Imakules Ilibagices piedošanas liecība, piedzīvojot genocīdu Ruandā.

Sveicināti! Esmu tik ļoti gandarīta būt šeit Medžugorjē, it sevišķi tādēļ ,ka varu uzrunāt jūs Dieva, mūsu Kunga, un Mātes Marijas vārdā. Esmu augusi Ruandā, netālu no Kiboho ciematiņa, kurā tāpat kā šeit notikušas Dievmātes parādīšanās. Tās, līdzīgi kā šeit, aizsākās 1981. gadā, 28.novembrī. Mūsdienās Dievmāte apciemo jūs un tā ir liela žēlastības dāvana. Ruandā parādīšanās ir noslēgušās un mums ļoti trūkst Dievmātes, taču Viņa ir solījusi, ka vienmēr būs līdzās. Joprojām apmeklējam šo ciematu un lūdzamies šajā īpašajā vietā.

Marija ir apbrīnojama Māte. Viņa ir centusies pasargāt mūs genocīda laikā, taču bijām pārāk pārņemti ar savām rūpēm, lai ņemtu vērā Viņas brīdinājumus. Raudot Dievmāte ir sacījusi bērniem, kuri Viņu redzēja: “Nododiet šo vēsti maniem bērniem visā pasaulē! Uzklausiet manus vārdus! Mīliet viens otru! It seviši šeit. Piedodiet viens otram! Lūdzieties Rožukroni, ejiet pie grēksūdzes! Ievērojiet Dieva baušļus!“ Diemžēl, mēs nespējām sadzirdēt Dievmātes teikto. 1994. gadā sākās genocīds un bija jau par vēlu. Mēs neuzklausījām Dievmāti un ļoti to nožēlojām. 

Esmu bijusi Medžugorjē vairākas reizes. Ik reizi jūtos šeit kā mājās. Jūtos kā Mātes apskauta. Nesadzirdējām Viņas aicinājumu Ruandā, taču varam sadzirdēt to šodien. Vēlos dalīties ar Jums savā pieredzē. Esmu pateicīga Dievmātei, ka Viņa manu tautu tai sagatavoja. Ruanda ir maza valsts Centrālāfrikā. Genocīds aizsākās 1994. gadā. Toreiz mācījos koledžā. Viss aizsākās Lieldienu laikā. Atgriezos mājās pavadīt brīvdienas. 7. aprīļa rītā mani uzmodināja brālis un paziņoja, ka mūsu valsts prezidents ticis nogalināts. Ruandu apdzīvo divas lielas ciltis. Cilts, pie kuras piederu, netika cienīta valsts vīru vidū. Mūs nemitīgi apspieda. Dievmāte brīdināja mūsu tautu par lielām un drīzām briesmām, tādēļ, izdzirdot par mūsu prezidenta nāvi, nopratu, ka tuvojas kas ļoti briesmīgs. Iznācu mājas pagalmā pie saviem vecākiem; mēs ieslēdzām ziņu pārraidi. Tajā tika ziņots par masveida slepkavībām. Tika nogalināti visi, kas piederēja pie manas cilts. Valdība slēdza valsts robežas. Neviens nevarēja izbraukt no valsts. Tika nogalināta ģimene pēc ģimenes. Radio pārraide ziņoja:“Nogalināti desmit bērni un abi viņu vecāki, astoņi bērni un viņu vecāki“. Radio diktors uzskaitīja nogalinātos.

