Mostaras-Duvno un Trebinjes-Mrkanas bīskapa,
monsinjora Ratko Periča ievadruna
bēru Svētajā Misē 2000. gada 26. novembrī
Kristus Karaļa svētkos

“Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen. Lai miers ar jums!

Godātais tēvs Tomislav, provinciāli, godātais tēvs Ivan, draudzes priesteri, brāļi priesteri koncelebranti, dārgie brāļi un māsas!

Mēs svinam šo Svēto Misi par mirušā tēva Slavko Barbariča dvēseli, Hercegovinas franciskāņu provinces locekli, kurai es no sirds izsaku savu cilvēcisko un kristīgo līdzjūtību, kā arī no sirds izsaku līdzjūtību visiem viņa ģimenes locekļiem.

Cilvēka nāves priekšā – gan mūsu, gan mūsu tuvinieku – mēs katrs stāvam ar satricinātu sirdi, apmulsušu prātu un skumjām acīm. Taču Dievam ir tiesības aicināt no šīs pasaules pie Sevis, uz Savām mūžīgajām mājām, kuru Viņš vēlas, kad Viņš vēlas, no kurienes Viņš vēlas un kā Viņš vēlas. Viņš ne ar vienu nekonsultējas par mūsu nāvi. Viņš nevienu no nāves neatbrīvo. Viņš ir mūsu miesas un dvēseles Radītājs, absolūts laika un mūžības, šo materiālo telpu un garīgo sfēru Valdnieks. Un tāpēc mēs visi stāvam Dieva priekšā pazemībā un ticībā.

Dieva aicinājuma priekšā visi cilvēku komentāri un stāsti apklust. Atliek tikai atbilde, kas jāsniedz aicinātajam, un mūsu cilvēciskais aizlūgums caur šo Jēzus upuri žēlsirdīgā Debesu Tēva priekšā. Lai Kristus Karalis, kura svētkus šodien svinam un kuram upurējam šo Svēto Misi, pieņem mirušā priestera tēva Slavko dvēseli! Lai Viņš atalgo tēvu Slavko par viņa labajiem darbiem un piedod viņam par to, ko neizdevās izdarīt! Nožēlosim arī mēs savus nodarījumus un visas sliktās domas, vārdus un darbus, kas neatbilst Dieva likumam.”

 

Franciskāņu provinciāla, tēva Tomislava Pervana OFM sprediķis
bēru Svētajā Misē 2000. gada 26. novembrī

“OSTENDE MIHI, DOMINE, VIAS TUAS ET SEMITAS TUAS EDOCE ME”
“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man pazīt Tavas tekas!”

“Jūsu Ekselence, dārgais bīskap, dārgie franciskāņu brāļi un priesteri, dārgā māte Lūcija, mūsu mirušā tēva Slavko brāļi un māsas, dārgie viņa radi un draugi, dārgie ticīgie, dārgie svētceļnieki un mūsu dārgais tēvs Slavko!

Kad man vakar piezvanīja no Medžugorjes draudzes biroja un jautāja par to, kādi Svēto Rakstu lasījumi un kādas ticīgo lūgšanas ir izmantojamas šajā bēru Svētajā Misē, es vienkārši atbildēju: Lai visi lasījumi ir saistībā ar Kristus Karaļa svētkiem no A gada, un mirušajiem veltītās breviāra lūgšanas aizlūgumam par mirušo tēvu Slavko. Es domāju, ka, ja jums būtu uzdots šis jautājums, jūs piekristu šādai izvēlei: pirmais lasījums no pravieša Ecēhiēla grāmatas, kurā tiek runāts par ganiem; bet otrais lasījums no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, kurā tiek vēstīts par Kristus galīgo uzvaru pār nāvi un par to, kā viss tiek pārveidots tā, lai Dievs būtu visā viss. Evaņģēlija fragmentā ir ietverts vēstījums par pēdējo tiesu, kurā pats Kungs sadala cilvēkus divās grupās atkarībā no viņu attieksmes pret pazemotajiem, pret vismazākajiem, pret tiem, kurus neviens nemīl un neievēro.

Šajā brīdī es vispirms vēlos izteikt lielu uzslavu un pateicību savas provinces un savā vārdā par neskaitāmajām līdzjūtības izpausmēm, telegrammām, e-pastiem, telefona zvaniem, kā arī par jūsu klātbūtni šeit šīs negaidītās nāves gadījumā. Tā kā Euharistija vispirms ir pateicības akts, pateicības upuris un dāvana, tad mans aizlūgums un lūgums jums visiem ir, lai šī Euharistija vienlaikus būtu arī pateicība par šo cilvēcisko, kristīgo, franciskānisko, reliģisko un priesterisko dzīvi. Dzīvi, kas it visā bija liels upuris, liela pazemība, liels sirds dāsnums pret visiem cilvēkiem. Tāpēc šī vienlaikus ir arī pateicība par to, ka mums bija tēvs Slavko, ka viņš šeit, Hercegovinā, uzplauka un darbojās kā nenogurstošs Kristus liecinieks svētā Franciska garā. Viņš bija lūgšanas un dievbijības – orationis et devotionis – cilvēks, kura šīszemes dzīves gaitas beidzās Krusta kalnā – vietā, uz kurieni viņš tik labprāt mēdza doties.

Ja man būtu jāraksturo šī dzīve bibliskā gaismā, tad tēva Slavko dzīves vadmotīvu es izteiktu ar iepriekš citēto psalmu sacerētāja lūgšanu: “Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man pazīt Tavas tekas!” Tas bija tēva Slavko dzīves moto: lūgšana, lai Kungs viņam atklāj savus ceļus, lai viņš varētu staigāt kopā ar Dievu – sekot Evaņģēlijam un iet pa atgriešanās ceļu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijai tēvs Slavko izvēlējās reliģijas pedagoģiju. Vienmēr atrasties mūsu Kunga un Dievmātes skolā, Tā Kunga ceļos un pēdās, katru dienu apgūstot jaunu mācību.

Mums visiem šī nāve ir negaidīts šoks. Šī nāve ir pāragra. Kā teiktu psalmists, “pusmūža gados”, cilvēka spēku briedumā. Ja psalmistam “pusmūža gadi” atbilst septiņdesmit gadu vecumam vai attiecībā uz stipriem cilvēkiem – astoņdesmit gadu vecumam, tad šie tēva Slavko nodzīvotie piecdesmit pieci gadi nesasniedz mūsdienu parasto cilvēka dzīves ilgumu, ko cilvēki parasti uzskata par atbilstošu dzīves ilgumu uz šīs zemes. Tomēr šajā gadījumā es varu brīvi, ar pilnīgu pārliecību, no savas pieredzes, bet arī ar jūsu apstiprinājumu teikt, ka šeit mūsu priekšā ir dzīve, kas, cilvēciski runājot, piepildīja ne tikai vienu, bet trīs dzīves. Nevis divas, bet trīs, jo šī dzīve nepazina nogurumu, atslābumu vai atpūtu. Viņš nekad negāja gulēt pirms pusnakts, un allaž atmodās jau pirms saullēkta. Kā vēstī psalmists, viņš vienmēr lūdza: “Mosties, mana dvēsele, mostieties, arfa un cītara! Es modināšu rīta blāzmu!” Patiesībā viņš modināja rītausmu ar savu lūgšanu, savu ikrīta svētceļojumu uz Parādīšanās kalnu vai uz Krusta kalnu. Dienu no dienas, gadu no gada, jebkuros laikapstākļos viņš cēlās pirms citiem un devās lūgties. Viņš mēdza apgalvot, ka vienīgais brīvais dienas mirklis, kas viņam vēl bija atlicis gan kā cilvēkam, gan kā priesterim, bija tieši no rīta, kad viņš, pamodies, gāja uz kalnu, kur viņu arī pārsteidza priekšlaicīga nāve, kā pamatā bija sirds apstāšanās.

