Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2023. gada 25. augustā
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es jūs aicinu lūgties ar sirdi. Lai jūsu sirdis, bērniņi, lūgšanā paceļas uz Debesīm, tā ka tās jūt mīlestības Dievu, kas jūs dziedina un mīl ar neizmērojamu mīlestību. Es esmu ar jums, lai jūs vestu pa sirds atgriešanās ceļu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Dievmātes augusta vēstījums mums var šķist pazīstams, it kā mēs to būtu jau vairākas reizes dzirdējuši. Jaunavas Marijas parādīšanās ir Debesu Tēva žēlastība un dāvana. Pateicoties viņas klātbūtnei, šis laiks, kurā dzīvojam, ir piepildīts ar žēlsirdību. Žēlsirdība ir Dieva žēlastība, tuvums un dzīvinošs pieskāriens, kas vēlas pieskarties katrai sirdij.
Dievmātes parādīšanos un vēstījumu garīguma centrā ir cilvēka sirds. Rodas jautājumi: kā sasniegt sirdi, kā lūgties ar sirdi? Bieži cilvēki jautā: “Kāda lūgšana ir labāka?” Lūgšana nav burvju vārdi, kas jāiemācās no galvas. Labākā lūgšana ir patiesa lūgšana. Mēs neejam un nejautājam, kādi vārdi jāizvēlas, lai runātu ar tēvu, māti vai draugu. Ar tuviem cilvēkiem, ar tiem, kam uzticamies, mēs runājam atklāti, patiesi un bez iepriekš iemācītām frāzēm. Tādai vajadzētu būt arī sarunai ar Dievu.
Vislabākā lūgšana ir tā, kas nāk no dvēseles, no pašreizējā dvēseles stāvokļa, lūgšana bez maskām un slēpšanās Dieva priekšā. Mūsu Dievam ir sirds. Šī sirds tika caurdurta pie krusta mūsu dēļ. Arī mūsu Debesu Mātes dvēseli un sirdi caurdūra zobens.
Arī cilvēkam ir sirds, kas veidota pēc Dieva attēla un līdzības. Tā var mīlēt, ciest, just, izjust līdzjūtību un žēlsirdību. Dievs skatās tikai uz to, kas notiek cilvēkā, un iekšienes simbols ir sirds.
Mēs pārsvarā dzīvojam virspusē, uz savas patiesās būtības un sirds sliekšņa. Lūk, kādēļ tā paliek mums apslēpta un it kā guļoša. Mēs nezinām, kā nolaisties tās dziļumos un iegūt bagātību, kas tur ir apslēpta. Mēs ignorējam savas dzīves iekšējo dimensiju. Un, ja mēs kaut ko atstājam novārtā, tas sāk novājināties un zaudēt savu potenciālu.
Jēzus bieži sacīja tiem, kas Viņā klausījās, ka viņu sirdis ir aizvērtas un nocietinātas. Lūgties ar sirdi nozīmē atrast sirds ceļu, kas nozīmē nodibināt kontaktu ar Dieva sirdi, lai mūsu sirds pukstētu Dieva sirds un Dieva mīlestības ritmā.
Pēc sv. Terēzes no Avilas teiktā, lūgšanā svarīgi ir nevis domāt, bet gan mīlēt. Kad sirdī rodas mīlestība pret kaut ko vai pret kādu, tad mēs esam gatavi nest upurus un pārvarēt grūtības. Ja sirdī nav mīlestības, mums nav spēka nekam. Bieži mēs vienkārši neprotam atvērt savu sirdi, kas var būt aizvērta dažādu iemeslu dēļ – piedzīvotas netaisnības, nodevības vai ciešanu dēļ.
Lai sāktu lūgties, mums bieži ir jāiziet cauri grūtībām un kārdinājumiem. It kā vispirms vajadzētu mūs salauzt, atņemt visu, kas, kā mēs domājam, dod mums dzīvību. Un tikai tad mūsu sirds atmaigst un steidzas lūgties. Ieklausīsimies mūsu Debesu Mātē. Jēzus caur savu Māti mūs aicina, klauvē pie mūsu sirds durvīm, lai mēs Viņam atvērtu. Un tad Viņš varēs ienākt un darīt savus brīnumus mūsu dzīvē.
Lūgšana: Jaunava Marija, tavs tuvums un klātbūtne ir žēlastība un Debesu dāvana mums šodien. Tavi vārdi un aicinājumi ir vērsti uz katra cilvēka sirdi. Lūdzam tevi, Jaunava Marija, aizbildini par mums sava Dēla Jēzus priekšā. Īpaši lūdzam tevi par katru sirdi, kas ir aizvērusies ciešanu, nelaimju un mokošu dzīves apstākļu dēļ. Tavā Mātes sirdī mēs ieliekam katru sirdi, kas ir ievainota un cieš. Lai katrs tavā tuvumā sajūt tavu teikto vārdu patiesumu: “Mīļie bērni, ja vien jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka.” Lai katra sirds sajūt tavu Mātes mīlestību, kas dziedina, paceļ un nes jaunu dzīvi. Amen.
t. Ļubo Kurtovičs OFM