Mani vecāki bija skolotāji. Viņi lika man doties pie kaimiņa un paslēpties viņa mājā. Man bija trīs brāļi. Es biju vienīgā meita, tādēļ visi vēlējās mani pasargāt. Biju spiesta doties prom no ģimenes mājām jau otrajā dienā pēc genocīda sākšanās. Devos pie mūsu kaimiņa, kas piederēja pie citas cilts. Viņš bija ļoti tikumīgs vīrs. Dodoties prom, tēvs pasniedza man Rožukroni, it kā sacīdams:“Lūk, ņem, jo mēs vairs netiksimies.“ Viņa sirds tobrīd teica: “Kad vairs nevarēšu parūpēties par tevi, ņem rokās Rožukroni un vērsies pie Dieva.“ Vēlējos atgriezties mājās pēc divām, trim dienām, bet iekšēji jutu, ka iespējams redzu savu ģimeni pēdējo reizi. Tās bija tik ļoti smeldzīgas domas. Tik ļoti nevēlējos tām ticēt. Ierados kaimiņa mājā, sakot, ka mani sūtījuši vecāki. Kaimiņs ierādīja man pavisam mazu vannas istabu. Viņa mājā bija tikai četras istabas. Vannas istaba, kuru man ierādīja, bija pavisam niecīga. Atceros sevi nodomājam: “Šeit ir tik šaurs!“ Kamēr sūkstījos, kaimiņš atveda vēl divas sievietes, tad vēl divas. Genocīda laikā esmu guvusi daudzas mācības. Viena no tām ir, ka sūkstīties ir bezjēdzīgi. Piedzīvojot grūtības, ieelpo dziļi, nomierinies un centies rast izeju. Esot kopā šādos apstākļos, nedrīkstējām sarunāties vai radīt jebkādu troksni. Nedrīkstējām pat tualetē nolaist ūdeni. Pārtikām no ēdienu paliekām, kuras nebija apēduši kaimiņa bērni. Pēc nedēļas, dzīvojot šādi, mani spēki izsīka. Man šķita, ka nespēšu to izturēt. Mēs sēdējām tik cieši viena pie otras. Jaunākajai meitenei bija tikai septiņi gadi. Atradāmies tumsā. Esmu tik aizkustināta, redzot šeit daudzus jauniešus, jo nelaime nepiemeklē tikai pieaugušos. Tā nešķiro cilvēkus pēc vecuma. Tādēļ, lūdzu, mācieties lūgties! Nelaimes gadījumā jums ir jāzina, kur rodams patvērums. 

Pēc vienas slēpnī pavadītas nedēļas biju neprātīgi dusmīga. Man slāpa pēc brīvības. Sirdi plosīja tik dažādas sajūtas. Dusmu pārņemts mans ķermenis mirka sviedros. Nespēju samierināties ar to, kas notika mūsu ģimenēs un ciltīs. Teicu sev, ka atriebšos par šo visu un iznīcināšu valdības ēku. Kādu dienu, kad mājas saimnieks atnesa mums ēdienu, es lūdzu, lai viņš tuvumā ieslēdz radio. Vēlējos uzzināt, kas notiek valstī. Šķita, ka laiks rit ļoti lēni. Mājas saimnieks ieslēdza radio. Es nevarēju noticēt tam, ko dzirdēju. Valdība mudināja cilvējus uz slepkavībām. Tika nogalināti visi, kuri piederēja pie manas cilts. Atceros, ka kāds valdības ministrs, runājot radio pārraidē, teica: „Neaizmirstiet bērnus. Čūskas mazulis arī ir čūska. Mazs tarakāns arī ir tarakāns. Nogaliniet visus!“ Tika nogalināti tie, kuri patvērās baznīcās un arī tie, kuri slēpās stadionos. Karavīri ielenca stadionus, meta tajos granātas un smējās. Viņi sacīja: „Mēs atbrīvosimies no sliktajiem cilvēkiem un dzīvosim paradīzē.“ Pēc tam tika izdota jauna pavēle. Bruņoti karavīri pārmeklēja mājas, lai nogalinātu tos, kuri slēpās tur. Vēlos piebilst, ka ne visi piedalījās slepkavošanā. Tā rīkoties viņus piespieda valdība. Pretējā ciltī bija arī daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri sniedza patvērumu mūsu cilts pārstāvjiem. Bruņotas vienības pārmeklēja mājas. Dienu no dienas mēs gaidījām, ka atradīs arī mūs. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad kareivji ieradās mājā, kurā mēs slēpāmies. Es viņus redzēju caur mazo vannas istabas lodziņu. Viņiem mugurā bija gurnu apsēji no banānkoka lapām, bet rokās gari sķēpi – mačetes. Viņi ienāca mājā un sāka to pārmeklēt. Galvā man skanēja tikai viena doma: „ Tās ir beigas. Mani nogalinās. Neesmu ne pie kā vainīga. Un nezinu, kādēļ mani ienīst.“ Bruņoti vīri pārmeklēja māju. Visu šo laiku es it kā dzirdēju divas balsis. Viena sacīja: „ Tās nav beigas, bet gan pārbaudījums.“ Bet otra balss sacīja: „Atver durvis un izbeidz šīs ciešanas. Šīs sāpes ir neizturamas!“ Taču cita balss uzstāja: „ Neatver durvis! Lūdz palīdzību Dievam!“ Balss man it kā vaicāja: „Tu zini, kāds ir Dievs? Viņš ir Visvarens! Vai atceries, ko nozīmē „Visvarens“? Tas nozīmē, ka Viņš spēj visu. Vai zini, ko nozīmē „visu“? Tas nozīmē, ka pat, ja viņi tevi atradīs, Dievs neļaus tev pieskarties.“ Man radās cerība. Vēlējos ieklausīties šajā gaišajā balsī. Taču otra balss mani pārliecināja, ka Dieva nav. Pēkšņi nesapratu, kā agrāk spēju ticēt Dievam. Es domāju: „ Kur Viņš ir? Debesīs? Vai Viņš dzird mani? Slepkavas jau ir šeit- vabūt ir jau par vēlu lūgt palīdzību? Vai viņš zina, ka tiek nonāvēti nevainīgi cilvēki?“

