Medžugorjes lūgšanu tikšanās par mieru un Dievmātes plāniem norisinājās Latvijā Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīcā, sestdien, 2024. g. 18. maijā.
Svēto Misi celebrēja bīskaps Edvards Pavlovskis. Tikšanās laikā savas liecības sniedza kopienas “Marijas Gaisma” dalībnieki un tās dibinātāja Terēze Gažiova.

Miers un labestība! Tas ir mūsu franciskāņu kapucīnu svētā Franciska sveiciens. Es esmu kapucīnu brālis jau gandrīz 20 gadus. Es esmu no Slovākijas, nāku no lielas ģimenes, man ir sešas māsas. Esmu uzaudzis katoļu ticībā. Taču manā dzīvē bija daudz notikumu, kas nebija labi.

Bija laiks, kad es pat nepievērsu uzmanību Jaunavai Marijai. Kad vecāki mūs aicināja lūgties Rožukroni, man tas bija ļoti smags laiks. Tad es centos pazust no mājām, jo man bija ļoti slikti. Bet Marija jau tad rūpējās par mani, vadīja mani, zināja, ka esmu viņas bērns.

Medžugorjē es nokļuvu tādā īpašā veidā. Es apmeklēju teoloģijas nodarbības, un viens no maniem profesoriem, kad kāds no maniem kursa biedriem bija Medžugorjē, ļoti sadusmojās. Es domāju, kāpēc profesors tā dusmojas. Jo es domāju, ja Medžugorje nav patiesība, nevajadzētu tā dusmoties. Man pašam parādījās liela vēlēšanās aizbraukt uz Medžugorji. Un es gaidīju, kad būs tāda laba iespēja turp aizbraukt.

Tajā laikā es jau noslēdzu teoloģijas studijas un mani iesvētīja par priesteri. Es saņēmu uzaicinājumu braukt uz Medžugorji no jauniešiem, kuri brauca uz jauniešu festivālu Mladifest. 2013. gadā es biju Medžugorjē pirmo reizi. Es atskatījos uz savu dzīvi un sapratu daudzas lietas.

Kad es mācījos ģimnāzijā, es daudz domāju par to, kā man organizēt savu dzīvi. Man patika, ka tev ir mašīna, māja, meitene… es gribēju visu. Un es to visu gribēju saņemt ļoti ātri. Tas bija laiks, kad pie mums Slovakijā bija revolūcija, sabruka komunisms un parādījās lielas iespējas kļūt bagātam. Parādījās tādas iespējas, par kurām mēs pirms tam nezinājām, piemēram, kā ātri laimēt naudu – azartspēles. Es biju no lielas ģimenes. Es domāju, ka tā ir laba iespēja un Dievam tas patiktu, ja man būtu daudz naudas. Bet patiesībā es kritu ļoti zemu un tas bija uz ilgu laiku. Es kļuvu atkarīgs no azartspēlēm. Šī mana vislielākā atkarība ilga 8 gadus. Tad es visu laiku domāju, ka mana problēma ir tajā, ka man ir nepieciešams laimēt lielu naudu. Mani parādi nepārtraukti palielinājās. Man bija tik lieli parādi, ka par šo summu es varētu uzcelt lielu, skaistu māju. Un es nezināju, kā no tā atbrīvoties. Es attālinājos no Dieva, attālinājos no Baznīcas, attālinājos no cilvēkiem. Un es visu laiku gaidīju nakti, kad būs tumšs, dienas pavadīju mājās, lai mani neviens neredzētu. Jo, ja es kādu satiku, es jutos vainīgs un domāju, ka, viņi par mani runā kaut ko sliktu. Visas manas attiecības bija sairušas. Vecāki raudāja par mani. Arī tad es bēgu prom no mājām, slēpos. Bija tādi brīži, kad es aizmigu un nepaspēju aizbēgt. Tad mana mamma ienāca manā istabā, es paslēpos. Viņa tik skaisti izrunāja manu vārdu: “Peķko!” Man tad bija tik grūti, jo es biju izdarījis daudz ļauna. Es viņai parādījos un redzēju tādu ainu: mana mamma turēja rokās rožukroni un vēlējās mani apskaut. Joprojām es atceros tos vārdus, kas man bija ļoti smagi, es atceros, ka es mammai teicu: “Es vairs neesmu tavs dēls.” Tie ir vārdi, kas var sagraut cilvēka identitāti. Bet mana mamma, par spīti tam, mani apskāva. Un es esmu pārliecināts, ka mana mamma kopā ar manu tēvu katru dienu lūdzās Rožukroni.

