Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2019. gada 25. jūnijā
Mīļie bērni! Es pateicos Dievam par ikvienu no jums. Īpašā veidā, bērniņi, es jums pateicos par to, ka esat atbildējuši uz manu aicinājumu. Es jūs gatavoju jauniem laikiem, lai jūs būtu stipri ticībā un neatlaidīgi lūgšanā, tā ka Svētais Gars varētu darboties ar jūsu starpniecību un atjaunot zemes vaigu. Es kopā ar jums lūdzos par mieru, kas ir visdārgākā dāvana, kaut arī sātans vēlas karu un naidu. Jūs, bērniņi, esiet manas izstieptās rokas un lepni ejiet ar Dievu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!
Pagājušā mēneša vēstījumā Dievmāte rosināja mūs padomāt par to, cik mūsu dzīve ir īsa, un par to, ka mūžīgo dzīvi mums nepieciešams izvēlēties šeit, uz zemes. Laiks, ko Dievs mums dāvājis, ir līdzīgs traukam, kas mums jāpiepilda ar labo un darbiem, kas kalpo labajam.
Savas parādīšanās 38. gadadienā Dievmāte mums pateicas un mūs uzmundrina, lai mēs turpinātu savu ceļu pie Jēzus kopā ar Viņu. Viņa ir nodzīvojusi dzīvi, kas ir tik ļoti līdzīga mūsu dzīvei, un tagad vēršas pie mums no Debesu godības, vēloties, lai arī mēs tur kādreiz nokļūtu. Viņa zina, ka Dievam pieder pēdējais vārds, kaut arī šķiet, ka tik daudz kas ir nonācis ārpus Viņa kontroles. Uzvarēs Dievs un Dieva spēks, kā arī visi tie, kas ticībā paliks stingri un noturīgi.
Māte Marija zina, ka tikai Svētais Gars var atjaunot sirdis un zemes vaigu, jo Viņa pati ir Svētā Gara līgava. Svētais Gars ir tur, kur ir Marija. Par to liecina erceņģeļa Gabriēla vārdi: “Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos,” (Lk 1,35), kā arī Jēzus vārdi apustuļiem: palikt pilsētā līdz apsolītā Gara nonākšanai. Tā lūgšanās ar Mariju pēdējā vakarēdiena mītnes augšējā istabā apustuļi sagaidīja Svētā Gara atnākšanu.
Kad vienpadsmit apustuļi nonāca Galilejas kalnā, kur pirms debesīs uzkāpšanas viņiem bija licis iet Kristus, visi To godināja. Bet daži no mācekļiem šaubījās. (Мt 28,1) Varam aizdomāties par to, kā apustuļi varēja šaubīties pēc visa, ko bija piedzīvojuši kopā ar Jēzu. Viņi bija liecinieki, savām acīm pieredzēja tik daudz Jēzus veikto brīnumu, izdziedināšanu, mirušo augšāmcelšanu, kā arī pieredzēja Viņa augšāmcelšanos. Kā viņi varēja šaubīties?
Šaubas viņu sirdīs rimsies tikai ar Svētā Gara atnākšanu, kas viņus vērtīs par jauniem cilvēkiem. Svētā Gara spēkā viņi bezbailīgi visas savas dzīves laikā sludinās, ka Jēzus ir vienīgais Glābējs. Šo spēku un noturību Svētajā Garā viņi ieguva kopīgā lūgšanā ar Mariju, Jēzus Māti. Marija ir tā, kas lūdzas ar pašu pirmo Baznīcu un ar Baznīcu līdz pasaules galam. Marija ir Baznīcas Māte. Viņu radījis un izveidojis Svētais gars. Viņa ir Svētā Gara mākslas darbs. Viss, kas Tai piemīt un kas Viņa ir – tas ir Svētā Gara auglis. Un tāpat kā Gars Marija ir pazemīga un rīkojas nemanāmi. Uz zemes Marija ir Svētā Gara mātišķās mīlestības zīme un liecība. Ja nebūtu Viņas, kaut kas būtisks, kas piemīt Dievam, nebūtu kļuvis par realitāti un nebūtu mums redzams. Marijā nav nekā, kas neliecinātu Svēto Garu. Marija ir svētīta ar Svētā gara dāvanu pilnību, Viņa ir žēlastības pilnā. Un viss, kas Viņai dots, nav paredzēts tikai Viņai vienai, tādēļ ar pāri plūstošu devību Viņa to vēlas dāvāt visiem.
Lūgšana: Ak, Dieva Gars, Patiesības un Gaismas gars, ar Savu Dievišķo žēlsirdību uz mūžiem iemājo manā dvēselē! Lai Tava elpa izkliedē tumsu, lai Tavā Gaismā vairojas labie darbi. Ak, Dieva Gars, Mīlestības un Žēlsirdības Gars, kas lej manā sirdī paļāvības eļļu – Tava žēlsirdība nostiprina manu dvēseli labajā, dāvā tai nepieciešamo spēku: pastāvību. Ak Dieva Gars, Miera un Prieka Gars, kas stiprini manu vājo un grēcīgo sirdi – izlej tajā Dieva mīlestības mūžīgo avotu un dari to bezbailīgu pārbaudījumos. Ak Dieva Gars, manas dvēseles gaidītais viesi, vēlos gan prieka dienās, gan ciešanu stundās palikt Tev uzticīgs/uzticīga, vēlos, Dieva Gars, vienmēr dzīvot Tavā klātbūtnē. Ak Dieva Gars, kas piepildi manu būtni, palīdzi iepazīt Tavu Dievišķo dzīvi Svētajā Trīsvienībā un ieved Savā Dievišķajā būtībā – vienotībā ar Tevi mana dzīve jau ir mūžīga. Māsa Faustīne.
Ļubo Kurtovičs, OFM