Es apjuku. Tad gaišā balss sacīja: „Kamēr neesi pilnībā zaudējusi ticību, lūdz Dievam zīmi kā apstiprinājumu Viņa esamībai!“ Un es paklausīju šai balsij. Es no visas savas sirds vērsos pie Dieva: „Dievs, ja Tu esi, ja esi klātesošs, ja Tu esi Tas, kurš radīja mani un visu, kas ir ap mani, lūdzu dod man kādu zīmi!“ Lai izkliedētu jebkādas šaubas, man bija vajadzīga īpaša zīme. Es teicu: „Ja Tu mani dzirdi, nepieļauj, lai slepkavas atrastu šīs vannas istabas durvis. Man pašai tas šķita neiespējami. Četri simti cilvēku pārmeklēja māju, kurā bija tikai četras istabas. Un viņi nespēs mūs atrast? Tas nav iespējams! Viņi nespēs mūs atrast tikai tad, ja Dievs mani uzklausīs un paveiks brīnumu. Pēc tam es zaudēju samaņu un neko nedzirdēju. 

Тikai pēc piecām stundām es uzzināju, kas noticis. Mājas saimnieks pienāca pie vannas istabas durvīm. Mēs bijām šausmās, jo domājām, ka tie ir slepkavas. Viņš izstāstīja, kas noticis. Izrādījās, ka karavīru vienība sen ir aizgājusi. Tie bija trīs simti vai četri simti vīru. Daļa kareivju ienāca mājā. Pārējie aplenca māju, lai neviens nevarētu aizbēgt. Vieni pārmeklēja bēniņus, citi mājas jumtu. Viņi meklēja zem gultām, skapjos un pat atvēra čemodānus, lai pārliecinātos, ka tur nav bērnu. Viņi nonāca pie vannas istabas durvīm. Viens no karavīriem pieskārās pie vannas istabas durvīm un pēkšņi sacīja: „Zini, šeit neviena nav. Tu taču esi viens no mums. Tu esi krietns cilvēks.“ Viņš durvis neatvēra un visi devās prom. Kad es to uzzināju, biju satriekta. Bet ne tādēļ, ka esam glābtas. Biju satriekta, jo sapratu, ka Dievs eksistē. Dievs mani uzklausīja. Viņš mani uzklausīja pat mazā vannas istabā, nevis baznīcā. Pēkšņi sapratu, ka lūdzos savā sirdī, nevis ar vārdiem. Tad es sapratu,par ko bieži runāja mūsu priesteri. Viņi teica, ka Dievs ir klātesošs visur, pat mūsos. Tā ir patiesība. Viņš mīt pat mūsu sirdīs un domās.Tas nozīmē, ka Dievam pieder viss. Viņš redz visu. Kopš tā laika es sāku runāt ar Dievu tāpat kā šobrīd runāju ar jums.