Mana atgriešanās nenotika uzreiz. Man ļaunais teica, ka labāk būs bez manis. Manī nobrieda plāns, ka man ir jāšķiras no dzīves – jāiet uz augstas klints un jālec lejā. Bet tajā pašā laikā es apzinājos, ka mana dvēsele var tikt pazudināta mūžīgajā nāvē un to es negribēju. Es lūdzos un lūdzu Dievam šķīstītavu, bet bija klusums. Un man nebija drosmes nolekt. Bija vēl arī citi tādi brīži. Vecāki mani aicināja aiziet uz grēksūdzi. Es gāju uz grēksūdzi, bet nestāstīju priesteriem visu. Man šis sakraments neko nenozīmēja.

Joprojām man bija doma, ka man ir jālaimē liela nauda. Un tā kādā brīdī es nokļuvu uz ielas. Vairākus mēnešus es dzīvoju uz ielas. Un es nesapratu, ka man ir jāatgriežas pie Dieva. Tā tas turpinājās 6 gadus.

Pienāca brīdis, kad es un mani draugi saņēmām ļoti labu darbu Austrijā. Es pelnīju lielu naudu un visu nospēlēju.

Kad es atgriezos mājās, pirms doties pie vecākiem, es aizgāju uz baznīcu. Tur es piedzīvoju ļoti lielu, dziļu mieru. Tas man ļoti pieskārās. Es tur redzēju jauniešus, kuri bija laimīgi. Viņiem nebija lielas bagātības, bet viņi bija laimīgi. Es teicu Dievam, ka vēlos būt tāds, kā viņi, arī vēlos būt laimīgs. Šie cilvēki pamanīja, ka es bieži esmu baznīcā, un viņi sāka mani pieņemt. Un manī parādījās vēlēšanās atgriezties pie Dieva.

Es pazinu daudz cilvēku, kuri lūdzās par mani. Mūsu ģimene bija pilnībā sagrauta. Bet daudzi jau tad izdarīja kādu ļoti svarīgu lietu: katru dienu lūdzās Rožukroni. Es domāju, ka tā bija pirmā aizsardzība. Tā kā teica Terēze: “Nav svarīgi, vai tas ir karš vai kaut kas cits, caur lūgšanu atnāk mīlestība.”

Es satiku cilvēkus, kuri stāstīja par Jēzu. Man tas bija kaut kas īpašs, jo es biju pārliecināts, ka katoļi parasti nerunā par Jēzu. Viņi runāja par to, ka viņi nolika Jēzu 1. vietā un viņu dzīves ļoti mainījās. Es domāju, ka man Jēzus ir kādā 10. nevis 1. vietā. Bet, ja ir mūžība, tad Dievs man dos 1. vietu. Es nolēmu, ka man ir jāsaprot, kas man ir Dievs. Vispirms tas, ka Dievs eksistē. Apzinājos, ka man ir problēma. Man ir jānoliek Dievs 1. vietā.

Tie jaunieši, ar kuriem es iepazinos, uzaicināja mani uz rekolekcijām. Tur bija lekcija par to, ka, ja gribi nolikt Dievu 1. vietā, Viņš ir jānoliek augstāk par visu – augstāk par katru cilvēku, augstāk par ģimeni, vīru… Un es ļoti to gribēju izdarīt. Es uzliku lielu jautājuma zīmi. Un bija jāuzraksta 10 lietas, kuras mēs esam gatavi atdot Dievam. 2002. g. 17. augustā es to izdarīju. Es biju ļoti laimīgs. Tajā dienā es baidījos iemigt. Es baidījos, ka tad, kad es pamodīšos, izrādīsies, ka tas viss nav patiesība. Bet tā bija patiesība. Tajā dienā es piedzīvoju lielu brīvību. Es sapratu, ka es ilgojos pateikt šiem cilvēkiem patiesību, jo es biju daudz viņiem melojis.

