Mīļie un dārgie draugi, no visas sirds jūs visus sveicinu! Ir Lielā Gavēņa laiks. Arī šoreiz mēs runāsim par gavēni. Gavēnis ir viens no svarīgākajiem ticības aktiem šajā laikā, kad gatavojamies Lieldienām.

GAVĒŅA DVĒSELISKAIS UN GARĪGAIS ASPEKTS
Gavēņa rekolekciju laikā kāds no rekolekciju dalībniekiem jautāja tēvam Slavko Barbaričam: „Tēvs Slavko, jūs mums stāstāt, ka gavēnis palīdz iegūt mieru, bet, kad es gavēju, es esmu nervozs, dusmojos uz savu ģimeni – sievu un bērniem. Vai būtu labāk negavēt un nebūt nervozam, nekā gavēt un būt nervozam?”

Tēvs Slavko viņam atbildēja: „Vislabāk ir gavēt un nebūt nervozam,” un pēc tam piebilda, „ja nervozi būtu tikai tie cilvēki, kas gavē, pasaulē būtu maz nervozu cilvēku.”

Kā tad ir ar tiem, kuri negavē, bet ir satraukti, dusmojas uz citiem, lamājas…? Gavēnis mūs nedara nervozus un nemierīgus, bet gan palīdz mums atklāt nervozitātes un nemiera iemeslus.

Miera Karaliene mūs māca, ka gavēnis ienes mieru cilvēku sirdīs, ģimenēs un visā pasaulē. „Arī šodien aicinu jūs uz lūgšanu, un gavēni miera nodomā. Kā jau jums sacīju, bērniņi, tā atkārtoju atkal, vienīgi ar lūgšanu un gavēni pat karus var apturēt. Miers ir dārga Dieva dāvana. Meklējiet, lūdziet un jūs iemantosit mieru.” (25.02.2003).

Runājot par gavēni, mēs atzīmējam to, ka cilvēkam ir nepieciešams ēdiens un dzēriens. Arī pats Jēzus nedomā, ka cilvēkiem ir vajadzīga tikai garīgā barība. Vēl jo vairāk, Viņš bija līdzjūtīgs pret tiem, kuri bija atnākuši Viņu klausīties tuksnešainā apvidū, jo viņi bija garīgi izsalkuši.

„Tanīs dienās, kad daudz ļaužu bija kopā un tiem nebija ko ēst, Viņš, saaicinājis mācekļus, sacīja tiem: Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst. Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes.” (Mk 8, 1-3)

Arī tad, kad Jēzus atdzīvināja sinagogas priekšnieka meitu, Viņš neaizmirsa arī par viņas miesas vajadzībām. „Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.” (Mk 5, 43)

Gavējot (atsakoties no ēdiena un dzēriena) mēs nemazinām ēdiena un dzēriena vērtību. Tās ir Dieva dāvanas! Mēs tās atklājam no jauna! Kā dāvanas!

Papildus ēdienam un dzērienam, kas nepieciešams mūsu ķermenim, cilvēkam ir nepieciešams ēdiens un dzēriens dvēselei, jo cilvēks nav tikai fiziskais ķermenis. Cilvēks ir radīts ne vien šai pasaulei.

Tādēļ sātanam, kurš grib sacīt, ka mums ir nepieciešams ēdiens un dzēriens tikai ķermenim, Jēzus atbild: „Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt 4, 4) Tādēļ gavējot mēs nepaliekam virspusē, rūpējoties tikai par ķermeni, bet ejam dziļāk – rūpējamies par dvēseles higiēnu.

Ieradumu un pieķeršanās dēļ mēs dažreiz esam spiesti ēst un dzert vairāk, nekā mums vajag, un krāt lietas, kas mums nemaz nav vajadzīgas. Tas ir absurdi, ka mēs uzskatām, ka mums viss ir kartībā un mēs esam brīvi, bet patiesībā esam ieradumu un pieķeršanās vergi: „Tev tas ir jāpaņem; tev ir jālieto alkohols; tev jābūt kaut kam citu acīs; tev ir jāspēlē azartspēļu automāti; tev jāskatās televizors un jāskatās mobilajā telefonā; tev vajag arvien vairāk un vairāk…”

Pieķeršanās lietām nedara mūs brīvus: „Aizvāc prom šos pīrādziņus no manām acīm! Es nevaru uz tiem skatīties tos nepagaršojot. Aizvāc to cigareti no manām acīm! Es nevaru izturēt neuzsmēķējis. Ej prom! Es nevaru tevi ne redzēt, ne dzirdēt, lai nesāktu dusmoties!”

Kāds ir risinājums? Bēgt vai norobežoties no lietām un cilvēkiem? Gavēnis māca mūs izturēt! Tēva Slavko nostāja ir sekojoša: „Tas, kurš iemācās sadzīvot ar lietām, var sadzīvot arī ar cilvēkiem.”

