Uz Medžugorji kā svētceļnieks pirmo reizi atbraucu 1997. gada aprīlī ar grupu no Polijas, es biju priesteris tikai 1 gadu un pilnīgs Medžugorjes skeptiķis. Tad neko īpašu neredzēju un nekas īpašs nenotika. Tas, ko es redzēju, bija: cilvēki, kuru sejās bija redzama ticība un paklausība dzīvot saskaņā ar Dievmātes vēstījumiem (aicinājums gavēt trešdienās un piektdienās, lūgties Rožukroni, piedalīties Svētajā Misē), redzēju pilnu baznīcu ar cilvēkiem un garas rindas uz grēksūdzi. Un es vienkārši pieņēmu grēksūdzes vēl un vēl…. Man tā bija zīme, ka šeit tomēr kaut kas notiek.
Pēc tam es sāku braukt uz Medžugorji ne retāk kā reizi gadā. Es braucu tādēļ, ka šeit ir mana Māte Marija, kuras klātbūtni tagad es jūtu ļoti spēcīgi.
1998. gadā caur tās dibinātāju Terēzi Gažiovu es iepazinu kopienu “Marijas Gaisma”. Viņa ļoti vēlējās atbraukt uz Ukrainu, lai izplatītu Medžugorjes vēstījumus draudzēs. Vispirms Terēze atbrauca uz Zaporožjes pilsētu Ukrainas dienvidaustrumos (tur es kalpoju trešo gadu), pēc tam uz Doņecku, lielāko pilsētu Ukrainas austrumos, kur tagad notiek karš, un pēc tam apmeklēja vēl vairākas pilsētas. Visvairāk mani saviļņoja Terēzes attieksme pret cilvēkiem. Viņa runāja un liecināja ar tādu pašu degsmi gan diviem cilvēkiem, gan tūkstošiem klātesošo. Atceros, kā reiz apmeklējām slimnīcā kādu manas draudzes locekli. Kopā ar viņu palātā bija vēl 3 vai 4 cilvēki, un Terēze stāstīja viņiem par Medžugorjes Gospu tā, it kā viņas priekšā būtu tūkstošiem cilvēku. Man tas bija šoks. Pēc šīs liecības un Terēzes piemēra manī radās pārliecība. Es dzīvoju un dzīvošu saskaņā ar to, kas notiek šeit Medžugorjē. Dievs ļauj man savā ceļā satikt tik daudz cilvēku, kas dzīvo Dievmātes klātbūtnē, un tas mani pārliecina par to, ka šeit ir labi augļi.
Šobrīd esmu vikārs draudzē, kuras prāvests sirdī saņēma aicinājumu kalpot kā priesteris Medžugorjē. Kopā cenšamies izdzīvot Medžugorjes garīgumu un tiekamies ar ticīgajiem lūgšanu grupās.
Ukrainas austrumu daļas, kur es sākotnēji kalpoju, iedzīvotāji lielākoties ir neticīgi, var teikt, ka no viena miljona ir tikai 2000 dažādu konfesiju ticīgo. Es uzdevu sev jautājumu, kādēļ es esmu šeit? Kāds ir manas kalpošanas mērķis? Tagad, sekojot Terēzes piemēram, es zinu, ka ticība ir vajadzīga katram cilvēkam, un nav svarīgi, vai tas ir viens vai vairāki cilvēki. Es esmu priesteris un mans pienākums ir būt par labo ganu, kurš atdod savu dzīvību par savām avīm (šis Bībeles citāts bija arī manas ordinācijas moto), ganu, kurš atstāj 99 avis, lai meklētu pazaudēto. Tas nozīmē, ka arī man jārīkojas tāpat!
Pēc vairākiem svētceļojumiem uz Medžugorji es sapratu, ka piedzimšana ticīgā ģimenē, ticīgā apkārtnē un valstī nav mans nopelns. Tā ir Dieva dāvana. Tāpat nav vainīgi arī tie cilvēki, kuriem nav ticības un kuri ir izauguši bez reliģiskas audzināšanas un piemēra. Tādēļ mans aicinājums ir nodot un nostiprināt viņu ticību. Arī šī apziņa ir Medžugorjes auglis manā dzīvē.
Tēvs Henrihs Javorskis