Viņa sirds vairs nespēja izturēt. Un tēvam Slavko bija sirds, kas atdeva sevi līdz galam. Viņam nebija laika domāt par sevi, par savu veselību, par slimībām. Tēvs Slavko nekad nesūdzējās par dzīves grūtībām, lai gan viņa veselība bija trausla, it īpaši aukstā laikā, kad viņu piemeklēja gripa un dažādi iekaisumi, kas negatīvi ietekmēja viņa imūnsistēmu. Tēvs Slavko nezināja, kā rast sev atpūtu no nebeidzamajiem darbiem, kas viņam ik dienas prasīja daudz spēka, un tādā veidā, nesot savu krustu, Medžugorjes krustu, jau divdesmit gadu garumā, viņš to uznesa savā un mūsu Krusta kalnā un tur – Kunga krusta pakājē – viņš atstāja savu krustu, lai tas tiktu pagodināts mūžībā. Šis tēva Slavko iemīļotais Krusta kalns, kurā viņš regulāri kāpa jebkuros laikapstākļos, kopā ar svētceļniekiem, lai viņi varētu pieredzēt Tabora kalna gaismu zem krusta, tika pārveidots par viņa Taboru: Golgāta un Tabors, Krusta kalns un Tabors tēvam Slavko kļuva par to, kas saskaņā ar Jāņa evaņģēliju bija Golgāta Jēzum: Dieva Dēla galīgā pagodināšana. “Kad es tikšu no šīs zemes pacelts, Es visus vilkšu pie Sevis…”. “Tēvs, tu esi pagodinājis manu vārdu…”.  Krusts kā galīgā uzvara, krusts, kuram Tabors bija priekšvēstnesis. …”Kungs, mums ir labi šeit būt”… Un Slavko palika tur, zem šī votīva krusta, Krusta kalnā, nesot savus krustus, neskaitāmo svētceļnieku krustus, Medžugorjes krustus, savas tautas, Baznīcas un provinces krustus. Viņš nomira tāpat kā viņa Kungs. Nevis uz dīvāna vai gultas, nevis brāļu vai tuvāko tuvinieku ieskauts, bet krusta pakājē, uz aukstā Hercegovinas akmens. Cik daudz simbolikas ir šajā nāvē? Tēv Slavko, tu atnesi savu krustu Kunga krusta pakājē un atstāji to šajā vietā, tādējādi, caur savas nāves notikumu tu mūs visus esi sapulcinājis šeit tik lielā skaitā: vietējo bīskapu, visu provinci, neskaitāmus brāļus priesterus, ticīgos, svētceļniekus, kuri mērojuši tūkstošiem kilometru, lai varētu tev pateikt “Paldies un uz redzēšanos”. Nāve, kas ir gluži kā tikšanās vieta, kas mūs visus saved kopā un kurā mēs visi kļūstam vienlīdzīgi.

Dārgie brāļi un māsas!

Ko lai šajā vietā es saku par šo piepildīto dzīvi? Es tēvu Slavko pazīstu jau ilgu laiku – kopš 1961. gada. Pirmo reizi satiku viņu pirmajā tēva Dobroslava Stojiča un tēva Gojko Musas celebrētajā Svētajā Misē Svētā Stefana dienā 1961. gadā. Es jau biju pabeidzis pirmo vidusskolas mācību gadu Visoko seminārā, bet tēvs Slavko tikko kā bija iestājies seminārā. Mēs iepazināmies. Šis kalsnais puisis man pavēstīja, ka ir uzņemts seminārā un dodas uz Dubrovniku. Pēc tam mēs abi kopā augām un attīstījāmies šajā provincē. Mēs pastāvīgi kontaktējāmies, atbalstījām viens otru, sadarbojāmies, it īpaši laikā, kad es biju draudzes priesteris šeit Medžugorjē, šajos sešos ļoti skarbajos komunisma gados, kad necilvēcīgos apstākļos ar Dieva palīdzību bija jāizceļ gaismā no Dievmātes parādīšanās dienām viss, kas no mums tika lūgts tajā žēlastības brīdī, kad komunistiskā pasaule un bezdievīgā sistēma sāka brukt un sākās jaunas brīvības rītausma horvātu tautai un visai pasaulei.

Pazīstamais franču domātājs un rakstnieks Leons Bluā, konvertīts, dedzīgs katolis, izteica brīnišķīgu domu, par kuru franču rakstniece Margarita Jursenāra, pirmā sieviete, kas tika ievēlēta Franču akadēmijā un ietilpa tās pastāvīgajā “nemirstīgo” sastāvā, apgalvoja, ka tā ir viena no skaistākajām frāzēm franču literatūrā, proti: “Vienīgā lielā traģēdija dzīvē ir nekļūt par svēto.” Šī doma mūs biedē, taču mums nevajadzētu no tās baidīties. Cilvēks ir tādā mērā svēts, kādā vēlas tāds būt. Tas, vai kļūsim svētāki, labāki nekā esam, ir atkarīgs no mums pašiem. Šajos Kristus Karaļa svētkos Dievs uz mums runā ļoti daiļrunīgi. Viņš runā uz mums notikumos, kas norisinās mums apkārt. Viņš runā uz mums ar vēstures un cilvēku starpniecību. Un Kristus, visas pasaules Karalis, skaidri un gaiši pavēstīja: “Es atnācu uguni mest uz zemi…” Ko Dieva Māte ar savu klātbūtni Medžugorjē vēlas pavēstīt mūsdienu pasaulei? Viņa vēlas īstenot tikai vienu: nest Dieva valstību uz zemes. Viņa vēlas izplatīt to, ko Kristus nāca nest šai pasaulei. Rezumējot, tas nozīmē: Dievs ir karalis. Kristus ir mūsu visu karalis. Cilvēks ir tikai vāja būtne un nekas vairāk. Ko vēlējās pavēstīt tēvs Slavko? Visas lūgšanas, neskaitāmās adorācijas un sprediķus, konferences un rakstus caurstrāvoja tikai viens vēstījums: Jēzus ir mans Dievs, es Viņu pielūdzu, Viņa dēļ es dzīvoju, Viņš man nozīmē visu! Vienīgi Viņam es kalpoju, vienīgi Viņu es pielūdzu, bet es Viņu saskatu arī savā brālī un māsā. Per Mariam ad Jesum, per Jesum at Mariam! Kopā ar Mariju pie Jēzus, bet arī kopā ar Jēzu pie Marijas!

