2020. gada Ziemassvētkos (22.-28. decembris) Medžugorjē viesojās svētceļnieku grupa no Ukrainas. 1150 svētceļniekus pavadīja apmēram 60 priesteri. Viņu prieks, smaidi, pateicība un lūgšanas piepildīja kalnus, ielas un baznīcu. Viņi ieradās ar atvērtām sirdīm kā ganiņi un Austrumu gudrie, jo zināja, ka Tas, kuru viņi meklēja, ir Medžugorjes Dievmātes rokās. Viņi pārvarēja visus šķēršļus un ieradās šeit, lai pielūgtu jaundzimušo Ķēniņu. Kārtējo reizi lūgšana un mīlestība parādīja savu spēku un atrada ceļu.
Uz jautājumu, kādēļ simtiem ukraiņu brauc sagaidīt Ziemassvētkus Medžugorjē, atbildi sniedza kāds no svētceļnieku grupas: “Ziemassvētkos ukraiņi vēlas kļūt par Medžugorjes iedzīvotājiem, lai svinētu Jēzus piedzimšanu kopā ar Mariju. Viņi uzskata, ka šī ir vislabākā vieta uz zemes.”
“Ziemassvētkos Medžugorjē īpašā veidā atklājas Jaunavas Marijas dziļums, maigums un cerība, ko Viņa dāvā mums. Sirds daudz straujāk atveras jaundzimušajam Jēzum un iegūst mieru. Dievmāte šeit runā ļoti vienkārši un atklāj Evaņģēlija vārdus tādā veidā, ka tos var saprast pat trīs gadus vecs bērns. Tāda vienkāršība iedvesmo un piesaista svētceļniekus. Medžugorje ir mazs Paradīzes stūrītis šeit uz zemes. Šeit ikviens steidzas piepildīt savu dvēseli ar Dievmātes apskāvienu siltumu.”

t. Andrejs

“Mani sauc tēvs Pjotrs.Es esmu no Ukrainas, no Ukrainas grieķu katoļu baznīcas Bučanskas diecēzes. Vēlos liecināt par to, kā Kungs un Dievmāte man pieskārās caur Medžugorji un maina mani.
Pirmo reizi es apmeklēju Medžugorji pirms 5 gadiem. Es izdzīvoju savu priesterības aicinājumu tāpat kā visi citi priesteri. Bet tieši pirms 5 gadiem šeit, Medžugorjē, es sapratu, ka man ir jālūdzas par slimajiem, ka tas ir tas, pēc kā ilgojas mana sirds. Kad atgriezos mājās, es praktiski visur satiku slimus cilvēkus, un tagad es varu kalpot Kungam tādā veidā. Vēl es sapratu, ka nevaru dzīvot bez Medžugorjes un vēlos palīdzēt cilvēkiem, vest viņus šurp. Es esmu pateicīgs Kungam, ka Viņš mainīja manu sirdi un manu dzīvi. Es esmu pateicīgs par šo kalpojumu, kas sākās tieši Medžugorjē.
Ziemassvētkos mūsu sirds īpašā veidā atveras Dievam. Cilvēki liecina, kā Dievs pieskaras viņu sirdīm un tās dziedina. Krusta ceļa lūgšanas laikā Križevaca kalnā mēs saņēmām daudz žēlastību, bet kalna virsotnē krusta pakājē sajutām paša Jēzus pieskārienu. Dažiem no mums kāpt kalnā bija ļoti grūti, bet lejā mēs lidojām tā, it kā mums būtu spārni.
Medžugorjē bieži no svētceļniekiem dzirdēju šādus jautājumus: “Kad mēs atkal kāpsim Podbrdo? Vai drīkst vēlreiz kāpt Križevacā? Kad mēs atkal lūgsimies?” Šie jautājumi mani ļoti iepriecina. Cilvēki meklē lūgšanu, garīgo vadību, vēlas pārdomāt garīgus jautājumus. Šeit viņi mainās. Es redzu, kā viņu acis mirdz, tās kļūst mierīgākas un laimīgākas.
Lai Jēzus tiešām piedzimst mūsu sirdīs. Atbrīvojiet Viņam vietu mīlot viens otru, jo tur, kur ir mīlestība, tur piedzima Kristus!”

t. Pjotrs

“Šogad visi mūsu plāni, sapņi un dzīve sadalījās it kā uz pusēm, precīzāk, divās daļās: “pirms” un “pēc”, jo 10. jūlijā karā, glābjot divus karavīrus, kuru komandieris viņš bija, aizgāja bojā mūsu vienīgais dēls. Milzīgo sāpju dēļ, kuras bija mūs pārņēmušas, mēs nezinājām, ko darīt tālāk. Droši vien tas bija piemērots brīdis, lai Dievmāte caur vienu priesteri varētu mūs uzaicināt svētceļojumā uz Medžugorji. Dažas dienas pirms izbraukšanas es sāku šaubīties, vai nedodos tik tālā svētceļojumā pārāk ātri – man nebija ne fiziska, ne morāla spēka. Mans vīrs to visu izdzīvoja vieglāk. Es savas sāpes izdzīvoju norobežojoties no visiem un kontaktējos tikai ar vistuvākajiem. Es nevēlējos līdzjūtību, nevēlējos asaras, vēlējos koncentrēties uz lūgšanu un Dievu, lai saprastu, kas notika un kāpēc. Es biju noslēgusies sevī, vēlējos vientulību, vēlējos pabūt viena savās sāpēs, bēdās, viena ar savām jūtām. Es nevēlējos ne ar vienu dalīties. Bet pēc dažām dienām, ko pavadīju Medžugorjē, viss sāka mainīties. Es daudz raudāju Podbrdo kalnā, un šīs asaras bija kā mierinājums. Es sāku sarunāties ar cilvēkiem, kurus nepazinu, un atklāju viņiem savas sāpes.
Es sāku smieties, neskatoties ne uz ko, neskatoties uz sāpēm. Es ticu, ka Dievmāte mūs uzaicināja uz Medžugorji pateicoties mūsu dēlam, kurš bija dievbijīgs cilvēks, tādēļ es braucu prom ar sirdsmieru un ticību, ka mans bērns ir Dieva drošajās rokās. Es pateicos Dievam, pateicos Dievmātei un pateicos visiem labas gribas cilvēkiem, kuri organizē šādus brīnišķīgus svētceļojumus.”

Valentīna un Tarass