas aizver durvis Debesu Valstībai, Dieva mīlestībai, iespējai iekļūt viņa sirdī. Un tā sākās jauns ceļš.

Tagad es redzu, ka šis vēstījums bija vissvarīgākais man. Līdz tam manā sirdī bija daudz pārmetumu manam tētim. Es teicu, ka viņam ir jādāvina mīlestība man, viņam ir mani jāsvētī, tādu lietu bija ļoti daudz. Bet šeit Jaunava Marija aicināja mani un teica: “Kā tu izrādi viņam savu mīlestību?” Es sapratu, ka katru dienu man ir tik daudz iespēju izrādīt mīlestību. Un es to sāku darīt. Sāku iet pie viņa un teikt: “Tēti, es tevi mīlu! Tēti, tu esi man vajadzīgs! Tēti, paldies tev! Tēti, kā pagāja tava diena? Ko tu izdzīvo savā sirdī?” Ziniet, tagad redzu, ka šie vārdi bija pilnībā izzuduši no mūsu ģimenes. Es sapratu, ka šie vienkāršie vārdi bija vislabākais balzāms mūsu brūcēm, manām brūcēm, manas ģimenes brūcēm. Es sapratu, ka manas brūces, manas ģimenes brūces var dziedināt tikai Dieva mīlestība. Un mūsu ģimenē sākās mīlestības karš.

Tagad, kā atceros, tas turpinājās kādus 5-6 gadus. Jo vairāk es lūdzos, jo vairāk gavēju, jo, kā saka Jaunava Marija, kļuva sliktāk. Kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Bet mani atbalstīja Jaunava Marija savos vēstījumos, kad teica: “Mīļie bērni! Es jūs aicinu būt uzticīgiem, pastāvīgiem un izturīgiem. Kad jūs pildīsiet šos trīs nosacījumus un dzīvosiet saskaņā ar “5 akmeņiem”, ko es jūs aicinu darīt, katru dienu, jūs redzēsiet brīnumus jūsu sirdīs, jūsu ģimenēs un visā pasaulē.” Un tie bija vārdi, kuriem es pieķēros. Un es redzēju, ka tas, ka paliek sliktāk, ir superzīme, tas ir brīnišķīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka ļaunais zina, ka tikai īsu laiku viņš varēs šo mūsu ģimenes situāciju turēt savās rokās. Es varēju turpināt. Ziniet, tā arī notika.

Pēc kāda laika mans tētis atnāca ar mums kopā lūgties Rožukroni. Mēs sākām lūgties Rožukroni, bet viņš vēl krita un cēlās, krita un cēlās. Bet pēc tam visa mūsu ģimene kļuva par lieciniekiem tam, kā mans tētis tika dziedināts un pilnībā atbrīvots no šīs lielās slimības, kurā viņš dzīvoja daudzus, daudzus gadus. Un ne tikai dziedināts. Mēs redzējām, kā prieks un dzīvība atgriezās viņa acīs, viņa dzīvē. Bija laiks, kad es teicu: “Tēti, tev vajag aiziet uz baznīcu! Tēti, tev vajag aiziet uz grēksūdzi! Tēti, tu mirsti!” Bet viņš man atbildēja: “Es gribu nomirt.” Bet vēlāk mēs redzējām, ka viņa acis mirdz, viņa sirds deg… Mana ģimene nesaprata, kas notiek. Bija laiks, kad mani radinieti teica, ka manu tēti spēs izmainīt tikai kaps, ka viņam tāds raksturs, ka tur neko nevar mainīt. Iekšēji es zināju, ka tā ir šīs pasaules balss. Es zināju, ka mans Dievs tā nedomā, mans Dievs tā nesaka.

Otrais, vislielākais auglis mūsu ģimenē bija mana tēta dziedināšana. Pirmais auglis – Dieva mīlestības piedzīvošana manā sirdī. Nākamais Medžugorjes auglis mūsu ģimenē bija manas mammas atgriešanās. Ziniet, sākumā viņa nesaprata, kāpēc viņas meita katru dienu vēlas būt baznīcā, pieņemt sakramentu. Viņa teica, ka visi “normālie” cilvēki reizi nedēļā iet uz baznīcu. Viņa pārdzīvoja par to, kas ar mani notiek. Bet pienāca laiks, kad mana mamma smagi saslima, un no tā brīža, apmēram 8 mēnešus pirms savas nāves, viņa katru dienu pieņēma Jēzu. Savā nāves dienā viņa pieņēma Jēzu, nomira manās rokās. Tas bija trešais lielais Medžugorjes auglis mūsu ģimenē. Atceros, ka pirms tam mans tētis un mana mamma izlīga tik lielā mērā, cik viņi to spēja viņu garīgās attīstības ceļā, viņi lūdza viens otram piedošanu. Nekad dzīvē es neaizmirsīšu to brīdi, kad, atgriežoties mājās no darba, sastapu savus vecākus lūdzoties Rožukroni. Tas bija vislielākais prieks manā dzīvē.

