TĒVA ĻUBO KURTOVIČA OFM LIECĪBA. STARPTAUTISKĀ LŪGŠANU TIKŠANĀS MEDŽUGORJES GARĀ AGLONĀ 27.07.2019. 1.DAĻA.

Lai slavēts Jēzus Kristus!

Visus jūs sirsnīgi sveicu. Paldies jums, ka, atsaucoties uz aicinājumu esat atbraukuši šurp. Jūs neesat šeit nejauši. Neviens nav šeit nejauši ieradies. IR sacīts, ka arī uz Medžugorji neviens nebrauc nejauši. Tāpat ir ar šo lūgšanu tikšanos. Tāpēc es ticu, ka jūs šeit ir paaicinājusi, ielūgusi pati Dievmāte. “Mīļie bērni, lūgšana ir dzīvība, bez lūgšanas mēs esam miruši. Bez tās nav ceļa pie Dieva.” Es jums visiem esmu atnesis sveicienus no Dievmātes Medžugorjē. Viņa ir tā pati šeit, Aglonā, un tur, Medžugorjē. Viņa nav piesaistīta vienai ģeogrāfiskajai vietai Medžugorjei, bet Viņa vēlas būt saistīta ar tavu sirdi. Vai jūs visi kādreiz esat bijuši Medžugorjē? Es pirmo reizi Medžugorjē biju 1982. gadā. Man tolaik bija 12-13 gadu. Esmu dzimis 45 km attālumā no Medžugorjes. Pirmo reizi tur ierados kājām kopā ar mammu, kopīgi nogājām 45 kilometrus. Atceros, ka ļoti sāpēja kājas. Atceros pirmos fotouzņēmumus no Medžugorjes – tur bija pilns cilvēku. Bija arī bija ļoti daudz policijas, kas pārbaudīja katru mašīnu, policija bija visur – kalnos, pie baznīcas, jo tolaik Medžugorjē valdīja komunisti. Viņi visā redzēja draudus. Jau 1981. gada jūlijā ieradās Padomju Savienības KGB dienesta pārstāvji, jo tie sadarbojās ar Dienvidslāvijas speciālajiem drošības dienestiem. Šajos notikumos, kas risinājās Medžugorjē, tie saskatīja draudus visai politiskajai sistēmai. Visiem spēkiem tie centās apstādināt notikumus Medžugorjē. Vizionārus veda uz slimnīcām, pat uz psihiatriskajām pārbaudēm, draudēja viņiem un to radiniekiem. Pirmais ārsts, kas tos apskatīja Mostarā, bija sieviete musulmaniete. Komunisti ārstei apgalvoja, ka bērni ir psihiski slimi. Šī sieviete, ārste psihiatre, pat nebūdama kristiete, apliecināja, ka slimi ir tie cilvēki, kas ir atveduši šos bērnus. Tēvu Jozo Zovko, kas tolaik bija prāvests, ieslodzīja cietumā. Sākumā viņš bija noslēdzies sevī un nepieņēma vēstījumus. Viņš stāstīja, ka pirmajās dienās, kad notika Dievmātes parādīšanās, viņš neatradās uz vietas, jo bija priesteru rekolekcijās citā pilsētā. Viņam kāds paziņoja: “Tavā draudzē parādījusies Dievmāte!” Viņa pirmā doma bija, ka to ir izdomājuši komunisti, lai varētu apvainot un izsmiet baznīcu. Vizionāri teica, ka viņiem daudz grūtāk tajā laikā bija runāt ar priesteri Jozo Zovko nekā ar policistiem. Pirmās parādīšanās notika Parādīšanās kalnā Podbrdo. Tēvs Jozo tādēļ uzdeva sev jautājumu, kas tā par Dievmāti, ja cilvēkus ved uz kalnu, prom no baznīcas. Kad policija aizliedza tautai kāpt Podbrdo kalnā, tad Dievmātes parādīšanās turpinājās baznīcā. Dievmāte ieradās vietā, kur bija ļoti grūti nokļūt – Hercegovinā. Tur ir daudz akmeņu, klinšu, salīdzinot ar šejieni, kur kalnu praktiski nav. Varbūt Viņai būtu bijis vieglāk atnākt šeit…

Dievmāte vienmēr parādās tur, kur ir problēmas, sarežģījumi – skatienu augšup, domājot par dzīves augstāko mērķi, lai mēs ar kājām stāvētu uz zemes, bet mūsu sirdis un griba tiektos uz debesīm. Kristus saka: “Meklējiet Dieva valstību!” Tas, pirmkārt, nozīmē meklēt Viņu pašu – nevis Viņa dāvanas, bet Dievu. “Jūsu Debesu Tēvs zina, kas jums ir vajadzīgs.” Ēdiens, dzēriens, apģērbs un mājvieta, jums nepieciešams darbs, lai būtu nauda un jūs varētu apmaksāt rēķinus. Tas viss mums ir vajadzīgs uz zemes. Bet ir arī kāda cita vajadzība, vislielākā, un dažkārt mēs aizmirstam tieši to. Kad Dievs ir pirmajā vietā, viss sakārtojas un nostājas īstajās vietās. Ja Dievs nav pirmajā vietā, arī viss cits ir nekārtībā. Protams, var dzīvot bez Dieva, nedomājot par Dievu. Mēs dzīvojam un elpojam, un nedomājam par skābekli un gaisu. Par gaisu mēs domājam tad, kad tā trūkst vai tas ir sabojāts. Bet mēs dzīvojam no skābekļa, bet vēl jo vairāk mēs dzīvojam no Dieva, jo esam Dieva radīti. Mēs paši sev neesam devuši dzīvību. Neviens mums nav jautājis, vai mēs gribētu dzīvot, kur mēs vēlētos piedzimt – Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Āfrikā, Āzijā…neviens mums nav jautājis, kādus vecākus mēs vēlamies, – tas viss ir mums dāvāts, uzdāvināts. Dzīve, dzīvība mums ir dāvāta, mūsu vecāki, cilvēki visapkārt – viss ir dāvana – šī zeme, daba, saule. Mēs šeit dzīvojam kā ārzemju viesi – mums nekas nepieder. Šo pasauli radījis Dievs, ne mēs. Mēs neesam dzīves saimnieki. Mēs esam tikai pārvaldnieki un pārvaldām šo dzīvi – pareizi vai nepareizi, labi vai slikti.