Es zināju, ka Dievam nepatīk jebkādas dusmu izpausmes. Es Dievam sacīju: „Es nespēju nejust naidu pret šiem cilvēkiem. Tu zini, ko viņi dara. Viņi vēlas nogalināt manu mammu un tēti. Ko Tu lūdz no manis?“ Vēlāk es palūdzu Bībeli cilvēkam, kurš mūs slēpa. Apzinājos, ka biju gandrīz zaudējusi ticību, tāpēc manas ticības stiprinājumu nolēmu meklēt Svētajos Rakstos. Es aizgāju no savām mājām tikai ar tēva doto Rožukroni. Tā es iesāku lūgties Rožukroni un lasīt Svētos Rakstus, lai izprastu savas ticības pamatus. Pagātnē es visu pieņēmu kā pašsaprotamu, neieklausījos priesteru sprediķos. Tagad vēlējos to izprast, bet nebija neviena, kam pajautāt. 

Atceros, ka pirmo Rožukroni lūdzos divdesmit piecas minūtes. Lūgšanas laikā pat fiziski sajutu, ka izkļuvu no elles svaigā gaisā. Es sajutu mieru. Manas dusmas un naids izgaisa. Bet, kad pārstāju lūgties, elle atgriezās manā apziņā: „Tevi nogalinās. Pat, ja tu izdzīvosi, tev neklāsies viegli. Ja tiksi atrasta, tevi izvaros un sagriezīs gabalos.“ Es nolēmu turpināt lūgties Rožukroni. Es lūdzos Rožukroni nepārtraukti. Es centos patverties no Sātana. Katru dienu lūdzos Rožukroni divdesmit septiņas reizes. Kad nespēju aizmigt, nolēmu ik dienu lūgties Dieva Žēlsirdības Kronīša lūgšanu četrdesmit reizes. Lūdzoties pavadīju ik dienu. Sešos no rīta, tikko pamodusies, satvēru Rožukroni, lai Sātans neiekļūst manās domās. Lūdzos līdz desmitiem vakarā, kad iemigu. Jutos tik nogurusi, it kā pēc smagas darba dienas. 

Rožukroņa lūgšana pamazām mainīja manu sirdi. Man šķita, ka ir normāli izjust naidu pret ļauniem cilvēkiem. Viņi taču ir ļauni. Lūdzoties Rožukroni, vairāk nekā divi simti reizes dienā atkārtoju lūgšanu „Tēvs mūsu“. Šīs lūgšanas vārdi „… un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…“ uzrunāja mani īpašā veidā. Kad es izteicu šos vārdus, manī iedegās it kā „sarkana lampiņa“. Kāds it kā man teica: „Vai tiešām? Nopietni? Jāpiedod tā, kā tu esi piedevis?“ Es ienīdu miljoniem cilvēku! Vēlējos, lai visa pretinieku cilts degtu elles liesmās! Neizpratu, kā ir iespējams tiem piedot. Ikreiz, kad lūdzos „…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam…“ no jauna iedegās „sarkanā lampiņa“. Atcerējos, ka Dievs redz manu sirdi. Ja es nerunāju patiesību, Dievs to redz. Kas notiek, ja mēs atkal un atkal melojam saviem draugiem? Mēs tos zaudējam. Bez patiesuma nevar pastāvēt draudzība. Tad es pieņēmu lēmumu: „Man jābūt patiesai Dieva priekšā, jo Viņš ir mans draugs.“ Tā kā nespēju piedod, nolēmu lūgšanas laikā neizrunāt vārdus„…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam…“. Tā es nemelotu Dievam. Neizrunājot šos lūgšanas vārdus, jutos daudz labāk. Turpināju lūgties: „…piedod mums, nevis viņiem…“ Ikreiz, kad lūgšanā neatvēru savu sirdi (kā to lūdz Dievmāte, it sevišķi Medžugorjē: „Lūdziet no sirds!“), tajā atkal atskanēja ļaunā balss. Es lūdzos: „Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā…“ un pēkšņi sirdī atskanēja vārdi: „Es došos karā un nogalināšu viņus visus.“ Es lūdzos, bet galvā skanēja šausminošas domas. Kādēļ? Taču kāda balss sirdī man teica: „Lūdzies no sirds! Izrunā katru vārdu patiesi! Esi nomodā! Tad tu nedzirdēsi ļauno balsi!“ Tad es sapratu, ka meloju Dievam.