Tēvs Slavko smēlās iedvesmu no Kristus un svētā Franciska. Kristus pats neko nav rakstījis. Viņš tikai sēja Vārdu, ko mācekļi pierakstīja. Kristus zināja, ka ne vienmēr Viņa Vārds nonāks auglīgā augsnē, bet tēva Slavko dzīvē Viņa Vārds piepildījās pilnībā. Tas iekrita labajā ticības, sirds, ģimenē saņemtās tradīcijas augsnē un nesa simtkārtīgus augļus.

Tēvu Slavko iedvesmoja arī svētā Franciska tēls. Līdzīgi kā Kristus, arī Francisks ir mūsu visu skolotājs. Francisks, lielākais starp lielajiem svētajiem. Tas, kurš atdeva savas greznās drēbes savam tēvam, bagātam audumu tirgotājam. Tas, kurš mīlēja nabadzību nabadzības dēļ. Tas bija ikdienas iedvesmas avots arī tēvam Slavko: neko neuzskatīt par savu īpašumu, dalīties ar visu un ar visiem, līdzināties apustulim Pāvilam, kurš par sevi teica: “Ar vājiem es kļuvu vājš, lai iegūtu vājos; visiem es kļuvu viss, lai vismaz dažus izglābtu.” Viņa kabatas bija, tā teikt, pastāvīgi nobružātas, viņš deva pa labi un pa kreisi; viņš nekad nejautāja cilvēkiem, kas viņi ir. Tēvs Slavko izturēja šodienas Evaņģēlija lasījumā minēto ticības pārbaudi, jo šajā personā bija iemiesojusies mīlestība uz cilvēku un Dievu. Viņš vēlējās būt gaismas stars šīs pasaules naktī. Tēvs Slavko tiecās uz Pārpasaulīgo, uz Mūžīgo. Mēs zinām, ka daži stari neizkliedē tumsu, ka daži viļņi nepaceļ un nepārvieto okeānu, bet, ja cilvēks spēj, kā to spēja mūsu tēvs Slavko priecāties par ziedu vai ar nabagiem dalīto maizes gabalu, tad pasaule mainās uz labo pusi. Tieši to mums vēstī šodienas Evaņģēlijs epizodē par pēdējo tikšanos ar Kungu Jēzu Tiesas dienā. Šo vēstījumu tēvs Slavko saprata burtiski un pilnībā izdzīvoja.

Ja Dievs viņam būtu teicis: “Klausies, Slavko, tu rīt mirsi”, es ticu, ka viņš ne uz mirkli nebūtu atteicies no tā, ko darīja ikdienā, jo visam, ko vien viņš darīja, bija tikai viens mērķis: pagodināt Dievu un kalpot Viņam. Tēvs Slavko nebūtu apstājies, lai pārdomātu savu dzīvi. Viņš nebūtu atteicies no kāpšanas Krusta kalnā, viņš nebūtu atteicies no lūgšanām un adorācijas, viņš nebūtu atteicies sniegt padomu tik daudziem cilvēkiem, doties pie vistrūcīgākajiem. Ja Dievs šādu vēstījumu būtu sūtījis mums, mēs, visticamāk, būtu aizgājuši savā istabā, vēlreiz mēģinājuši izvērtēt savu dzīvi un maksimāli izmantot šo žēlastības mirkli. Droši vien mēs būtu pārdomājuši šo Dieva Vārdu, izdarījuši izvēli un centušies dzīvot aktīvi. Turpretim tēvs Slavko vienkārši būtu turpinājis darīt to, ko jau darīja iepriekš: degt Dieva un cilvēku labā. Kādam svētajam reiz jautāja, kāpēc viņš nekad nejūt bailes un trauksmi. Svētais atbildēja: “Tas ir tāpēc, ka es katru dienu domāju par savu nāvi! Cilvēki jūt bailes, jo baidās no visa apkārtējā. Viņi baidās zaudēt to, kas viņiem pieder. Taču, saskaroties ar nāvi, katru dienu domājot par savu nāvi, cilvēks saprot, ka viss, kas viņam pieder, ir lieks. Nāve piešķir dzīvei pareizo mēru, tā skaidri pavēsta, kur ir dzīvības un spēka avots.

Domai par nāvi ir jāpadara mums visiem klātesoša arī cita dimensija, proti, cilvēks dzīvo īsu laiku un mums ir jāatstāj aiz sevis skaidras mīlestības zīmes, signāli, ceļa zīmes un norādes. Domai par nāvi vajadzētu atvērt katru no mums jaunai dimensijai: dzīve ir īsa, ir jāatstāj aiz sevis skaidras zīmes, signāli, ceļa zīmes, kas virza uz mīlestību, kuras pēdas citi ar prieku atceras. Iemītas takas un ceļi, pa kuriem var iet citi. Jēzus, “zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda aiziet no šīs pasaules pie Tēva, iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam”. Viņš paņēma dvieli un trauku ar ūdeni un nomazgāja saviem mācekļiem kājas. Kājas pēda ir cilvēka ķermeņa netīrākā daļa. Savā mīlestībā Jēzus pieskārās netīrām, bet arī ievainotām cilvēka pēdām. Viņš pieskārās katra cilvēka Ahileja papēdim. Kādas pēdas tēvs Slavko aiz sevis atstāja? Viņš staigāja pa šo zemi, darot labu, liecinot par Jēzu Kristu, sludinot Evaņģēliju, svinot Euharistiju, pielūdzot Kristu Euharistijā un pie krusta, cilvēka sāpīgajiem punktiem, Ahileja papēžiem.

Tēvs Slavko ne tikai runāja. Viņš pārvērta vārdus darbos, aizmirstot sevi. Viņš atdeva sevi tiem, kam palīdzība bija visvairāk vajadzīga. Viņš bija palīgs gan garīgā, gan materiālā ziņā, tik neskaitāmi daudzu cilvēku draugs. Viņš atstāja aiz sevis neizdzēšamas pēdas, dzīvoja saskaņā ar Jēzus vārdiem: “Kā Tēvs mani ir mīlējis, tā Es jūs mīlu”. Un: “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.”

Tēvs Slavko atdeva savu dzīvību par visiem. Viņš ar īpašu mīlestību mīlēja tos, kurus neviens cits nemīlēja, kuri bija pamesti un atstāti novārtā, kuri bija grēka un cilvēku naida šausmīgi ievainoti. Viņš mierināja, dziedināja brūces, palīdzēja, pieņēma. Viņš aizmirsa sevi. Un tāpēc viņš pārāk agri aizgāja: tāpēc, ka pilnībā atdeva sevi.

Mūsu dārgais tēvs Slavko! Mēs esam pateicīgi Dievam, ka tu mums biji. Mēs esam pateicīgi Dievam, ka Viņš ir atvedis tevi uz mūsu franciskāņu kopienu. Mēs esam pateicīgi Dievam par visām dāvanām, ar kurām Viņš tevi ir apveltījis un kuras tu izmantoji visā pilnībā. Mēs esam pateicīgi tavai ģimenei, kas tevi nodeva mūsu Provincei, kurā tu paliksi kā viena no tās spožākajām personībām. Mēs ticam, ka nu mums Debesīs ir gan aizbildnis, gan palīgs, visu to ievainojumu dziedinātājs, kuri nomāc šo tautu un šo Baznīcu, un vienlaikus arī samierinātājs, kas lūdz Kristus mieru, Kristus Karaļa mieru mums visiem.