Gavēnis – tas ir ceļš no verdzības uz brīvību caur atteikšanos. „Jūs, bērniņi, esat brīvi izvēlēties labo vai ļauno. Tāpēc es jūs aicinu lūgties un gavēt.” (25.01.2008)

Ja cilvēks caur gavēni iemācīsies sadzīvot ar lietām, nepaņemot visu, ko viņam piedāvā un ko viņš vēlas, tad viņš iemācīsies sadzīvot un būt pacietīgs ar cilvēkiem arī tajos brīžos, kad viņu pārņem satraukums un dusmas.

Tādā veidā nostiprinās mūsu iekšējais spēks, jo mēs mācāmies gaidīt un būt pacietīgi. Pacietība, spēja gaidīt, spēja neņemt visu, ko vēlies, brīžos, kad ir grūti, izturēt, saglabājot cerību – tas ir tas garīgais spēks, ko viegli zaudē mūsdienu cilvēks.

Kad mūsu garīgais spēks ir vājš, mēs nespējam pārvarēt tās grūtības, ar kurām saskaramies savā dzīvē (mācībās, ģimenē, darbā, kad savā dzīvē satiekamies ar krustu…).

Kā atpazīt garīgā spēka trūkumu vai zaudējumu?
„Piemēram, krist izmisumā uzreiz, kad cilvēks ir nonācis sarežģītā situācijā… Daudzi, piemēram, sāk lietot narkotikas tādēļ, ka viņiem trūkst garīgā spēka, lai tam pretotos.” (t. Slavko Barbaričs)

Cilvēka garīgā spēka stiprums vai vājums īpaši parādās laulāto attiecībās.

„Neviens nelaulājas ar cilvēku, kuru nemīl. Taču ir daudz šķiršanos. Kāpēc? Iespējams, tā ir nespēja pieņemt savu laulāto draugu kādā konkrētā brīdī. Nav spēka pieņemt un piedot otram cilvēkam, un ģimene sabrūk.” (t. Slavko Barbaričs)

Ja cilvēks, pateicoties gavēnim, iemācīsies sadzīvot ar lietām, tām nepieskarties, nekļūt par to vergu: būt pacietīgam, pat, ja viņam nav visu lietu, iemācīties neņemt visas tās lietas, ko vēlas, tad viņš spēs sadzīvot un būs pacietīgs ar cilvēkiem arī tad, kad redzēs viņu trūkumus, vājības, kļūdas, kad redzēs otra acī zariņu un būs dusmu un aizkaitinājuma pārņemts un cīnīsies ar kārdinājumu izraut šo zariņu no sava tuvakā acs.

Simona Veila saka: „Iespējams, ka netikums, krāpšana un noziedzība gandrīz vienmēr ir cilvēka mēģinājums „apēst” skaistumu, „apēst” to, uz ko vajadzētu tikai skatīties. To aizsāka Ieva. Ja augļa apēšana kļuva par iemeslu cilvēces krišanai, tad cilvēces glabšanai būtu nepieciešama pretēja darbība – skatīties uz augli to neēdot.”

Līdzīgā veidā ar gavēni vajadzētu iepazīstināt bērnus un jauniešus. Bērniem nav jāgavē kā pieaugušajiem ar maizi un ūdeni, taču būtu lietderīgi vecākiem teikt savam bērnam: „Šī ir tava šokolāde. Neēd to šodien, jo šodien ir piektdiena. Tu to vari apēst rīt.” Tādā veidā mēs mācām bērnam būt pacietīgam, mācām gaidīt, nevis apmierināt katru viņa vajadzību.

Jēzus saviem mācekļiem lūdz paturēt tikai divus pārus virsdrēbju, jo tā ir nepieciešamība. Bet ne vairāk! Gavēnī mēs atbrīvojamies un neļaujam lietām mūs vadīt. „Izslēdziet televizoru un atsakieties no dažādām lietām, kas jums nenāk par labu.” (13.02.1986). Gavēnis mūsos nostiprina vārdu: „Pietiekami daudz atkarību un pieķeršanās!”

Tādā veidā mēs atbrīvojam arvien vairāk vietas brīvībai. Pateicoties tai mēs varam savādak uzlūkot dažādas pieķeršanās un varam sev teikt: „Man nav vajadzīgs alkohols, man nav vajadzīgas azartspēles, man nav jālamājas, man nav asi jāreaģē, es varu dzīvot bez tā.”

Filozofs Diogens ēda maizi un lēcas. To redzēja filozofs Aristips, kurš dzīvoja pārticībā, jo glaimoja caram, un teica: „Iemācies izpatikt caram, un tu nedzīvosi, iztiekot no tik nabadzīga ēdiena kā maize un lēcas.“ Diogens atbildēja: „Iemācies dzīvot, ēdot maizi un lēcas, un tev nevajadzēs izpatikt caram.”