Es lūdzos, izlaižot minētos lūgšanu vārdus, bet kāds it kā pieskārās manam plecam un teica: “Ieklausies, lūgšana „Tēvs mūsu…“ nav cilvēku izdomāta. Pats Jēzus deva mums šos vārdus. Tavā vietā es nesaīsinātu Viņa lūgšanu.“ Vai varu iebilzt Jēzum? Viņš ir Dievs. Viņš zina visu. Viņš teica, ka jālūdzas šādi. Viņš mani ir radījis un pazīst mani labāk par mani pašu. Ja Jēzus saka: „Lūdzies tā,“ tātad Viņš zina, ka es to spēju. Pat ja es nespēju piedot. Un kāda balss mani iedrošināja: „Vienkārši lūdz Viņa palīdzību! Nesaki „Es nevaru!“, bet saki „ Palīdzi man!““

Ja sacīt atklāti, es neticēju, ka Dievs atrisinās šo situāciju un palīdzēs man piedot tiem ,kuri velējās nogalināt mani un manu ģimeni. Vai tas ir iespējams? Bet es pieņēmu lēmumu: „Lūgšu Viņa palīdzību, jo Viņš ir Dievs, bet es esmu tikai cilvēks. Viņš kaut ko izdomās.“ 

Mēs atradāmies šaurā vannas istabā. Pie mums neviens nenāca. Es tikai lūdzos Rožuroni un sarunājos ar Dievu un Dievmāti. Mums netika atļauts runāt. Mēs klusējām. Ciešanas bija nepanesamas. Mūs nemitīgi meklēja. Ik dienu bijām gatavas nāvei. Bet, mainoties manai sirdij, mainījās viss, pat ciešanas. Atkal sāku pilnībā lūgties lūgšanu „Tēvs mūsu…“. Un ar vārdiem „…un piedod mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…“ es lūdzu Dievam palīdzību.

Reiz es pārdomāju Rožukroņa Sāpīgās daļas piekto noslēpumu, kad mūsu Kungs mirst pie krusta. Pārdomājot Rožukroņa noslēpumus, es it kā kļūstu par šo notikumu dalībnieci. Lūk, kādēļ esmu iemīlējusi Rožukroņa lūgšanu. Ikreiz, pārdomājot Rožukroņa noslēpumus, izdzīvoju tos no jauna. Pārdomājot piekto noslēpumu, es it kā atrados krusta pakājē. Apskaujot Kristus krustu, sapratu: „Lūk, Jēzus ir uz krusta. Viņa rokas un kājas ir caurdurtas. Blakus ir Viņa Māte.Tādas ciešanas! Viņš mirst. Bet es joprojām slēpjos un mana māte neredz manas ciešanas.“ Atcerējos pēdējos Jēzus vārdus pie krusta: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!“ Šie vārdi uzrunāja manu sirdi. Es vēlējos piedot, bet kā? Vārdi „…tie nezina, ko tie dara…“ visu mainīja. Dievs it kā man sacīja: „Cilvēki, kuri vēlas tevi nogalināt, ir akli. Viņi neapzinās, ko uzņemas. Naids viņus ir darījis aklus. Ja tu turpināsi viņus ienīst, nekas nemainīsies. Neprāts tikai pieaugs. Bet, ja tu lūgsies par viņiem, iespējams, viņi mainīsies.“ Es centos iebilst: „Viņi nespēj mainīties! Viņi ir nolemti.“ Es sapratu, ka Dievs man uzdeva jautājumu. Es arī jums vēlos uzdot šo jautājumu: „Kurš no mums nav kādreiz darījis vai teicis kaut ko, kas tajā brīdī šķitis pareizs, bet pēc kāda laika sapratis, ka rīkojies nepareizi?“ Un tad apzināmies, ka rīcība bija nepareiza.

