KAD SĀKĀS DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS, MAN BIJA DESMIT GADI

Līdz tam es dzīvoju kā visi bērni mūsu ciemā, man patika pastaigāties un spēlēties ar vienaudžiem un draugiem. Es uzaugu kristiešu ģimenē, un vecāki man bija mācījuši, ka ir Dievs un Dievmāte. Es lūdzos un ticību uztvēru tā, kā to dara desmitgadīgi bērni.

GRŪTI APRAKSTĪT, CIK MĪLĒTS UN AIZSARGĀTS JUTOS

Kad 1981. gada 25. jūnijā es pirmo reizi ieraudzīju Dievmāti, kad ieskatījos viņai acīs un redzēju, cik ļoti viņa mani mīl, ir grūti aprakstīt, cik mīlēts un aizsargāts jutos. Tādos brīžos neko nesaka – runā tikai sirds, un mana sirds sacīja – lai šis brīdis nekad nebeidzas. Es no Dieva esmu saņēmis lielu dāvanu – dāvanu redzēt Dievmāti. Tajā pašā laikā esmu saņēmis arī kādu vēl lielāku dāvanu – ar Dievmātes starpniecību iepazīt Jēzu. Kad Dievmāte mūs aicināja dzīvot saskaņā ar viņas vēstījumiem, aicināja lūgties, atgriezties pie Dieva, aicināja uz mieru, aicināja gavēt un piedalīties Svētajā Misē, es, būdams bērns, nesapratu, kā mums to visu īstenot. Un ar sirdi es sapratu vārdus, kurus Dievmāte mums teica: «Mīļie bērni, pietiek ar to, ka jūs esat man atvērti, – pārējo es pati paveikšu.» 

Меdžugorjē vienmēr jāaicina – atveriet savu sirdi Dievmātei, uzticiet savu dzīvi viņas rokās, jo, ja mums nav Dieva, mums nav arī dzīves, bet, ja mums ir Dievs, tad mums ir viss. Mēs bieži domājam, ka tad, ja mums ir materiālie labumi, mums ir viss, turklāt par Dievu vispār nedomājam. Taču cilvēks bez Dieva ir nabags, un tikai tas, kura sirdī ir Dievs, ir bagāts un viengabalains cilvēks.

МANA DZĪVE SĀKĀS TAD, КAD SIRDĪ SAJUTU JĒZU UN DIEVMĀTI

Мana īstā dzīve sākās desmit gadu vecumā, kad es pa īstam iepazinu Jēzu un Dievmāti un sajutu viņus savā sirdī. Dievmāte mūs aicināja lūgties. Viņa teica: «Mīļie bērni, lūdzieties ar sirdi, izjūtiet prieku, izjūtiet mieru, izjūties mieru, ko sniedz lūgšana. Lai lūgšana jums sagādā prieku, jo jūs nevarat lūgties, ja domājat, ka lūgties ir jūsu pienākums. Sirdij jājūt vajadzība lūgties, un tad lūgšana sniegs prieku.» Kad Dievmāte mums to teica, es, būdams bērns, pie sevis domāju: kā tas ir – lūgties ar sirdi? Kā lai to panāk? Ar laiku es sapratu, ka lūgties ar sirdi – tā ir Dieva dāvana, dāvana, ko Viņš vēlas sniegt visiem. Dievam un Dievmātei teicu tā: „Dievs, Dievmāte, es gribu jau no šīs dienas lūgties ar sirdi, gribu izjust lūgšanu ar sirdi, gribu izjust prieku lūgties, gribu izjust mieru, ko sniedz lūgšana.» Un es pamazām jutu, ka lūgšana man patiešām sagādā prieku. Es meklēju vietu, kur lūgties, un lūgšana man vairs nesagādāja grūtības. Mums visiem Dievmātei jālūdz tas, lai mēs sāktu lūgties ar sirdi un izjustu lūgšanas skaistumu.

BŪT SVĒTAM NOZĪMĒ TO, KA TAVĀ SIRDĪ IR DIEVS

Dievmāte mūs tik daudz reižu ir aicinājusi lūgties kopā ģimenēs. Nekas tā nevieno ģimeni kā lūgšana. Viņa teikusi tā: «Ierādiet Dievam pirmo vietu savā ģimenē, atrodiet laiku Dievam.» Kādā no vēstījumiem viņa sacīja: «Es gribu, lai pie mums katra ģimene būtu svēta.» 