Mēs esam pārliecināti, ka, stājoties Viņa troņa priekšā, tev tika iespēja satikt Kungu aci pret aci, vaigu vaigā, līdzīgi, kā mums to vēsta šodienas Evaņģēlijs, kas tiek lasīts Kristus Karaļa svētkos. Tu izgāji Viņa skolu – kalpošanas, nevis valdīšanas, došanas, nevis paturēšanas, galējas nabadzības, nevis bagātības skolu. Un tāpēc mēs esam pārliecināti, ka pats Kungs ir tava alga.

Un neskaitāmi cilvēki pēc tikšanās ar tevi varēs teikt: “Paldies Tev, Dievs, ka bija tāds cilvēks kā tēvs Slavko. Paldies Tev, Dievs, ka Tu mani mīli caur viņu.” Bet tu, tēv Slavko, jau savas dzīves laikā varēji apstiprināt: “Ir tik daudz cilvēku, kas man ir ļāvuši mīlēt Dievu, kas ir ļāvuši man tuvoties Dievam, Jēzum un Marijai.”

Tu atdevi sevi pilnībā kalpošanai Marijai, Jēzus Mātei, kalpojot viņas klātbūtnei šeit un visā pasaulē. Tu biji viņas dievbijības vēstnesis un izplatītājs. Tavai kalpošanai allaž ir bijis kristocentrisks raksturs. Mēs esam pārliecināti, ka Kristus Baznīca to nekad neaizmirsīs. Svētais Hieronīms apgalvoja: “Nav jāraud par mirušajiem, bet gan jāpateicas, ka dzīvojām kopā ar viņiem un joprojām esam ar viņiem saistīti. Mēs ticam, ka viņi ir Dievā, un ikviens, kas ir Dievā, ir saistīts ar visu Dieva ģimeni.” Ar šo domu es izsaku līdzjūtību tavai mātei Lūcijai, taviem brāļiem, māsām un visiem taviem radiniekiem. Un es pateicos tavai dzimtai, ka tā ir devusi tevi pieejamu mums un ka tu mums biji.

Un visbeidzot, mūsu dārgais tēvs Slavko, es vēlos lūgt tev vienu lietu: piedod mums visiem, ja tu mūsu acīs vai no mūsu viedokļa raugoties paliki nesaprasts. Tu biji un vēlējies būt līdz galam vir catholicus, apostolicus, franciscanus, vir Croatia herzegoviniensis, tas ir, nelokāms katolis, apustulis, franciskānis un Hercegovinas horvāts. Tu gāji mums pa priekšu, nereti nesaprasts. Tu domāji tālāk par citiem, tāpat kā mītiskais Prometejs, tas, kurš domā uz priekšu un arvien izdomā kaut ko jaunu. Tomēr viena lieta paliek skaidra un nepārprotama, proti, Kristus vārdi: “Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsit.” Tava darba augļi ir redzami un paliekoši, jo tie ir austi un veidoti lūgšanā, atrodoties ceļos nometušamies, meklējot Dieva gribu caur laika zīmēm. Tu aizgāji mums pa priekšu, bet vienmēr paliksi kopā ar mums mūsu sirdīs. Tāpēc vēlreiz paldies tev par visu un novēlam tev atpūsties sava Kunga mierā Medžugorjes baznīcas, Krusta kalna un Parādīšanās kalna pavēnī. Āmen.”

 

 Bēru runas – ATVADU UZRUNAS

TĒVS IVANS LANDEKA
MEDŽUGORJES FRANCISKĀŅU BRĀĻU VĀRDĀ

“Piektdien pēc Krusta ceļa lūgšanas kopā ar draudzes locekļiem un svētceļniekiem Krusta kalnā brālim Slavko viens no daudzajiem simtiem Via crucis kļuva par Via lucis, Gaismas ceļu. Mums visiem tas sākumā likās neticami, bet pēc tam mūs pārņēma šoks. Brālis Slavko klusi nomira savā birojā – Krusta kalnā.

Jā, tieši tā, savā birojā, kas atradās Krusta kalnā. Mēs nereti spriedām savā starpā un teicām arī viņam, ka viņš, visticamāk iespējams, nomirs vai nu Podbrdo (Parādīšanās kalnā), vai Križevača (Krusta) kalnā. Ja viņam būtu iespēja izvēlēties savu nāves vietu, viņš noteikti būtu izvēlējies Parādīšanās kalnu vai Krusta kalnu. Viņa nāvē Dievs viņam ir piešķīris zināmu cilvēciskā taisnīguma devu, kas ir saprotams mums, cilvēkiem. Šie divi kalni bija viņa birojs, darba galds, viss viņa interjers un viņa mīļākā lūgšanu vieta. Tieši šeit – šo kalnu virsotnēs – Kungs un Dievmāte bija viņam īpaši tuvu, īpaši dzīvi, īpaši cilvēciski un pilnībā dievišķi.

Par visu pārējo man atliek tikai pateikties.

Paldies, ka sekoji miera Karalienei, kura vēlas mūs vest pie sava Dēla.

• Paldies, ka mācīji visai pasaulei, kā lūgt un kā gavēt. Paldies, ka pats esi tik daudz lūdzies un gavējis.
• Paldies, ka mācīji mums, kā darīt labu visiem cilvēkiem un mīlēt visus bez izņēmuma.
• Tavu dzīvi raksturoja skaidra vērtību skala: Vispirms Dievs un Viņa plāns, tad Dievmāte un Viņas plāns šajā draudzē, tad mīlestība pret savu Horvātijas zemi. Tikai tad kārta pienāca privātai dzīvei, ja tam vispār atlika kāds brīdis.
• Tu biji kara bāreņu, atraitņu un ieslodzīto draugs. Tu aizstāvēji atstumtos un noklīdušos, tos, no kuriem mēs labprātāk izvairāmies (šādu cilvēku grupa jūs šodien atveda šeit, altāra priekšā). Tu biji ārsts tiem, kurus līdzcilvēki un ārsti ir atstājuši novārtā. Tu devi cerību un piedāvāji iespēju tiem, kuriem tas parasti netiek dots un piedāvāts. Un, notika brīnums! Tas nesa augļus. Šo cilvēku dēļ tu nekad nevilcinājies klauvēt pie jebkurām durvīm. Un tās atvērās.
• Tikai aptuveni piecdesmit gadu laikā tu esi nodzīvojis vairākas ļoti piepildītas dzīves.

Dārgais brāli Slavko, tu savā dzīvē esi guvis ne tikai panākumus. Tu esi piedzīvojis arī daudzus triecienus. Es labi zinu, cik ļoti tu tiki ievainots pēdējos gados. It īpaši pēdējā laikā. Tu piedzīvoji triecienus gan no tuviem, gan tāliem cilvēkiem. Es zinu, cik daudz tu tiki ievainots un cik daudz tu cieti. Reizēm tu nedaudz atkāpies šo triecienu priekšā, bet, izņemot dažus īsus komentārus no tavas puses, tu visu esi nodevis laika un Taisnīgā tiesneša ziņā.

Piedod mums, ka ne vienmēr spējām sekot tavam ceļam, ka ne vienmēr bijām pienācīgi novērtējuši to, ko tu darīji. Bieži tu biji ļoti ātrs savās idejās un projektos. Tu jau biji pusceļā uz mērķi, kad mēs sapratām, ka tas ir īstenojams. Tu arvien atradies vienu soli mums priekšā.