Kad es to sapratu, sāku iet uz grēksūdzi rezi divās nedēļās vai katru nedēļu. Lai arī kā es cenšos rīkoties pareizi, redzu, ka ir situācijas, kurās rīkojos nepareizi. Kad sapratu, ka cilvēki šodien var darīt ļaunu, bet rīt var mainīties, Dievs man parādīja, ka mainās arī manas domas un apziņa. Tad es sapratu, ka pat slepkava spēj mainīties, pat tie, kuri ir izdarījuši šausmīgus noziegumus. Arī viņi spēj atklāt patiesību un nožēlot izdarīto. Es izpratu lūgšanas spēku. Ja es par viņiem lūgšos, iespējams, viņi mainīsies ātrāk. 

Kad sāku par viņiem lūgties un ticēju, ka viņi mainīsies, vairs nespēju viņus ienīst. Sajutu lielu atvieglojumu. Es ieraudzīju pasauli it kā sadalītu divās daļās – mīlestībā un naidā. Un Kungs Jēzus man jautāja: „Kādu pasauli izvēlēsies tu?“ Mīlestības pasaulē bija tādi cilvēki kā Mandela, Māte Terēze, svētais Francisks, Gandi… Bet naida pasaulē atradās Hitlers, cilvēki, kuri centās mani nogalināt, un arī es pati, jo, pēc izkļūšanas brīvībā vēlējos visiem atriebties. Visi, kuri bija mīlestības pusē, daudz cieta. Jebkurās ciešanās un sāpēc viņi palika mīlestības pusē. Viņi aizsargāja Patiesību. Pēkšņi, sajutu vēlmi atrasties kopā ar viņiem, jo viņi bija mani varoņi. Visi šie cilvēki ticēja, ka pat ļaundari var mainīties, ja kāds palīdz tiem saredzēt Patiesību.

Tad dvēselē sajutu mieru. Apzinājos, ka, iespējams, tā ir piedošana. Sajutu, ka pasaule ir bezdalīga un visi ceļi tajā man ir atvērti. Es sapratu, ka varu būt laimīga jebkur, ja manā sirdī ir Dieva mīlestība, un visi cilvēki ir brāļi un māsas Kristū. Arī tie, kurus es ienīdu un neuzskatīju par cilvēkiem, tādi kļuva. 
Tiem, kuri ir lasījuši manu pirmo grāmatu „Left To Tell“, varu teikt, ka sāku apgūt angļu valodu, atrodoties slēpnī. Kad mana dvēsele tika atbrīvota no naida, sapratu, ka man tas būs nepieciešams. Palūdzu cilvēkam, kurš mūs slēpa, atnest angļu-franču vārdnīcu. Lūgšanu starplaikos sāku apgūt vārdu pēc vārda. 

Manā sirdī ienāca dziļš miers. Bet tajā pašā laikā, situācija valstī arvien pasliktinājās. Un es domāju, cik ļoti es vēlētos pastāstīt visiem, cik spēcīga ir Rožukroņa lūgšana! Es tik ļoti vēlējos visiem atklāt, ka Jēzus ir dzīvs un ir mums līdzās vislielākajā nelaimē. 