Pēc mammas nāves mans tētis nodzīvoja vēl apmēram 5 gadus. Tagad viņš ir miris. Cik liels prieks bija redzēt, cik intensīvi viņš šajā laikā attīstījās garīgi. Nekad neaizmirsīšu tās kopīgās lūgšanas, ko lūdzāmies, un atceros, ka viņš tik ļoti mīlēja mani svētīt katru dienu – no rīta, vakarā, kad atbraucu. Kad viņš slimoja, bija slimnīcā, atceros mūsu sarunu, kad es atvadījos, bet viņš teica: “Pagaidi, es tevi vēl neesmu svētījis!” Ziniet, tajā viņš piedzīvoja savas tēvišķības dziedināšanu. Tāpēc šodien ar pārliecību vēlos teikt, ka manā sirdī trūkst vārdu, lai pateiktos Jaunavai Marijai par to, ka viņa mani uzaicināja uz Medžugorji vēl pirms šī smagā perioda manā dzīvē. Saprotu, ja nebūtu viņas rokas, viņas uzaicinājuma uz Medžugorji, es salūztu. Es nevarētu izdzīvot šo laiku tā, kā viņa to parādīja. Atceros, ka viņa mācīja neskatīties uz vētru, uz vēju, uz zemestrīci, bet vienmēr norādīja uz patieso avotu un teica: “Mīļie bērni! Lai jūsu patiesais avots ir uzticība Dieva mīlestībai.” Tie bija tie vārdi, kam es pieķēros. Kad ļaunums man rādīja, ka nekas nav iespējams, un kļūst arvien sliktāk un sliktāk, es sapratu, ka Marija saka: “Nē! Turpini uzticēties! Turpini!”

Otrs svarīgākais man bija tas, kā Marija mācīja izdzīvot ciešanas. Tagad es zinu, ka katras ciešanas, katras sāpes, kas pēc Marijas piemēra apvienotas ar Jēzus ciešanām, pieņemtas, kļuva par lielu žēlastību vietu. Ja man tagad būtu iespēja kaut kādā veidā atgriezties uz visu izmainīt: izvēlēties citu ģimeni, mazākas ciešanas un vēl kaut ko, es aizliegtu Dievam to darīt, jo redzu, ka ciešanu vieta ir kļuvusi par augšāmcelšanās vietu, augšāmcelšanās un liela prieka vietu.

Šodien no visas sirds vēlos pateikties arī jums par to, ka jūs atnācāt, ka atbildējāt Dievmātes aicinājumam, un arī par to, ka lūdzaties par Ukrainu! Ziniet, cik svarīgi no grupām, kas ierodas Medžugorjē, ir dzirdēt, ka par mums lūdzas. Nesen mums bija grupa no Lietuvas, un viņi teica: “Mēs par jums lūdzamies!” Šodien tik daudzas reizes es dzirdēju: “Mēs par jums lūdzamies!” Tāpēc visas Ukrainas vārdā vēlos jums pateikties un lūgt – turpiniet! Ir ļoti skaists projekts: “Nepārtrauktā lūgšana un gavēnis par mieru Ukrainā.” Ja kāds vēlas pievienoties šim projektam, pienāciet pie mums un mēs paskaidrosim, kā to var izdarīt.

Droši vien tagad noslēgšu un noslēgšu ar īsu lūgšanu, kas ir manā sirdī. Debesu Tēvs mēs pateicamies Tev par to, ka arī šodien Tava sirds ir atvērta katram no mums, par to, ka arī šodien Tava mīlestība vēlas satikties ar katru no mums. Un mēs lūdzam Tev, palīdzi mums atvērt mūsu sirdis, lai pieņemtu Tavu mīlestību un tādā veidā kļūtu par mīlestības apustuļiem Latvijā, Lietuvā, Ukrainā un visā pasaulē. Āmen.