Tagad, kad tu esi aizgājis no mums un esi piedzimis Debesīm, mums tevis ļoti pietrūkst. Bet mēs pateicamies tev, ka atbildēji Kunga un Dievmātes aicinājumam. Dieva gribai ir pēdējais vārds. Mēs to pieņemam.

Dārgie draudzes locekļi un svētceļnieki! Nākamajos mēnešos cilvēki nāks un jautās: “Kur ir brālis Slavko? Vai viņš ir mājās?” Atbildiet viņiem: “Jā, viņš ir mājās! Kungs, dod viņam mūžīgo mieru!””

 

 TĒVS MATE DRAGICEVIČS
TĒVA SLAVKO DZIMTĀS ČERINAS DRAUDZES VĀRDĀ

“Čerinas draudze sēro un skumst pēc sava lieliskā cilvēka, tās dēla, brāļa Slavko Barbariča, kurš mūs tik pēkšņi pametis.

Viss, ko es varu teikt par brāli Slavko: liels cilvēks!

Viņš ir liels,

• jo viņš nemitīgi lūdzās,
• jo viņš bezbailīgi sludināja Dieva Vārdu un Dievmātes vēstījumus visā pasaulē.

Ja svētais Francisks Ksavjers, būdams misionārs Tālajos Austrumos, kristīja vairāk nekā 40 000 cilvēku, brālis Slavko miljoniem cilvēku parādīja ceļu pie Dieva.

• jo viņš bija nepārspējams bērnu, bāreņu, slimo, ar atkarībām sirgstošo, veco un bezpalīdzīgo cilvēku labdaris,
• jo viņam piemita vienkārša un franciskāniska dvēsele, dzīves veids un izturēšanās,
• jo, tāpat kā svētais Francisks, viņš mīlēja visu radību un māti zemi; viņš bija mūsu laika ekologs ar devīzi: “Vairāk ziedu, mazāk atkritumu”,
• jo viņš bija teoloģijas doktors, bet ne papīra teoloģijas, ne racionālistiskās teoloģijas, bet gan sirds teoloģijas doktors, un šo doktora grādu viņš ir ieguvis šeit, Dievmātes skolā. Viņa sirds teoloģija izpaudās caur rakstīto un caur runāto vārdu tā, ka tie, kas viņu lasīja vai klausījās, nevarēja palikt vienaldzīgi.
• jo viņš atkal un atkal izgaismoja trīsstūra ceļu, ko šeit, Medžugorjē, bija izveidojusi Dievmāte, apvienojot Parādīšanās kalnu, Krusta kalnu un Baznīcu. Viņš gāja, lūdzās un runāja, un pārnesa šo trīsstūri cilvēku sirdīs. Parādīšanās kalnā Dievmāte aicina uz sevis izzināšanu, Krusta ceļa lūgšanā Viņa aicina atteikties no visa, kas mūsos ir negatīvs un grēcīgs, bet Baznīcā Viņa norāda uz dziedināšanas un gara veldzēšanas sakramentiem: grēksūdzi un Svēto Misi. Brālis Slavko nenogurstoši veidoja šo trīsstūri svētceļnieku sirdīs.

Taču lielam cilvēkam, sasniedzot kalna virsotni, neklājas kāpt lejup, bet gan ir jāturpina tiekties augšup. Tā tas notika ar mūsu brāli Slavko. Kāpjot Krusta kalnā, lūdzoties “Krusta ceļu”, viņš uzkāpa sava Golgātas kalna virsotnē, un Kungs viņu pacēla pie sevis.

Dzimtā Čerinas draudze ar skumjām, bet tajā pašā laikā ar pateicību, lepnumu un drošu cerību atvadās no sava lielā cilvēka.

Mīļā brāļa Slavko māte, mīļie brāļa Slavko brāļi un māsas, ģimenes locekļi un draugi!

Mēs visi skumstam kopā ar jums, taču atvadāmies no brāļa Slavko pateicības pilni, jo Dievs mūsu draudzē ir atradis ģimeni, kurā izauga liels cilvēks. Lepnuma pilni mēs atvadāmies no brāļa Slavko, jo viņš bija tas lielais cilvēks, tas pilnas un stingras cerības cilvēks, kam Dievmāte, kurai viņš bija tik bezgala uzticīgs, sacīja: “Nāc, mans dēls, nāc sava Tēva un Mātes rokās, un pateicos, ka atbildēji manam aicinājumam!

Mīļais brāli Slavko, paldies tev par visu! Lai tev vieglas šīs Horvātijas zemes, Medžugorjes, smiltis! Dusi Dieva mierā!”

 

TĒVS DĪTRIHS FON ŠTOKHAUSENS
TO PRIESTERU NO VISAS PASAULES VĀRDĀ,
KURI IR APMEKLĒJUŠI MEDŽUGORJI KĀ SVĒTCEĻNIEKI

“Godājamais, dārgais brāli Slavko!

Šodien pie tava zārka es vēlos pateikties tev to daudzo vāciski runājošo priesteru vārdā un visu to priesteru vārdā no visas pasaules, kuri ir apmeklējuši Medžugorji. Viņu ticība šeit nostiprinājās, un daži no viņiem atguva savu zaudēto ticību. Es vēlos pateikties tev par neskaitāmajiem jauniešiem, kuri šeit, Medžugorjē, ir piedzīvojuši garīgu aicinājumu vai no jauna atklājuši Dieva mīlestību pret viņiem.

Ar savu taisnīgo, uzupurējošo un priekšzīmīgo dzīvi, ar tevis svinētajiem liturģiskiem svētkiem, tavās homīlijās un grāmatās ietverto vēstījumu tu esi sniedzis dziļu liecību par ticību mīlestībai, kas Dievam ir pret cilvēkiem un visu Viņa radību. Šeit, Medžugorjē, tu ne tikai pieņēmi Dievmātes aicinājumu, bet arī kļuvi par pārliecinošu instrumentu Viņas aicinājumam uz atgriešanos un ticību. Šādā veidā tu visiem svētceļniekiem, kuri šeit ieradās, parādīji, cik ļoti mums šajā pasaulē ir vajadzīga mūsu Debesu Mātes mīlestībā pasniegtā roka, lai mēs varētu vieglāk un apzinātāk iet pretī Dievam.

Svētās Mises svinībās, regulārās sarunās grēksūdžu laikā, euharistisko adorāciju laikā, skaidrojot Svētos Rakstus un pasniedzot svētos sakramentus, tu rādīji mums ceļu uz īstu un patiesu tikšanos ar Dievu šajā pasaulē. Savās neskaitāmajās sarunās ar svētceļniekiem, izmantojot savas gandrīz visu galveno pasaules valodu prasmes, kā arī ar savu daudzās valodās tulkoto grāmatu starpniecību, tu esi palīdzējis cilvēkiem attīstīt dziļu un patiesu paļāvību uz Dievu un ticību, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kurš mūs bezgalīgi mīl.