Šaurajā vannas istabā pavadījām trīs mēnešus. Kad iznācām brīvībā, nonācām bēgļu nometnē. Tie, kuri bija veikuši slepkavības, bēga no valsts. Tie, kuri vēlējās glābt valsti no mūsu un pretējās cilts, ieņēma galvaspilsētu. Kad nokļuvu bēgļu nometnē, centos noskaidrot, kas noticis ar maniem vecākiem. Izjautājot kaimiņus, uzzināju, ka visi mani tuvinieki ir gājuši bojā. Visi tika nogalināti: mamma, tētis, brāļi, vecvecāki, tante, onkuļi, mani labākie draugi, kaimiņi un klasesbiedri – visi bija gājuši bojā.Triju mēnešu laikā gāja bojā viens miljons cilvēku. Mūsu māja un viss īpašums tika sadedzināts. Mani piemeklēja domas par nāvi. Esi visu zaudējusi, kādēļ turpināt dzīvot? Viss, kas man piederēja, bija tēva dāvātais Rožukronis un apģērbs, kas man bija mugurā. Es nespēju pārstāt raudāt, līdz Dievs it kā uzlika savu gādīgo roku man uz sirds. Sirds dziļumos skanēja balss: „Neļaujies izmisumam! Nemirti! Es esmu ar tevi! Lūdzies Rožukroni! Atrod baznīcu un lūdzies!“ Un Dievs man sacīja: „ Tavu tuvinieku ceļš ir beidzies šeit uz zemes, bet ne Debesīs. Savukārt, tavs zemes ceļš turpinās un tu nezini, kad tas noslēgsies.“ Neviens no mums nezina, cik garš būs mūsu mūžs. Dievs man sacīja: „ Lai arī cik ilgs būtu mans mūžs – vēl viena diena, nedēļa vai vairāki gadi,- tā ir liela dāvana. Ikviena dzīve ir dāvana. Un no tevis ir atkarīgs, kā tu to pavadīsi – mīlot vai nīstot. Būsi laba vai cietsirdīga, darīsi labu vai ļaunu… Ja izlemsi mīlēt, atceries, ka esmu ar tevi. Dāvāšu visu, kas tev vajadzīgs. Tādēļ notrauc asaras, palūkojies apkārt un atrod kādu, kurš cieš vairāk par tevi, kādu, kam vajadzīga tava palīdzība. Notrauc asaras un ej! Lūk, sieviete, kura zaudējusi desmit bērnus un sērās zaudējusi sevi. Uzzini, kā vari palīdzēt viņai! Lūk, bērns, kurš zaudējis roku un mirkst asinīs. Piedāvā viņam palīdzību, pārsien brūces! Vakaros lūdzos Rožukroni, lūkojos debesīs un sacīju: „Kungs, ceru, ka šodien spēju pildīt tavu gribu.“ 

Lūk, kāda ir svarīgākā mācība pēc pārdzīvotā. DZĪVES JĒGA IR MĪLĒT. Zemes dzīve ir kaujas lauks. Katru brīdi esam izvēles priekšā starp mīlestību un naidu. Kad padodamies dusmām un naidam, tam seko genocīds un citas nelaimes.

Kādu laiku esmu strādājusi ANO, kur mēginājām rast risinājumu genocīda un karu apturēšanai. Allaž atgriezos pie domas, ka ir jamainās mūsu sirdīm. Cilvēkiem ir jāiemācās mīlēt. Ne nauda, ne ieroči nenes mieru. Viss ir atkarīgs no mūsu sirdīm. Lēmums par mieru jāpieņem katru dienu no jauna.

Bēgļu nometnē mēs pavadījām vairākus mēnešus. Pēc tam mani savās mājās uzņēma kāda sieviete. Joprojām turpinu rakstīt vēstules Dievam un visu lūdzu no Viņa. Kādu dienu bēgļu nometnē satiku sievieti, kura bija ratiņkrēslā. Šī sieviete pazina manu mammu. Pirms divdesmit pieciem gadiem mana mamma bija viņai iedevusi mazliet naudas, nepilnu dolāru. Šī sieviete teica:“Tavas mammas piemiņas dēļ, es neatstāšu tevi šajā nometnē.“ Savās mājās viņa uzņēma desmit bēgļus. Tā guvu mācību: dari labu, pat ja tas liekas sīkums, jo nevar zināt, kādi būs augļi. Jāsēj sīkas sēkliņas, lai tās uzdīgtu.