Bija tā, ka man draudēja cietums. Bet es pieņēmu arī to. Ja pateikšu patiesību, iešu cietumā, bet vairs nevēlos pazaudēt Jēzu. Bet, kad es viņiem izstāstīju patiesību, neviens mani nelika cietumā. Visi jautāja, kas ar mani ir noticis. Tas ir Dievs. Kad mēs Viņu pieņemam, tad arī citi cilvēki vēlas iepazīt Dievu. Kāda mistiķe teica: “Mīlestība nekad neko neiznīcina.” Tas ir tas, ko es pieņēmu savā sirdī un kas man visvairāk trūka.

Tagad Marija man ir māte, kura ir piepildīta ar šo mīlestību. Kad man cilvēki jautā, kāpēc es tik daudz reizes braucu uz Medžugorji, vai tiešām tur parādās Jaunava Marija, vai tu esi redzējis brīnumus, es atbildu, ka esmu daudzu brīnumu liecinieks. Kad cilvēks atbrauc uz turieni, viņā parādās vēlēšanās lūgties, vēlēšanās būt kopā ar Dievu. Mūsu Marija, “Gospa”, kā saka horvāti, mūs uz to ved. Es kā priesteris tur piedzīvoju ļoti daudz brīnišķīgu grēksūdžu. Tur cilvēki ir gatavi izstāstīt visu. Es esmu pieņēmis arī ģenerālās grēksūdzes t.i. visas dzīves grēksūdzes. Kad mūsu grupa brauc svētceļojumā, ceļā mēs lūdzamies, klausāmies liecības, runājam par grēksūdzi. Mums ir arī cilvēki, kuri gatavo citus cilvēkus šīm ģenerālajām grēksūdzēm. Mums ir tādas lūgšanu grāmatiņas, kurās ir īsa sirdsapziņas izmeklēšana. Un šie cilvēki ir kā lieli spoguļi. Kad cilvēks atbrauc uz turieni, viņš sāk saprast, ka ir daudz lietu, kuras viņam ir jāatdod Dievam. Un tad jūtas laimīgs. Tāpēc es liecinu, ka tur brīnumi notiek pastāvīgi. Es esmu pateicīgs, ka varēju iepazīt kopienu “Marijas Gaisma”, kas uzņem daudz svētceļnieku no Lietuvas, Latvijas… Viņi varēja personīgi piedzīvot Marijas mīlestību caur Jēzus mīlestību. Es vēlos, kaut pēc iespējas vairāk cilvēku nāktu uz šo kopienu, bet tas ir mans viedoklis. Liels paldies, ka es varēju atbraukt uz jūsu valsti 1. reizi. Tas notika pateicoties kopienai “Marijas Gaisma”, kas mani uzaicināja. Šodien, kad es ienācu šajā baznīcā, brāļi un māsas, es atcerējos Jāni Pāvilu II, kurš, kad atbrauca uz kādu citu valsti, skūpstīja tās zemi. Tas bija Debesu Tēva skūpsts šai zemei. Es piedzīvoju lielu pieņemšanu, lielu mīlestību. Kā teica tēvs Andrejs. Viņš stāstīja par to, kā viņš te visu ceļ, atjauno, un es tajā jutu lielu mīlestību, tajā ir Dievs. Es izjutu lielu cerību, ka mēs varam kopā lūgties un tādā veidā apturēt karus mūsu sirdīs un visā pasaulē. Lūdzu svētību jūsu zemei, jūsu ģimenēm, jums. Šeit ir daļiņa no Debesīm. Un pēc tam mēs visi kopā slavēsim Debesīs, jo Debesis būs pilnīgas. Tur mēs visi apvienosimies, satiksimies.

Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Āmen.