Tava pēkšņā nāve Krusta kalnā starp 13. un 14. Krusta ceļa staciju mums skaidri parādīja, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs ir pieņēmis tavu dzīvības upuri kopā ar Mariju, kas upurēja Savu mirušo Dēlu Tēvam 13. stacijā. Katru dienu agri no rīta, vienmēr ar rožukroni rokā, tu uzkāpi vienā no diviem kalniem – Krusta kalnā vai Parādīšanās kalnā, un tā tu uzsāki savas dienas gaitas. Arī tava bēru diena, Kristus Karaļa svētki, mums ir vēl viena zīme, ka Kristus, tavas dzīves ķēniņš un Kungs, ir pieņēmis tavas dzīves veikumu un ka Marijai, Miera Karalienei, ir ļauts ievest tevi Viņas Dēla Miera valstībā. Vakardienas vēstījumā mūsu Debesu Māte mums paziņo, ka tu esi piedzimis Debesīm. Un tādējādi tu, protams, esi izvēlējies un saņēmis labāko dzīves daļu; par to mēs priecājamies kopā ar tevi no visas sirds, jo tu kā uzticams Miera Karalienes līdzstrādnieks šeit uz zemes esi to nopelnījis. Bet Dievmāte šajā vēstījumā mums arī pavēstī, ka caur tevi mēs esam saņēmuši jaunu aizbildni Debesīs; tāpēc mēs lūdzam tevi vienmēr būt blakus mums savā Debesu dzīvē un darīt to ar tādu pašu enerģiju un tādu pašu iesaistīšanos, kāda tev bija tavā šīszemes dzīvē, kad tu vienmēr biji blakus katram no mums šeit, Medžugorjē.

Vēlreiz sirsnīgi pateicamies tev par tavu draudzību, mīlestību un priekšzīmīgo dzīvi. Uz tikšanos Debesīs!”

 

MAGDALĒNA PAJIČA
“MĀTES CIEMATA” BĒRNU VĀRDĀ

“Mīļais brāli Slavko!

Mēs joprojām gaidām tevi!

Trešdien, pēc Krusta ceļa, tev bija paredzēta ierašanās Mātes ciematā. Es nezinu, vai tu vēlējies satikt kādu konkrētu cilvēku vai mūs visus. Bet tagad mēs visi esam šeit un dziļi skumstam pēc tevis. Ir ieradusies pat mazā Maja no Bjelovaras. Boriss un Tonijs arī ir šeit, un klusē, nespēdami noticēt notikušajam, bet krustmāmiņa Ružica, lūdzot savu rožukroni, pievieno par tevi vienu no “Esi sveicināta Marija” daļām.

Piektdienas vakarā mēs ilgi bijām nomodā un prātojām, kāpēc tu neatnāci un kur tu biji aizgājis, bet mūsu satrauktās māsas atbildes vietā ilgi klusēja.

Daudzi no mums joprojām nevar aptvert notikušo, daudzi pat neatcerēsies tavu seju, bet mēs visi esam skumju pilni un zināma iekšēja protesta pret notikušo piepildīti, un mums visiem ir viena vēlme teikt tev lielu paldies.

Paldies, brāli Slavko, ka tev ienāca prātā izveidot Mātes ciematu; paldies, ka nebaidījies mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam. Paldies, ka iemācīji mums ne no kā nebaidīties, aicinot mūs lūgt Rožukroņa lūgšanu Parādīšanās kalnā laikā, kad mēs vēl tikai mācījāmies lūgt.

Paldies, ka iemācīji mums ieraudzīt, ka rotaļlietām ir krāsas, ka Nutella ir salda un ka, lai šūpotos uz dēļa, ir nepieciešami divi cilvēki. Paldies, ka devi mums, tāpat kā visiem citiem bērniem, iespēju uzvilkt baltu kleitu, pirmo reizi saņemot Svētās Komūnijas sakramentu. Paldies, ka mācīji mums mīlēt Dievmāti un lūgt Dievu. Paldies, jo, par spīti visam, esam atklājuši, ko nozīmē vārds “mīlestība”. Citi cilvēki mums teica, ka laiks dziedē visas brūces, bet tu vienīgais mums teici, ka laiks ir tikai pavadonis ceļā un ka tikai mīlestība dziedē visu. Tava nāve mums saka to pašu.

Tāpat kā pietika ar mirkli, lai nāve tevi atrautu no mums, tik maz bija nepieciešams, lai atpazītu tavu mīlestību un upuri. No šī brīža mēs zinām, ka katrs uz ceļa izmests mazs papīra gabaliņš, katra slikta skolā saņemta piezīme, katra nepaklausība vecākam cilvēkam ir pārkāpums. Tāpēc mēs pie tava kapa apsolām dzīvot saskaņā ar taviem vārdiem un darbos līdzināties tev.

Kamēr cilvēciski esam tik dziļās bēdās, mēs jūtamies tā, it kā tu mums jautātu: “Mani bērni, kur ir jūsu ticība?” Ticībā mēs redzam tevi vienotu ar mūsu Māti un tavu Māti Mariju, un mūsu skumjas noplok; un tā ir mūsu vienīgā cerība, jo jāatzīst, ka pēc tavas aiziešanas Mātes ciemats, arī mūsu bāreņu nams, pats ir kļuvis par lielu bāreni.

Ja mēs turpinātu tevi gaidīt, mūs neapšaubāmi māktu bailes. Tagad, kad tu jau esi Debesu valstībā, mēs drīzāk vēlamies lūgt tevi sagaidīt mūs. Un, kad mēs iedomājamies tevi dodamies pa ceļu prom no Mātes ciemata, ar muguru pret mums, nedaudz saliekušos uz priekšu, mēs pirmo reizi sakām nevis: “Brāli Slavko, paliec sveiks”, bet ar sāpošu sirdi, ar tīru bērnu dvēseli un entuziasma pilni mēs sakām: “Uz tikšanos un paldies, mūsu mīļais brāli Slavko!””

 

STUDENTE GABRIELA ČILIĆA
“TALANTU DRAUGU” FONDA VĀRDĀ

“Mūsu dārgais tēvs, brāli Slavko!

Medžugorjes fonda “Talantu draugi” vārdā, desmit studentu paaudžu vārdā, kurām tu nodrošināji tūkstošiem stipendiju un kuras tu atbalstīji to garīgajā izaugsmē, mēs sakām tev bezgalīgu paldies.

Mēs atvadāmies no tevis, fonda idejas radītāja un dibinātāja, mūsu cienījamā un mīļotā prezidenta, mūsu brāļa Slavko.

Dārgais draugs, tavas fiziskās aiziešanas realitāte ir sāpīga un grūta, bet tavas dzīves, ko iezīmē mīlestība un dāvināšana saviem brāļiem, kopsavilkums ir uzticība Kristus ceļiem: tu esi veicis savu Krusta ceļu, tu esi aizmidzis krusta pakājē.

Šobrīd nav iespējams uzskaitīt visus tos labos, lielos un cēlos darbus, ko tu esi veicis šim fondam un mums, studentiem; mēs pat neapzināmies to apjomu.

Mēs esam pārliecināti, ka pienāks laiks, kad ikvienam būs redzams tavu darbu cēlums un nozīme. Mēs atzīstam, ka šobrīd mēs neapzināmies zaudētā lielumu, bet mēs vēlamies tev izteikt savu apņēmību iet pa to ceļu, kuru tu mums parādīji – Miera Karalienes ceļu.

