JĒZUS VĀRDI IR GAISMA TUMSĀ

Medžugorjē pirmo reizi nonācu pirms septiņiem gadiem kopā ar tūkstošiem jauniešu no visas pasaules. Man bija daudz jautājumu un patiesas ilgas pēc Dieva. Kungs, ko lai es daru savā dzīvē? Kā lai nodzīvoju to patiesi labi? Kam lai veltu savu sirdi un spēku? Kam varu uzticēties? Kāds ir mans aicinājums? Šeit, Medžugorjē, lasot Dievmātes vēstījumus, es pirmo reizi sadzirdēju: „Tu esi man svarīga… Dievam ir nodoms attiecībā uz katru no mums…”; „Atdodiet sevi pilnībā… Veltiet savu dzīvi pasaules pestīšanai…”

Reiz, kad piedalījos seminārā “Gavēnis, lūgšana un klusums”, mūsu grupa kāpa Križevaca kalnā. Mēs apstājāmies vietā, kurā nomira tēvs Slavko Barbaričs. Terēze pastāstīja par viņa dzīvi un kalpošanu: „Tēvs Slavko sevi pilnībā veltīja Dievmātei, atdeva viņai visas savas spējas, savu laiku, visu upurēja, lai īstenotos viņas nodomi.” Atceros, ka tobrīd pār mani nāca apskaidrība. Jā, tieši to es vēlos! Pēc tā ilgojas mana sirds! Sāku prātot, kā to īstenot. Sapratu, ka viss ir ļoti vienkārši, – jāieklausās Dievmātē, jādzīvo saskaņā ar viņas vēstījumiem. Kā mēdz teikt Medžugorjē – „mācīties Marijas skolā”. Arī es gribēju atdot savu dzīvi un visas spējas, ar ko mani apveltījis Debesu Tēvs, Marijai, lai tās kalpotu Dieva nodomu piepildīšanai un pasaules pestīšanai. Bet visā pārējā – grūtībās, ko piedzīvošu, sava aicinājuma atklāšanā, sirds dziedināšanā – Dievmāte man palīdzēs, jo viņa ir laba un maiga Māte. Šī doma man palīdzēja katru jaunu dienu sākt ar uzticēšanos un prieku: „Māt, šo jauno dienu, ko Dievs ir devis, es dāvāju Tev. Es lūdzu, lai ar savu dzīvi varētu kalpot tev un palīdzēt tiem, kuri cieš visvairāk.”

Medžugorje man palīdzēja saprast vienkāršu patiesību – mūsdienu pasaulē ir daudz sāpju un ciešanu, taču es varu to, ko varu, proti, dāvāt savu dienu, dzīvi, lūgšanas un darbus, priekus un bēdas Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Un tādējādi varu palīdzēt viņai nest Dieva mīlestību, savu Dēlu, cilvēkiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Dievmātes skolā es ik dienas gūstu kādu svarīgu mācību. Piemēram, Dievmāte vērsa manu uzmanību uz viņas sacītajiem vārdiem, ko lasām Jāņa evaņģēlija: „Ko Viņš jums teiks, to dariet!” (Jņ 2, 5) Es sapratu, ka dzīvot ar Mariju nozīmē katru dienu ieklausīties un iemīlēt Jēzus vārdus, Svētos Rakstus. Man tā ir ļoti noderīga pieredze, par kuru esmu ļoti pateicīga Dievmātei. Es pat nespēju iedomāties, ka Kungs Dievs ar Bībeles starpniecību cilvēkus uzrunā tik spēcīgi, konkrēti un tajā pašā laikā – ar tik lielu tēvišķu mīlestību. Viņš runā sirds klusumā, iedvesmo, stiprina, atbild, palīdz redzēt sevi un dažādas dzīves situācijas Viņa gaismā un patiesībā.

Medžugorjē, kopienā „Marijas gaisma”, es mācos katru dienu sākt, nometoties uz ceļiem un lūdzoties, lasot Evaņģēlija fragmentu. Jo vairāk to praktizēju, jo labāk saprotu apustuli Pēteri, kas Jēzum teica: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jņ 6, 68) Domāju, ka daudzās dzīves situācijās es visdrīzāk nespētu saglabāt sirdī mieru un prieku, ja no rīta nebūtu izlasījusi Jēzus vārdus. Tā ir nenovērtējama dāvana, ko man sniegusi Dievmātes, kura visus Jēzus vārdus glabāja savā Sirdī. Man ļoti palīdz tas, ko Marija teikusi kādā no vēstījumiem: „Dieva Vārds ir gaisma tumsā, kura mums ir visapkārt.” Ļoti bieži, kad nezinu, kā rīkoties, kad ir smagi vai sāp sirds par kādu satiktu cilvēku, vai vienkārši, kad aizvadīta gara diena, man patīk paņemt rokās Svētos Rakstus, pieņemt Jēzus gaismu un mierīgi aizmigt. Atceros, ka Dievmāte vēstījumā Mirjanai teica: „Mani mīļie bērni, lai mana Dēla vārdi un mīlestība ir tas, par ko jūs domājat, dienu sakot un beidzot.” Bieži vien savā dzīvē pirms aizmigšanas es jutu sirdsapziņas pārmetumus, nemieru, rūgtumu, pārdzīvoju par to, kā pagājusi diena, ko esmu vai neesmu izdarījusi, tāpēc šie Mātes vārdi man bija kā Betlēmes zvaigzne, kura atgādina: bērns, nepārdzīvo, uzticies Jēzum, pieņem Viņa gaismu un dzīvo ar mieru sirdī.

Kopienā mēs sākām katru vakaru kopā lasīt kādu no Evaņģēlija fragmentiem un pēc tam klusumā veicām sirdsapziņas izmeklēšanu. Mēs pateicamies Jēzum par skaistajiem dienas brīžiem, kad sirds bija pilna ar Viņa mīlestību, kad Viņš mums palīdzēja būt pacietīgām, uzmanīgām, saprotošām, un Viņa rokās atdodam arī tos brīžus, kad neesam dzīvojušas saskaņā ar Viņa Vārdu. Pēc piedošanas lūgšanas dodamies pie miera, savu dzīvi pilnībā uzticot Dievam. Šīs nelielas, bet ļoti konkrētas mācības, kuras Dievmāte sniedz Medžugorjē, man ir ļoti dārgas. Esmu no sirds pateicīga Dievam, ka varu mācīties šajā „skolā”.

Oksana, Latvija

 

Read Previous

NEBĪSTIETIES!

Read Next

JĒZUS JUMS DOD SAVU MIERU

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *