Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. oktobrī
“Mīļie bērni! Šajā laikā es jūs aicinu atgriezties pie Dieva un lūgšanas. Sauciet palīgā visus svētos – lai viņi ir jūsu piemērs un palīdzība. Sātans ir stiprs un cīnās par to, lai sev piesaistītu arvien vairāk siržu. Viņš vēlas karu un naidu. Tāpēc es esmu ar jums tik ilgi – lai jūs vestu pa pestīšanas ceļu pie Viņa, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Bērniņi, atgriezieties pie mīlestības pret Dievu, un Viņš būs jūsu spēks un patvērums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

„Es ticu uz svēto sadraudzību“ – mēs sakām Apustuļu Ticības apliecībā. Mēs apliecinām ticību tam, ka starp mums, kas dzīvojam uz zemes, un svētajiem, kas sasnieguši savu mērķi un mīt pie Dieva, pastāv attiecības, zināmas saites. Dievmāte aicina mūs meklēt aizbildniecību pie svētajiem, “kas savas drēbes balinājuši Jēra Asinīs” – kā tas vēstīts Atklāsmes grāmatā.

Baznīca svētos mums stāda kā paraugu, kam sekot, bet ne kopēt.

Mēs esam pieraduši svētos uzskatīt par pašaizliedzīgiem, neparastiem, un kaut kādā ziņā pat dīvainiem cilvēkiem. Kad mēs kādu nosaucam par svēto, tad ar to saprotam, ka viņš ir tik taisnīgs, godīgs, tikumīgs un dievbijīgs, kas tas izraisa cieņu un sajūsmu, bet vienlaikus ar to – zemapziņas līmenī – atgrūšanu.

Svētie ir paaugstināti līdz altārim. Viņu godināšanai tiek izgatavotas skulptūras, viņus piesauc Liturģijas laikā, tos piesauc un lūdz ticīgie, godina viņu atveidus, lūdz viņu aizbildniecību. Vieni svētie palīdz darbā, citi aizlūdz par ceļiniekiem, slimajiem, bērniem, kāds „atbild” par mājas pavarda labklājību, par labu ražu, par laulību, par ģimeni, par veiksmīgām dzemdībām, par cilvēku savstarpējo sapratni, par psihiskajām slimībām un tā joprojām.

Rezultātā mēs ticam, ka svētie ir izvēlēti, neparasti cilvēki. Tie ir it kā no citas pasaules, it kā nebūtu dzīvojuši virs zemes un tiem ar zemes dzīvi nav bijis nekā kopīga.

Diemžēl, mūsu priekšstats par svētajiem ir pilnīgā pretstatā tam, kā dēļ tika pasludināts šo cilvēku svētums. Baznīca vēlējās dot cilvēkiem piemēru, lai mēs visi kļūtu svēti, nevis tikai lūgtu svētos par savām pasaulīgajām, maznozīmīgajām vajadzībām.

Starp mums izveidojies bezdibenis un tagad ir ārkārtīgi maz ticams, ka svētie kļūs par paraugu, kam kāds uzņemtos sekot. Tie mums šķiet nesasniedzami. Mūsu Liturģijas svinīgums attālina viņus no mums tiktāl, ka neviens pat nepieļauj domu, ka jābūt tādiem kā viņi.

Tomēr, ja mēs rūpīgāk iepazīstam svēto dzīves, tad redzam, ka viņos nav nekā tāda, kas varētu radīt tādu priekšstatu.

Jau Evanģēlijs min, ka par svētajiem varēja kļūt gan laupītājs, kas tika piesists krustā kopā ar Jēzu, gan muitnieki Matejs un Zahejs, kā arī netiklā sieviete Magdalēna. Vienīgais nosacījums svētumam iegūšanai ir atgriešanās.

Mums nepieciešami piemēri, kuriem mēs spējam līdzināties un kam mums jāseko. Ja mēs tos izsvītrosim no savas kultūras, izslēgsim no savas vērtību sistēmas, tad attapsimies – bandītiskā sabiedrībā.

Daudzu cilvēku, tostarp kristiešu, apziņā ir dzīva doma, ka svētie ir personības, ar kurām mēs, parasti mirstīgie, nedrīkstam sevi salīdzināt. Tomēr pēc daudz dziļākām pārdomām mēs sapratīsim, ka viņi ir piedzīvojuši zemes Golgātu un iemantojuši svētumu tajā pašā pasaulē, kurā dzīvojam mēs, un tādās pat vai līdzīgās situācijās.

Svētums ir Svētā Gara klātbūtne mūsos, kas izpaužas mūsu ikdienišķajos lēmumos un rīcībā: tajā, kā tēvs rūpējas par savu ģimeni, mātes maigumā, skolnieka uzcītībā, darbinieka atbildīgā un rūpīgā attieksmē, dedzīgā un cienīgā priestera un mūka kalpošanā.

Svētums izpaužas cilvēku savstarpējā attieksmē un cilvēku rīcībā. Svētums nav stāvoklis. Tā ir virzība, tas ir ceļš. Svēts ir ne tikai tas, kam piemīt visi tikumi, bet arī tas, kurš pēc tiem tiecas. Svētums nav Baznīcas izvēlētu izredzēto privilēģija.

Mēs visi esam aicināti svētumam: ikkatrs atbilstoši savam stāvoklim sabiedrībā un saņemtajām dāvanām. Būt svētam nozīmē par savas dzīves mērauklu izvēlēties Evaņģēlija baušļus un no visa spēka tiekties dzīvot pēc tiem. Tas atkarīgs no katra cilvēka spējām un spēka, un Dieva žēlastības, kas to pavada.

Svētuma un apustulisko sasniegumu meklējumos mēs nedrīkstam gaidīt kādu ideālu situāciju vai labvēlīgas iespējas. Kad kristietis ar mīlestību izpilda pat visneievērojamāko ikdienas darbu, tajā atspoguļojas Dieva attēls. Kungs neprasa no mums neiespējamo. Mēs darām to, kas ir mūsu spēkos, lai Kungs varētu paveikt to, kas mums nav iespējams.

Aicinu nopietni attiekties pret Dievmātes vēstījumiem, caur kuriem tā mūs vada pa svētuma ceļiem.

Lūgšana: Bezvainīgā Jaunava Marija, Kungs tava Dēla nopelnu dēļ ir atbrīvojis tevi no jebkāda grēka. Tavā Sirdī un tavā klēpī Viņš radis mājvietu Savam Dēlam. Pieņemot Dievu Savā Sirdī un miesā, tu pieņēmi visus savus bērnus un kļuvi par Māti ikvienam no mums – līdz pat laiku beigām. Tu visu dzīvi pieaugi ticībā, tādēļ ņem mūs pie rokas un aizved pie Jēzus. Mēs dāvinām tev savas sirdis, savas rokas, lai justos droši un pasargāti dzīves ceļā un visās mūsu dzīves cīņās. Īpaši uzticam tev visus – gan dvēseles, gan miesas – slimniekus. Ar savu mātišķo tuvumu mierini visus, kas apjukuši, pazaudējuši sevi, kas jūtas nedroši. Lai tumsā, kas valda pasaulē un cilvēkos, iedegas gaisma. Āmen.

Ļubo Kurtovičs OFM