Tava fonda līdzstrādnieki un mēs, visi studenti, veltījam tev šos pateicības vārdus, lūdzot Debesu Tēvu piešķirt tev pelnīto vietu Debesu Jeruzalemē un atstāt tavu cēlo garu mūsu vidū.

Dzejnieks A.B. Šimičs saka:

Jūs pat nenojaušat

par manu atgriešanos un manu tuvumu naktī,

kad ausī skan liega mēness gaisma…

Un kad jūs redzat tumšo ēnu, kustamies krēslā,

aiz tumšajiem mierīgajiem ūdeņiem,

tad zināt:

es eju taisni un svinīgi,

it kā es būtu tev blakus

Tu paliksi mūžīgi mūsu sirdīs un mūsu lūgšanās. Paldies tev.”

 

BORIS VIDOVIČS
KOPIENAS “CENACOLO” VĀRDĀ

“Paldies tev!

Mūs visus pārsteidza brāļa Slavko Barbariča pēkšņā nāve Krusta kalnā Medžugorjē pēc Krusta ceļa lūgšanas. Šāda nāve, kas ir tik līdzīga Jēzus nāvei, ir mūsu vienīgais mierinājums un dod mums cerību, ka Dievs ir izvēlējies pareizo laiku.

Paldies tev, brāli Slavko, par visu, ko tu esi darījis trūcīgo, nabadzīgo, studentu, ģimeņu un daudzu citu labā.

Paldies, ka sargāji dzīvību, ka izstaroji mieru un mīlestību, ka tev vienmēr bija laiks sarunām. Paldies par tavu lūgšanu – tik konkrēto, tik spēcīgo un tik neatlaidīgo, paldies par visām ilgajām vigīlijām un adorācijām uz ceļiem, paldies, ka biji piemērs mums.

Bet, pats galvenais, paldies par tavu nenogurstošo Dievmātes vēstījumu sludināšanu ikdienā un to iedzīvināšanu savā dzīvē šajos astoņpadsmit gados, kopš tu esi uzturējies Medžjugorjē.

Mēs zinām, ka tagad mums ir liels aizstāvis un aizbildnis Debesīs.”

 

ČITLUKAS MĒRS JURE DŽIDA

“Sērojošie klātesošie, dārgais tēvs Slavko!

Ar skumjām sirdī, sāpju piepildītu un satricinātu dvēseli Čitlukas pašvaldības vārdā es atvados no mūsu aizgājēja un izsaku viņam lielu paldies un atzinību. Mūsu nelaiķis šeit ir piedzimis, viņš šeit ir pavadījis lielu daļu savas dzīves, nesaudzējot sevi, līdz izsmēla sevi līdz galam: dega ar spožu liesmu, līdz izdega un tagad atdusas mūžīgā mierā.

Kopš Debesis atvērās virs Bijakoviču un Medžugorjes debesīm, kopš Dievmāte sāka runāt no Debesīm, brālis Slavko – Svētā Franciska dēls, savas valsts un horvātu tautas mīļotājs – kā “Lielā Karaļa vēstnesis”, ir aicinājis pasauli atgriezties pie Dieva, vēstot cilvēkiem, ka ir tāda valsts ar nosaukumu Hercegovina, virs kuras ir atvērušās un runājušas Debesis, vēstot cilvēkiem, ka tur dzīvo Dieva tauta – horvātu tauta. Ticības, kultūras, ciešanu un cerības tauta.

Cik daudzi ir dzirdējuši par mums, pateicoties viņam?

Cik daudzi ir mums palīdzējuši, pateicoties viņam?

Kurš gan tos varētu saskaitīt?

Ceturtdien Mātes ciematā ar ziedotājiem mēs runājām par veco ļaužu mājas projektu.

Brāli Slavko, tu mīlēji Medžugorji! Tu biji iemīlējies Krusta kalnā!

Krusta kalnā tu ieelpoji pēdējo elpu un izelpoji savu dvēseli.

Medžugorjē tu esi atradis mūžīgo mieru un atpūtu.

Brāli, Slavko: Paldies tev par katru vārdu! Paldies par katru padomu! Paldies par katru ierosmi! Paldies par katru saņemto palīdzību, pateicoties taviem nopelniem! Paldies par katru labo darbu! Paldies, ka darīji savu valsti un tautu zināmu pasaulei! Brāli Slavko, tagad, kad esi Debesīs, neaizmirsti sava reģiona, savas valsts un savas tautas vajadzības un grūtības! Dusi liela, uzticama un nenogurstoša strādnieka un taisnīga cilvēka dusā.”

 

Jakovs Čolo atvadās no tēva Slavko visu vizionāru vārdā

“Mūsu mīļais brāli Slavko! Kā gan mēs varētu neatcerēties visus šos gadus, ko pavadījām kopā: katru mūsu sarunu, katru mūsu kopīgo lūgšanu un visu, ko esam kopā piedzīvojuši? Kā gan mēs varētu neatcerēties ikvienu tavu upuri un katru tavu kauju mūsu labā? Kā gan mēs varētu neatcerēties tavu labestību un tavu mīlestību pret mums? Tu bieži mēdzi mums teikt: “Vai jūs zināt, ka es jūs mīlu?”

Mēs esam izjutuši šo mīlestību tik daudz reižu un tik dažādos veidos! Mēs atceramies tik daudzus tevis izteiktos vārdus! Bieži pēc parādīšanās tu mums jautāji: “Kā klājas Dievmātei?” Tu, dārgais brāli, tagad esi kopā ar Viņu – tu, kas veltīji Viņai savu dzīvi – tu, kas darīji visu, lai ikviens iepazītu Viņas mīlestību un Viņas labestību. Šī mīlestība un labestība patiesībā bija arī tevī, un to varēja piedzīvot ikviens cilvēks, kurš tevi iepazina.

Mēs pateicamies tev, mīļais brāli, par tavu atbalstu, kas mums tik bieži bija vajadzīgs un ko tu mums sniedzi ik mirkli. Mēs pateicamies par katru padomu, ko tu mums sniedzi, kad mums tas bija visvairāk vajadzīgs. Paldies par tavu vadību mūsu garīgajā dzīvē un palīdzību mums mūsu personīgajā dzīvē caur lūgšanu.

Paldies par katru tavu apmeklējumu mūsu mājās, kas atnesa tik daudz svētību un prieka mūsu ģimenēs!

Paldies par katru spēli, kuru tu spēlēji kopā ar mūsu bērniem, kuri prata atpazīt īstu un patiesu draugu.

Šodien, dārgais brāli, mēs raudam, bet tajā pašā laikā mēs priecājamies, jo tu esi kopā ar Viņu, kuru tu neizmērojami mīlēji, ar to, kurai tu veltīji savu dzīvi – Dievmāti. Tavs darbs, labestība un mīlestība vienmēr dzīvos mūsos, un tu, mīļais brāli, vienmēr lūdz par mums un vienmēr sargā mūs!

Tagad, mīļais brāli, mēs sakām tev to, ko tu vienmēr esi teicis mums: “Vai tu zini, brāli, cik ļoti mēs tevi mīlam?”

Tavs Jakovs, Ivans, Mirjana, Ivanka, Vicka un Marija.”

 

TĒVA IVANA SESARA, MEDŽUGORJES DRAUDZES PRIESTERA, ATVADU RUNA

“Dārgie brāļi un māsas, mūsu dārgais brāli Slavko!

