Manuels Reato
?️ “Pirmo reizi Medžugorjē es ierados 1990.gada 14.augustā un man ir laimējies bieži vērot, kā tēvs Slavko kalpo svētceļniekiem. Visvairāk mani fascinēja tas, kā viņš pielūdz Vissvētāko Altāra Sakramentu. Vērojot, ar kādu uzticēšanos viņš pielūdza Jēzu, es mācījos, ka lūgšana – patiešām ir saruna ar Dievu, Kas mūs mīl un uzklausa. Kad viņš lūdzās, viņš izskatījās tā, itkā šajā brīdī viņam neviens un nekas nav svarīgāks par Jēzu. Tajā bija viņa spēks: viņš pirmais iemiesoja savā dzīvē to, ko pēc tam ieteica mums, tādēļ viņš joprojām mums ir pirmais paraugs!”

Tea Šucac
?️“Man tēvs Slavko bija cilvēks, kas spēja liecināt ar darbiem, ne vārdiem. Bija grūti vadīt mūs, jauniešus, dot padomus mums tā, lai mēs ar savu dumpiniecisko tieksmi neatteiktos no visa jau iesākumā. Viņam tas vienmēr izdevās, pat tad, kad mēs drīzāk būtu pelnījuši pārmetumus. Kāda gavēņa, lūgšanu un klusuma semināra laikā, man manos 17 gados izdevās viss, izņemot klusēšanu. Mūsu tēvs Slavko to ļoti labi zināja. Viņš no ēdnīcas otra gala mani vēroja, pēc tam devās manā virzienā, un es nobijos, jo sapratu, ka ar savu pļāpāšanu traucēju semināra kārtību.  Bet viņš vienkārši apsēdās uz krēsla man blakus, maigi, tēvišķi uz mani paskatījās un turpināja dzert tēju. Es ielāgoju šo mācību un netiku aizvainota, un joprojām viņš man ir tēvs un tāds vadītājs, kādu satikt var ārkārtīgi reti”.

Terēze Gažiova
?️“Es atbraucu uz Medžugorji 1996. gadā sava aicinājuma meklējumos. Es ne visu sapratu. Toreiz tēvs Slavko vēl bija dzīvs. Mēs, jaunieši, visi viņu mīlējām un lūdzām viņa palīdzību. Atceros vienu no viņa padomiem: „Ja tu nezini, kādēļ Dievmāte tevi ir aicinājusi, neuztraucies, Viņa parādīs to īstajā laikā. Bet tu — vienkārši mīli, piepildi ar mīlestību katru brīdi. Ikkatrs ar mīlestību  piepildītais solis ir kā viens pakāpiens uz kalna virsotni — ar mīlestību pieņemot visu, kas ik dienas notiek, tu celies augstāk kalnā, un no turienes viss būs skaidri saredzams.” Tā arī notika. Zinu, ka, pateicoties viņa vadībai, es atklāju savu aicinājumu: atdot savu dzīvi, lai īstenotu Dievmātes miera plānus un Viņas nodomus. Tēvs Slavko ir blakus un aizbildina par mums. Paldies viņam par neizdzēšamajām pēdām, ko viņš mums atstājis: kā dzīvot pēc Dievmātes vēstījumiem vienkāršībā, mīlestībā uz  Dievu un tuvāko”.

Milona fon Habsburga
?️“No tēva Slavko teiktā manā apziņā dziļi iespiedušies vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu: “Dievs ir tik dižens un tik brīvs. Tie ir cilvēki, kas uzcēla sienas un vaļņus. Es kalpošu un rakstīšu, ievērojot tieši šīs robežas.” Bija tik patīkami redzēt, kā viņš nekad neuzskatīja sevi par gana labu, lai iejauktos visur, kur tas bija nepieciešams. Viņš bija brīvs no jebkāda viedokļa par sevi, viņam piemita dziļa un svēta dievbijība. Visu kopā ar viņu pavadīto gadu laikā es ne reizi neesmu redzējusi viņu dusmojoties, kurnot vai sūdzoties. Viņš nekad, ne par vienu nerunāja sliktu, bet vienmēr palīdzēja atrast patiesību. Viņš labi zināja, kas ir labs un kas — slikts. Viņš bieži tika dziļi aizvainots, dažkārt bija nedaudz sarūgtināts, bet nekad nealka pēc atriebības un nebija ļaunatminīgs.  Viņš nekad sevi neuzskatīja par kāda ļaunuma upuri. Viņš automātiski nenoticēja visam, ko tam stāstīja par kādu citu. Viņam nebija laika aprunāšanai, jo viņš bija aizņemts, darot labu. Viņš bieži atkārtoja vienu izteikumu: „Es negribu nomirt atpūties”. “Šķiet, viņa lūgums tika uzklausīts…”

Marija Dugandčič
?️“Tēvs Slavko bija cilvēks, ko es katru dienu redzēju, kaut ko radot un veidojot. Tēva Slavko sirds pēc Dieva gribas, Dievmātes klātbūtnē un siltumā ik dienu veidojās lūgšanā. Tādēļ viņš spēja sajust šīs pasaules vajadzības. Sākumā viņš redzēja jauno cilvēku alkas un slāpes pēc Dieva un palīdzēja tiem satikties ar Viņu Starptautiskajā jauniešu lūgšanu festivālā, pēc tam — viņa brāļu priesteru garīgās atjaunotnes nepieciešamību Dievmātes patvērumā, vēlāk — arī laulāto pāru vajadzības.
Tagad mēs skaidri redzam, ka tēvs Slavko bija Dieva nodomu kanāls, jo viss, ko viņš uzsāka, turpinās…”

Avots: Žurnāls «Glasnik Mira 2015\11»