Es domāju par to, ko nozīmē būt svētam. Būt svētam nozīmē to, ka tavā sirdī ir Dievs, ka tu dzīvo ar Dievu. Būt svētam nozīmē to, ka ģimenē valda miers; būt svētam nozīmē prast sarunāties ar saviem vecākiem; būt svētam nozīmē prast palīdzēt citiem cilvēkiem; būt svētam – tas nozīmē prast uzsmaidīt citiem, paspiest roku savam brālim, mīlēt cilvēkus. 

Dievmātes saka arī šādus vārdus: «Mīļie bērni, gavējiet!» Es zinu, ka daudziem, kuri ierodas Medžugorjē, ar to ir grūtības. Daudzi nesaprot, kāpēc jāgavē. Atcerēsimies, cik daudz reižu Dievmāte šeit ir atkārtojusi šos vārdus: «Mīļie bērni, lūdzoties un gavējot jūs spēsiet visu saprast, spēsiet pat apturēt karus.» Par Dievu mēs atceramies tikai tad, kad piedzīvojam ciešanas un krustu. Tikai tad lūdzam: “Dievs, kur Tu esi? Vai neesi par mani aizmirsis? Kāpēc man nepalīdzi?” Tā vietā pavaicāsim sev: “Bet kur bijām mēs? Cik laika pavadījām kopā ar Dievu? Vai Dievs mūsu dzīvē ir pirmajā vietā?”

Dievs vienmēr ir mums līdzās, bet mēs ar saviem grēkiem un bezdarbību nevēlamies Viņa klātbūtni. Dievmāte aicina: «Mīļie bērni, atgriezieties! Lai jūsu sirds atgriežas!» Uz Medžugorji dodas ne jau tādēļ, lai satiktu vizionārus, lai meklētu redzamas zīmes. Vislielākā Medžugorjes zīme ir mūsu atgriešanās, jauna dzīve ar Dievu. Šī jaunā dzīve mums jāienes savā ģimenē un tajā ar savu dzīvi jāliecina par pārmaiņām; ģimenē mums jārāda tas, cik labi ir dzīvot ar Dievu. Daudzi diemžēl baidās no atgriešanās, taču tad, kad iepazīstam Dievu un Viņa mīlestību, saprotam, ka patiesībā mums ir viss.

DIEVMĀTES LIELO MĪLESTĪBU NAV IESPĒJAMS NOSLĒPT

Pirmajās parādīšanās dienās gaidīja, ka mēs atsauksim to, ko esam sacījuši, un teiksim, ka Dievmāti neesam redzējuši. Mēs atbildējām, ka tas nav iespējams, – it īpaši tad, ja esi viņu redzējis un sirdī jutis viņas mīlestību. Dievmātes lielo mīlestību nav iespējams noslēpt. Pasaule ir tāda, kāda ir, jo mēs cenšamies visu darīt paši, darīt ar saviem spēkiem, nevis uzticam savu sirdi Dievam un sakām: “Dievs, lūk, es uzticu Tev savi sirdi, uzticu Tev savu sirdi. Kopš šī brīža Tu esi noteicējs pār manu dzīvi.”

Меdžugorjē Dievmāte mūs aicina lūgties par mieru un pirmām kārtām – par mieru savā sirdī. Ja mūsu sirdī nav miera, mēs nespējam doties pie Dieva, bet, ja mums nav Dieva, nespējam pieņemt to, uz ko mūs aicina Dievmāte. Ikvienam svētceļniekam vajadzētu padomāt par kādu Dievmātes vēstījumu, kas skan tā: «Mīļie bērni, ja jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs no prieka raudātu.”

Sāksim arī mēs mīlēt Dievmāti, mīlēt Dievu, pieņemsim Dievu kā Tēvu un Dievmāti – par savu Māti. Medžugorjes svētceļnieka īstais svētceļojums sākas tikai pēc atgriešanās mājās. Tikai mājās kļūst redzams tas, ko esam saņēmuši Medžugorjē un kādi ir tā augļi.

vizionārs Jakovs Čolo, Меdžugorje