Miera Karaliene mūs brīdina, ka sātans eksistē un vēlas pār mums valdīt. Taču viņa māca arī to, ka mēs spējam pretoties sātanam. „Sātans vēlas mums uzspiest savu varu. Neļaujiet viņam to. Esiet stipri ticībā, gavējiet un lūdzieties.“ (16.11.1981).
Kādā veidā gavēnis palīdz cīnīties ar sātanu?

„Gregors Lielais norāda, ka sātanam, kas ir tīrs gars, nav vajadzīgas materiālās vērtības, tādēļ viņš ar lielāko prieku tās atstāj mums. Šim dāsnumam ir tikai viens mērķis – mūs notvert. Viņš var mūs turēt pavadā ar to lietu palīdzību, kam mēs esam pieķērušies. Vislabākais garīgais vairogs ir atteikšanās no pasaulīgām lietām. Kailums ir mūsu visspēcīgākās bruņas.” (Fabriss Hadžads)

Gavēnis ir kā palīgs garīgā kailuma sasniegšanai. Gavēt nozīmē atkailināt sevi, atstāt visu, kam bijām pieķērušies, uz ko paļāvāmies, par ko bijām pārliecināti, un, augot paļāvībā, ieticēt Dievam. Pret čūsku (sātana simbols), kas ir kaila, mēs nevaram cīnīties apģērbti un atkarīgi no lietām un sava ego. Mēs to varam darīt vien esot kaili.

Gavējot, no vienas puses, mēs sakām „NĒ” iekšējai verdzībai un sātanam, bet, no otras puses, sakām „JĀ” Dievam, mēs izvēlamies brīvību. „Šajā laikā es īpaši vēlos, lai jūs atsacītos no visām tām lietām, kurām esat pieķērušies, bet kuras kaitē jūsu garīgajai dzīvei. Tāpēc, bērniņi, apņemieties sevi visu veltīt Dievam un nepieļaujiet, ka šo lietu dēļ, kuras kaitē gan jūsu dvēselei, gan garīgajai dzīvei, jūsu dzīvē ienāktu ļaunais gars.” (25.02.1990).

Pateicoties tam, mēs saprotam, ka gavēnis nav tikai cīņa ar sātanu. Gavēnis palīdz mums nostiprināt mūsu ticību un paļāvību uz Dievu. „Es vēlos jums no sirds pateikties par Gavēņa laikā praktizēto atteikšanos. Gribu jūs aicināt: turpiniet gavēt ar atvērtu sirdi! Bērniņi, ja jūs gavēsiet un praktizēsiet atteikšanos, jūsu ticība kļūs stiprāka.” (25.03.2007). „Mīļie bērni! Šajā laikā es jūs aicinu lūgties, gavēt un atteikties, lai jūs kļūtu stiprāki ticībā.” (25.01.2021).

Gavēnis palīdz mums atšķirt vajadzīgo no nevajadzīgā, dzīvei nepieciešamo – no alkatības. Ir lietas, kas nepieciešamas dzīvei: ēdiens, dzēriens, apģērbs, jumts virs galvas… Taču ir arī daudz lieka. Eksistē vēlme iegūt arvien vairāk. Tas dara cilvēku aklu, un viņš neredz tās lietas, kas viņam jau ir.

Kādās gavēņa rekolekcijās viena meitene saprata, ka viņas skapji ir pilni ar kleitām. Dažas no tām viņa bija uzvilkusi tikai vienu vai divas reizes, taču „piedziedājusi” vecākiem pilnas ausis, lai tās nopirktu. Kad viņa ēda maizi un ūdeni, viņas acis atvērās, lai ieraudzītu visu lieko, ko līdz šim viņa neredzēja.

Miera Karaliene mūs aicina gavēt, lai atvērtos mūsu acis uz tām dāvanām, ko katru dienu mums dāvā Dievs. „Šajā Gavēņa žēlastību laikā es jūs aicinu atvērt savu sirdi tām dāvanām, kuras Dievs vēlas jums sniegt. Neesiet aizvērti, bet ar lūgšanu un atteišanos sakiet Dievam „jā”, un Viņš jums tās dāvās pārpilnībā.” (25.02.2006).