1998 gadā, četrus gadus pēc genocīda, es devos uz Ameriku. Kad pēc kāda laika atgriezos savā ciematiņā, satiku cilvēku, kurš nogalināja manus vecākus. Viņš atradās cietumā. Daudzi man sacīja: „Nav iespējams piedot tik ātri. Tu esi zaudējusi visu, bet esi laimīga.“ Patiesībā es skumstu pēc vecākiem un joprojām raudu. Manas asaras ir mīlestības zīme. Es devos uz cietumu, lai noskaidrotu, ko sajutīšu, satiekot šo cilvēku. Es atceros, kā viņu atveda. Agrāk viņš, kā daudzi no jums, labi ģērbās un bija turīgs. Bet tagad viņš atradās ieslodzījumā. Viņa kājas bija pietūkušas, mati izspūruši. Viņš tika turēts briesmīgos apstākļos. Cietuma priekšnieks, kurš bija mana tēva draugs, atļāva mums satikties. Kad es viņu ieraudzīju, Dievs it kā man sacīja: „Vai atceries, ko es tev sacīju? Viņi nezina, ko tie dara. Viņš to nedarītu, ja zinātu, kādas būs sekas. Lūdz par viņu! Neienīsti viņu!“ Vēlēju viņam labu un sacīju, ka piedodu. Tie nebija tikai vārdi. Vēlējos viņam sacīt: „ Dzīvo un meklē savu ceļu. Es tevi neienīstu. Vienkārsi meklē savu ceļu. Es ceru, ka tu atradīsi Patiesību.“ Viņš nelūdza piedošanu, bet es tomēr vēlējos viņu atbrīvot, lai viņš atrastu gaismu. Kad to viņam sacīju, viņš aizsedza seju ar rokām un nespēja paskatīties uz mani. Es sajutu, kā viņa sirds mainījās, viņš izjuta kaunu. Viņā kaut kas mainījās. Es sāku raudāt. Cietuma priekšnieks sadusmojās. Bet vēlak viņš teica, ka priecājas, ka šī tikšanās ir notikusi. Arī viņa sirdī kaut kas bija mainījies. 

Es vēlos jums nodot visa notikušā galveno vēsti. Lai arī kas notiktu, lūdzu, atcerieties: Dievs ir ar jums, tātad cerība ir vienmēr. Nepārstājiet lūgties! Esiet neatlaidīgi! Lūdzieties Rožukroni! Ja toreiz Ruandā mēs būtu uzklausījusi Dievmāti, nelaime nebūtu notikusi. Dievmāte Marija mūs brīdināja jau ilgi pirms baznīca apstirināja Dievmātes parādīšanos Kiboho ciematā. Šodien Dievmāte parādās Medžugorjē. Viņa ir mūsu Māte. Lai ko Viņa nelūgtu, pildiet to. Šie aicinājumi vienmēr ir mūsu labā. Dievmātei vienmēr ir taisnība. Izpildiet visu, ko Viņa lūdz! 

Vēlos sacīt, ja pat es spēju to visu pārdzīvot un piedot, tad to spēj ikviens. Piedošana dāvā dvēselei mieru. 

Pateicos jums par iespēju būt Medžugorjē un piedalīties jauniešu festivālā. Es vēlos iedrošināt jūs, jaunieši, jo jūs esat pasaules cerība. Bieži daži cilvēki izvēlas ļaunumu un nes nelaimi daudziem, līdzīgi kā tas notika Ruandā. Bet pat daži cilvēki, kuri izvēlas labo, spēj mainīt pasauli, gluži kā Jānis Pāvils II. Dievmāte Marija aicina jūs. Palīdziet Viņai! Sludiniet Evaņģēliju ar savas dzīves piemēru! Nesiet labo vēsti saviem draugiem!

Liecības noslēgumā vēlos lūgties kopā ar jums „Tēvs mūsu…“ lūgšanu. Lūgsimies no visas sirds! Kad lūgsimies „…piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…“, izteiksim šos vārdus patiesi. Ja vēl nespējam, tad lūgsim palīdzību Dievam.

Imakule Ilibagice
Jauniešu festivāls, Medžugorje, 2015. gada 5. augustā.

Read Previous

Vēstījums Mirjanai Dragičevičai-Soldo 2015. gada 2. maijā

Read Next

Vēstījums Mirjanai Dragičevičai-Soldo 2015. gada 2. septembrī