JAUTĀ, UN TAD IEKLAUSIES

Meklējot patieso atbildi savam jautājumam attiecībā uz izlīguma sakramentu un grēku sūdzēšanas veidu, man bija izdevība tikties ar vislielāko mūsu gadsimta teologu — Hansu Ursu fon Baltazaru. Es viņam sacīju: “Kopš esmu Medžugorjē un pat pirms tam, man nācies sastapt cilvēkus, kuri nāk izsūdzēt grēkus vienīgi tādēļ, lai atsauktos uz vēstījumu, kas mūs aicina uz ikmēneša grēksūdzi. Viņi saka: “Mums nav nekā, ko sev pārmest, tomēr mēs nākam izsūdzēt grēkus.”” Es vaicāju šim teologam, kāda attieksme man būtu jāieņem pret šiem penitentiem, kādi vārdi viņiem jāsaka… Viņš maigi pasmaidīja un man atbildēja: “Neraizējieties, tēvs, kad ļaudis jums saka, ka viņiem nav grēku, ko sūdzēt, pateicieties Kungam kopā ar viņiem. Tad uzdodiet viņiem šo jautājumu: “Vai visos dzīves gadījumos jūs esat mīlējis Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu?” Pajautājiet… un tad ieklausieties atbildē, jo kurš no mums var sacīt, ka ir mīlējis pilnīgi?… Ja cilvēks nevar to apliecināt, tad viņam ir ko sev pārmest, lūdziet piedošanu par viņu.” Tobrīd es sapratu Svēto Rakstu vārdus, kuros sacīts, ka: “Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā” (Sak 24, 16). “Sargieties! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: “Man ir žēl”, — piedod viņam” (Lk 17, 3-4).

Pat ja pieņemam, ka nevienu neienīstam, mums var gadīties nemīlēt visus kā sevi pašu un Dievu pāri visam. Es domāju, ka netiesāju, teikdams, ka neviens cilvēks pasaulē nevar paziņot: “Mana mīlestība ir pilnīga, mana vēlme pēc miera un izlīgšanas ir tik liela, ka man nav nekā, ko atbildēt uz jautājumu: “Vai tu vienmēr esi mīlējis Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu?””

Šis jautājums nav uzdots ar nolūku pie jebkuras izdevības visur un visā sameklēt grēku, bet drīzāk gan atrast līdzekļus, lai darītu labo. Patiešām, nekad pietiekami netiek uzsvērts, ka kristietība nenozīmē grēka meklēšanu par katru cenu, lai cilvēku biedētu. Tās mērķis nav arī tiesāšana, bet gan visu atpestīšana. Kristietība ir gaisma, kas apgaismo cilvēku tumsā, mīlestība, kas paglābj no naida. Nemierpilnajam cilvēkam tiek dots miers, vienots veselums, kas sevi dāvā salauztajai un mocītajai cilvēciskajai būtnei, žēlsirdība visiem nežēlības upuriem, piedošana savā ietiepībā nocietinātajai būtnei.

Tātad, tāpat kā ārsta uzdevums nav vispirmām kārtām atklāt slimību, bet gan parakstīt zāles, tā ir arī ar grēksūdzi. Ārsts nav vainīgs, atklādams slimību, bet viņš pelnījis atzinību, kad viņam izdodas atrast atbilstošas zāles. Slimnieks var paust bažas un domāt, ka ārsts varbūt ir par cēloni viņa slimībai, taču tas būtu netaisni, un šis spriedums nekādā veidā nepalīdzētu viņa izdziedināšanai. To pašu var attiecināt arī uz kristietību, lai nevis to aizstāvētu, bet gan lai labāk varētu izprast. Kad tā runā par grēku un aicina uz grēksūdzi, tad tas nav nolūkā atklāt grēku, bet gan dāvāt pestīšanu. Piedāvājot šo sakramentu, kristietība vieglāk izceļ gaismā grēku un cilvēku, kurš tam ļauj sevi iznīcināt. Kristietības sākumpunkts nav vis slimnieks un grēks, bet gan veselība un svētums. Kristietībai nav vajadzīgs grēcinieks, lai tā veiktu savu misiju, bet gan cilvēks, kurš ir spējīgs pieaugt mīlestībā un attīstīt visas pozitīvās vērtības.

Citiem vārdiem, tāpat kā daudzu ticīgo jautājumam par grēksūdzi, arī manam personiskajam jautājumam būtu sava jēga, ja mēs šo sakramentu uzlūkotu no grēka vai izdarītā pārkāpuma viedokļa. Taču tas nav ne grēksūdzes mērķis, ne kristietības universālā misija. Grēksūdze ir iedibināta kā IZLĪGUMA sakraments, tā ir cilvēkam nepieciešama, jo tikai tā viņš var augt, sasniedzot vispilnīgāko cilvēka attēlu, kas tika atklāts un īstenots Jēzū Kristū.

“Mīļie bērni! Šajos svētkos es jūs lūdzu atvērt savas sirdis Kungam no visas sirds. Atdodiet man visu savu jūtu dzīvi un visas savas problēmas. Es gribu jūs mierināt jūsu pārbaudījumos. Es vēlos jūs piepildīt ar mieru, prieku un Dieva mīlestību. Es pateicos, ka esat atsaukušies manam aicinājumam” (1985. gada 20. jūnijs).

“Mīļie bērni! Es aicinu jūs uz tuvākmīlestibu, sevišķi pret tiem, kas jums dara ļaunu. Tādējādi jūs spēsiet ar mīlestību novērtēt viņu sirds nodomus. Lūdziet un mīliet, mīļie bērni. Ar mīlestību jūs spēsiet paveikt pat to, kas jums šķiet neiespējams. Es pateicos, ka esat atsaukušies manam aicinājumam” (1985. gada 7. novembris).

Slavko Barbaričs OFM

Read Previous

PERSONISKĀ PIEREDZE

Read Next

27.Garīgās atjaunotnes dienas svētceļojumu organizatoriem, Miera centru un Medžugorjes lūgšanu un labdarības grupu vadītājiem Medžugorjē