Ikvienam no mums, kuri tevi labāk pazina vai kuri dzīvoja netālu no tevis, bija lieki tev jautāt, kur tu plāno atrasties svētdienas pēcpusdienā: mēs visi itin labi zinājām, ka šis laiks ir stingri atvēlēts Rožukroņa lūgšanai Parādīšanās kalnā. Nedz lietus, nedz saule, nedz vējš, nedz vētra, nedz kas cits nevarēja novērst tevi no šī nodoma īstenošanas. Šodien Parādīšanās kalns ir tukšs un skumjš, gaidot savu biežāko un mīļāko viesi. Bet tevis tur nav! Tu neesi tur, jo dzīvības un nāves Kungam bija labpaticies pieņemt tavu dvēseli krusta pakājē piektdien, kad kārtējo reizi tu kāpi stāvajā Krusta kalnā, pārdomājot sava Skolotāja un Pestītāja Jēzus Kristus ciešanas un sāpes. Cik simboliski! Tu mīlēji krustu, nesi to nenogurstoši, regulāri to godināji un pēdējo elpas vilcienu izelpoji krusta pakājē piektdien Krusta kalnā.

Brālis Slavko piedzima laikā, kad pavasaris nomaina ziemu, 1946. gada 11. martā, Marko un Lūcijas (dzimušas Stoičas) ģimenē Dragičinā, Čerinas draudzē. 1961. gadā viņš pabeidza Čerinas pamatskolu. No 1961. līdz 1965. gadam viņš apmeklēja Drubovnikas klasisko vidusskolu, kur ieguva bakalaura grādu. Brālis Slavko pirmo reizi uzvilka franciskāņu habitu Humakā, 1965. gada 14. jūlijā. Viņš studējis teoloģiju Visoko, Sarajevā, Grācā un Freiburgā. Svinīgo solījumu viņš nodeva 1971. gada 17. septembrī La Vernā, kur svētais Francisks – viņa un mūsu tēvs – saņēma stigmātus. Viņš tika ordinēts par priesteri 1971. gada 19. decembrī Reutē (Austrija). Pēc 5 gadu pastorālās kalpošanas Čapljinas draudzē viņš turpināja studijas Freiburgā, kur 1982. gadā ieguva doktora grādu reliģijas pedagoģijā un psihoterapeita diplomu. No 1982. gada līdz 1984. gada septembrim viņš pildīja Mostaras studentu katehēta pienākumus.

Pateicoties savām galveno Eiropas valodu zināšanām un milzīgajai mīlestībai pret Dievmāti, neskatoties uz daudzajiem pienākumiem draudzēs, kurās viņš kalpoja, brālis Slavko katru brīvo brīdi veltīja svētceļniekiem Medžugorjē. 1983. gada septembrī viņš ar oficiālu rīkojumu tika nosūtīts uz Medžugorji, kur palika līdz 1985. gada septembrim; no tā laika līdz 1988. gada septembrim brālis Slavko bija Blagajas draudzes vikārs un izmantoja katru brīvo brīdi, lai atrastos Medžugorjē un nenogurstoši veltītu laiku daudzajiem svētceļniekiem, kuri ieradās šajā vietā. No 1988. līdz 1991. gadam viņš bija Humacas draudzes vikārs un noviciāta meistara palīgs.

Bosnijas un Hercegovinas teritoriju pārņēmušā kara sākumā, kad lielākā daļa vecākā gadu gājuma ordeņa brāļu bija devušies trimdā uz Tučepi, Medžugorjē parādījās biktstēvu trūkuma problēma. Pateicoties toreizējā garīgā vadītāja tēva Drago Toljo OFM mutiskai piekrišanai, tēvs Slavko pārcēlās uz Medžugorji un palika tur līdz savai nāvei, kas mūs visus pārsteidza un satricināja piektdien, pulksten 15.30.

Kāds reiz rakstīja, ka nav svarīgi, cik ilgi cilvēks dzīvo, bet gan, kā dzīvo. Ja tas ir īstais dzīves mērs, tad var droši apgalvot, ka brālis Slavko ir nodzīvojis vismaz trīs cilvēka mūžus. Viņš bija nenogurstošs strādnieks bez noteikta darba laika un darba vietas: te viņu varēja redzēt runājam ar svētceļniekiem; te stundu vēlāk viņš mierināja bēdu un likstu nomāktos cilvēkus, kas viņu meklēja katru dienu; te viņš steigšus devās uz Mātes ciematu, iestādi, kuru viņš pats nodibināja un kas viņam sagādāja tik daudz prieka, iestādi, kas šodien rūpējas par vairāk nekā 60 cilvēkiem, galvenokārt kara bāreņiem vai bērniem no izjukušām ģimenēm.

Ir grūti uzskaitīt visu, ko darīja mūsu mīļais brālis Slavko. Tas prasītu daudz laika. Simtiem līdzjūtību no visas pasaules, kuras saņemam šajās dienās, to apliecina. Īsumā vēlētos pieminēt lūk, ko: esot kopā ar bērnu, viņš pats kļuva par bērnu, viņš cieta kopā ar tiem, kuri cieta, viņš bija intelektuālis intelektuāļu sabiedrībā, viņš bija māte tiem, kuri bija pazuduši un pamesti, viņš pulcēja ap sevi tos, kuri tika atstumti. Viņš bija “atkarīgs” no tiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība. Jāpiemin vismaz tas, ko visi jau zina: viņš regulāri sagaidīja uzlecošo sauli Krusta kalnā vai Parādīšanās kalnā, un pusnakts atrada viņu vēl nomodā. Neviens viņu neredzēja sēžam pie datora un rakstām, un tomēr viņš bija viens no auglīgākajiem garīgo grāmatu autoriem. Viņa grāmatas ir tulkotas vairāk nekā divdesmit valodās, un tās ir izdotas visā pasaulē vairāk nekā 20 miljonos eksemplāru.

Daudzi viņu uzskatīja par brīnumu, un viņš patiešām bija brīnums. Tieši tāpēc viņa aiziešana ir tik sāpīga: brīnumi nenotiek katru dienu, un tik lieli cilvēki nedzimst bieži.

Mans mīļais brāli Slavko! Man nekad pat neienāca prātā, ka mēs tik ātri šķirsimies, tāpat, kā tas, ka tieši man nāksies lasīt tavas dzīves aprakstu. Tiek uzskatīts, ka pērlēm ir nevis curriculum vitae, bet gan curriculum gloriae; viņi dzīvo mūžīgi, jo tie nav atrasti, bet doti. Bet dzīvības un nāves Kungam tieši šajā brīdī labpatika tevi aicināt pie sevis, un mēs to pieņemam kā Viņa gribu. Tu esi atstājis aiz sevis savus lielos projektus, un bez tevis būs grūti tos īstenot; bet šeit, pie tava kapa, kurā tu dusēsi mierā, es apsolu, ka mēs vismaz centīsimies turpināt tavu iesākto no tās vietas, kurā tu apstājies, jo es zinu, ka tā ir tava lielākā vēlme.

Dusi Dieva mierā, un lai labais un žēlsirdīgais Dievs tev atalgo par katru tavu labo darbu. Āmen.”