„Lai dzīvotu, vajag pavisam maz,” teica svētais Leopolds Bogdans Mandičs. Gavējot es saprotu: „Man nav vajadzīgs daudz, lai dzīvotu. Man nav vajadzīgs daudz, lai būtu laimīgs.” Gavēnis mums māca pieticību un dzīves vienkāršību, tātad, arī brīvību. „Labāk ēst maizi ar ūdeni, nevis pīrāgu ar nelaimi.” (A. Solžeņicins)

Svētais Pāvils ir tāda cilvēka paraugs, kurš ir apmierināts, neskatoties uz dzīves grūtībām. „Ne trūkuma dēļ es to saku, jo esmu mācījies apmierināties ar to, kas man ir. Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot (visur un pie visa kā esmu pieradis): būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu, es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.” (Flp 4, 11-13)

Ja mums pieder vairāk nekā mums ir nepieciešams, mūsu garīgā dzīve var tikt apdraudēta, jo mēs varam pie tā pierast un neredzēt, kas mums pieder. Vēl vairāk, mūsos var rasties sajūta, ka mums vajag vēl vairāk.

Tas mūs dara aklus, un mēs nespējam saskatīt to, kas dzīvē ir svarīgākais. Mēs pārstājam redzēt to, par ko Jēzus saka Martai: „…tikai vienas lietas vajag…,” un to, par ko Jēzus saka bagātajam jauneklim, „tik viens ir Labais”.

Gavēšana ir kā ablācija, kad tēlnieks griež akmeni, lai noņemtu nevajadzīgo, lai sasniegtu figūru, kuru viņš redz klintī.

Gavēnis ir ablācija – atbrīvošanās no nevajadzīgām lietām, kas atņem mūsu uzmanību un laiku, lai atklātu to, kas mūsu dzīvē ir patiesi nepieciešams. Gavēt nozīmē kļūt kā Marijai, kas sēdēja pie Jēzus kājām, skatījās uz Viņu un klausījās.

Gavējot mēs iepazīstam Dievu, sākam apzināties Viņa mīlestības varenumu un dziļumu. „Tāpēc, bērniņi, apbruņojieties ar lūgšanu un gavēni, lai jūs varētu sajust, cik ļoti Dievs jūs mīl, un pildīt Viņa gribu.“ (25.10.2008).

Palīdzot iepazīt Dieva mīlestību, gavēnis pamodina mūsos mīlestību uz Dievu, izsalkumu un nepieciešamību pēc Dieva un vēlmi pildīt Viņa gribu.

Jēzus ir piemērs šādam Tēva tuvības izsalkumam un slāpēm un vēlmei pildīt Viņa gribu. „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.” (Jņ 4, 34)

Miera Karaliene mūs māca, ka gavēņa mērķis ir tuvoties Jēzum. „Arī šodien es jūs aicinu uz gavēni un atteikšanos. Bērniņi, atsakieties no visa tā, kas jūs kavē nonākt tuvāk Jēzum.“ (25.03.1998). „Es ilgojos jūs, bērniņi, visus tuvināt manam Dēlam Jēzum, tāpēc lūdzieties un gavējiet.“ (25.07.2004).

Ilgas pēc Jēzus – Līgavaiņa, vēlēšanās būt Viņam blakus – tā ir gavēņa jēga. „Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja; un tie nāca un sacīja Viņam: Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeji gavē, bet Tavi mācekļi negavē? Un Jēzus sacīja viņiem: Vai kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem? Tik ilgi, kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt. Bet nāks dienas, kad līgavaini viņiem atņems, tad tanīs dienās tie gavēs.” (Mk 2, 18-20)

Mums ir vajadzīs gavēnis, jo daudzas lietas mūs aizved prom no Līgavaiņa, daudzas lietas mūs aizved prom no Jēzus un lūgšanas. Mēs gavējam, lai atgrieztos pie Jēzus un savās sirdīs būtu Viņam tuvu un līdzinātos Viņam.

Jēzus māca, cik svarīgi, lai gavēnis nebūtu tikai darbība cilvēku priekšā, bet gan mūsu personīgo attiecību ar Dievu izpausme.

„Bet kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad gavē, svaidi savu galvu un nomazgā savu seju, lai nerādītos kā gavētājs cilvēku, bet gan tava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā! Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.” (Mt 6, 16-18)

Ja mēs gavēsim Dieva priekšā, kas redz slepenībā, nevis cilvēku priekšā, mūsu gavēnis būs noderīgs arī cilvēkiem. Mūsos pamodīsies mīlestība pret grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Ja mūsos nav mīlestības pret cilvēkiem, tas ir svarīgs signāls tam, ka mums ir nepieciešama atgriešanās.

Ar gavēni mēs uzvaram paši sevi, bet ne tādēļ, lai gūtu uzvaru pašu spēkiem. Tas varētu vēl vairāk stiprināt mūsu ego. Mēs to darām, lai vēl vairāk būtu atvērti Svētajam Garam, lai Viņš mūs varētu vadīt, iedvesmot un pārveidot.

Dārgie draugi, no jauna vēlos jums novēlēt svētīgu Lielā gavēņa laiku!