KLUSUMA UN LŪGŠANAS LAIKS

2019. gada 25. janvārī
Mīļie bērni! Šodien Es kā Māte jūs aicinu atgriezties. Šis laiks ir jums, bērniņi, – klusēšanas un lūgšanas laiks. Tāpēc lai jūsu sirds siltumā izaug cerības un ticības grauds, un jūs, bērniņi, no dienas dienā izjutīsiet nepieciešamību lūgties vairāk. Jūsu dzīve kļūs sakārtota un atbildīga. Jūs sapratīsiet, bērniņi, ka šeit, virs zemes, esat īsu laiku, un jūs jutīsiet nepieciešamību būt tuvāk Dievam un ar mīlestību liecināsiet par savas sastapšanās ar Dievu pieredzi, kurā dalīsieties ar citiem. Es esmu ar jums un lūdzu par jums, bet es nevaru bez jūsu “jā”. Paldies, ka atbildējāt uz Manu aicinājumu.

Svētā Kalkutas māte Terēze savā pateicības runā par Nobela prēmijas piešķiršanu 1979. gadā teica: “Dievs ir klusuma draugs. Koki, ziedi un zāle aicina būt klusumā. Palūkojieties uz zvaigznēm, mēnesi un sauli, kā tie dzīvo klusumā”.

Šīs dzīves īstie jautājumi mūsu sirdīs ienāk klusumā. Asinis vēnās plūst bez trokšņa, un sirds pukstus iespējams sadzirdēt tikai klusējot. Taču pasaule, iespējams, nekad vēl nav bijusi tik piesātināta ar troksni, skaņām kā šobrīd. Tehnoloģiskā civilizācija nes sev līdzi ne mazums ērtību, taču arī ne mazums zaudējumu: dzīves temps, kas mūs nokauj, dunoņa, kas nedod mieru un apklusina sirdi. Mūsdienu cilvēkam izmisīgi nepieciešams klusums, taču to atrast ir tik grūti. Daļa ir tā atraduši no klusuma, ka pat to nemeklē, daudziem klusums, visdrīzāk, ir apgrūtinājums ne atbrīvotība, jo tas ieved klusēšanas telpā, kur cilvēks satiek pats sevi. Tieši tas nav vienkārši, un daudz no mums prasa.

Mūsdienām raksturīga nepārtraukta kustība, skrējiens un īsa atmiņa. Mums vieglāk visu dzīvi bēgt no sevis, nekā ļauties klusuma dziedinošajai varai. Vārdu plūsma, pārāk skaļa mūzika, pūļa troksnis, ceļu sastrēgumi – tas viss it kā “nomierina”, taču tas ir tikai virspusēji, rada sajūtu, ka neesam vieni, ap mums pulsē dzīvība, kas vienlaikus mūs ved tālāk no īstās dzīves, kas noris mūsu būtības dziļumā, tajā sirds daļā, ko baro klusums un klusēšana.

Arī Dievmāte mūs aicina – ne vien šajā vēstījumā, bet arī daudzos citos šo gadu laikā: “Dārgie bērni, pieņemiet izšķirošo lēmumu veltīt laiku klusumā, lai tiktos Dievu. Palieciet sirds klusumā kopā ar Jēzu, lai Viņš Savā Mīlestībā mūs mainītu un pārveidotu. Bērni, veltiet savu uzmanību Dievam, nometieties uz ceļiem savas sirds klusumā. Nolieciet Dievu savas esības centrā. Lai Svētais Gars runā ar jums klusumā, ļaujiet Viņam pārveidot un atjaunot jūs. Bet tie, kas ir tālu no lūgšanas, uzrunājiet Dievu, savas sirds klusumā meklējiet savas dvēseles glābšanu un veldzējieties klusumā.”

Mūsdienu cilvēks smok troksnī, ņurdoņā, liekvārdības un nevajadzīgu tēlu pasaulē. Viņš kļūst kurls pret klusuma aicinājumu un atkāpjas tā sauciena priekšā. Vienatne cilvēkam kļūst par vientulības sinonīmu, nevis par laiku, kad visintensīvāk var izdzīvot tikšanos pašam ar sevi. Būt vienatnē nenozīmē būt vientuļam. Vientulība ir smaga, neauglīga, tajā cilvēks ir atdalīts no citiem, ir tikai pats sev, bez savstarpējām attiecībām un sabiedrības. Vienatne ir kas cits, tā mums ir nepieciešama. Tas ir vērtīgs un dārgs laiks esībā ar sevi un Dievu. Vienatne ir pilnība, kurā cilvēks atskārst, ka nav viens. Tādā vienatnē viņš personīgi satiek savu Dievu. Ja padomājam, cilvēks dzīvo pats, lēmumus pieņem pats, savu dzīvi rada pats un nomirst pats. Citi mums var kā nebūt palīdzēt, bet iznākumā es pats esmu tas, kas nostājas sava Dieva priekšā. Būtībā katrs cilvēks ir viens, pats par sevi. Šī noslēgtība mums ir uzdāvināta, lai celtu, radītu sevi un pēc tam ietu pie citiem.

Mēs zinām, ka arī Jēzus mēdza atstāt savus mācekļus, lai būtu vienatnē un satiktos ar Tēvu. Tikai pēc šādām tikšanās reizēm un lūgšanas Viņs gāja pie cilvēkiem un nesa tiem Dievu, dzīvi, veselību un atbrīvošanu.

Atradīsim arī mēs laiku, lai satiktos paši ar sevi un Dievu – to vienīgo, kas var piepildīt mūsu sirdi un dot jēgu mūsu dzīvei.

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, klusuma un pazemības Māte! Tu, kas uzskatīji Sevi par vienkāršu Dieva kalponi, kas pilnībā izdzīvoji Dieva skatienu un uzdevumu, – māci mūs dzīvot, pazemībā ieklausoties Dieva Vārdā. Ak, Māte, kas pārdomājot un klusējot dziļi Savā sirdī glabāji visus vārdus un notikumus, kas saistīti ar Tavu Dēlu, – iemāci mūs vispirms satikt Jēzu savās sirdīs, lai spētu To dāvāt cilvēkiem, ko satiksim savā ceļā. Izlūdz mums vīrišķību satikt pašiem sevi, vīrišķību atrast laiku klusumam, kurā Dievs runā uz mums un dziedina mūsu dvēseles un dzīves. Āmen.

tēvs Ļubo Kurtovičs, OFM

Read Previous

DIEVMĀTES LŪGŠANAS SKOLA

Read Next

Pārdomas par Dievmātes vēstījumu (25.02.2019)