“Mīļie bērni, lūdzieties, lai tiktu dziedināta ticība Dievam Radītājam,” teica Dievmāte. Lūdzieties, jo šī mūsdienu pasaule ir izslāpusi, alkst pēc Dieva, jo tikai Viņš var dot mūsu dzīvei jēgu. Vizionāri Medžugorjē mums apliecina, ka tie, kas redz Dievmāti, nav nekādi privileģēti, salīdzinot ar tiem kas neredz. Dievmāte nekad nesaka: Atnāciet uz Medžugorji, lai ieraudzītu Mani. Viņa saka ko pilnīgi citu un ļoti vienkārši. Viņa šajos vēstījumos atgādina, ka pats vienkāršākais vienlaikus ir arī pats grūtākais. Dzīves gudrība slēpjas vienkāršībā. Marija ir Māte. Ko dara māte? Kad viņa redz, ka bērniem neveicas, viņa uzrunā, atkārto, cieš, lūdzas, mīl, piedod. Kad biju mazs, māte man teica: “Es tev jau simts reižu esmu atkārtojusi…” Taču es, lai gan man bija ausis, nedzirdēju. Cik grūti ir dzirdēt, uzklausīt! Dievmāte saka: “Mīļie bērni, man sāp sirds par katru, kurš ir tālu no manas sirds.” Es pats neesmu redzējis Dievmāti, neesmu vizionārs. Bet varu apliecināt, ka Dievmāte “ir vainīga” tajā, ka kļuvu par priesteri, franciskāni. Dievmātei bija grūtu ar mani…jo es esmu spītīgs, es arī ar Viņu mokos… Braucu uz Medžugorji, lūdzos, man bija dažādi nodomi, vēlmes, lūgšanas. Bet visu to, par ko es lūdzos, Dievs neuzklausīja. Tādēļ nelūdziet man, lai es lūgtos par jums… Es nekad netiku lūdzis, lai kļūtu par priesteri – franciskāni, es to negribēju. Taču reiz sajutu, ka esmu aicināts, man bija iespēja teikt: “Nē, es negribu!” Kad Dievs aicina, Viņš nepiespiež, ar savu aicinājumu Viņš nevēlas ierobežot Tavu brīvību, Viņš ļauj izpausties tavai brīvībai. Turpretī grēks pakļauj, paverdzina. Dievs rīkojas savādāk – atnāk pazemībā, brīvībā, mīlestībā. Un tā mēs varam atpazīt to, kas nāk no Dieva, un to, kura avots nav Dievs. Dievs nekad nenāk caur bailēm un nemieru, skumjām. Kad atnāk Dievs, Viņš nes miera augli sirdī. Ļaunā sekas sirdī ir nemiers. Vēlos teikt, ka Dievmātes vēstījumi ir prasīgi un smagi. Varbūt, kad mēs tos lasām, mums tie šķiet skaisti vārdi, bet tiklīdz mēs tos sākam īstenot savā dzīvē, dzīvot ar tiem, kad sākam tos praktizēt, tas kļūst sarežģīti. 38 gadus notiek parādīšanās, ir viegli būt iedvesmotam vienu dienu, vienu mēnesi, vienu gadu. Bet būt iedvesmotam pastāvīgi, 38 gadu garumā, ir sarežģīti. Jēzus teica: “Kas izturēs līdz galam, tas tiks atpestīts.” Viņš neteica, ka tiks glābts tas, kurš iesāks, un pat varbūt Medžugorjē piedzīvos patiesu atgriešanos, bet atgriešanās nav vienas dienas darbs, tā turpinās visu dzīvi. Brīvībā tie cilvēki, kas reiz ir atgriezušies, vienalga, var attālināties no Dieva. Tāpēc Dievmāte saka: “Mīļie bērni! Es cienu jūsu brīvību. Jūsu brīvība ir Dieva dāvana, bet brīvība ir arī jūsu vājā vieta. Un šīs jūsu brīvības priekšā Dievs ir darījis sevi bezspēcīgu.” Jēzus nevarēja paveikt nevienu brīnumu, kur cilvēku sirdis bija aizvērtas, noslēgtas. Viņš vienmēr saka: “Tava ticība tevi izglāba! Tava ticība tevi dziedināja!” Kas nozīmē, ka Jēzus izglāba, Jēzus dziedināja, bet, pateicoties tavai atvērtajai sirdij, tāpēc, ka tavas sirds durvis vija atvērtas. Jēzus to dara arī šodien. Jo Viņš ir dzīvs, augšāmcēlies, bet mēs bez Viņa esam miruši. Dievmāte atnāca, lai pateiktu, ka Jēzus ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies.

Dievmātes vēstījumos nav nekā jauna, nezināma. Mēs to visu zinām, tas viss jau ir rakstīts Evaņģēlijos. Dievs visu jau mums ir pateicis Savā Vārdā. Viņam nav nekā svarīgāka, ko mums pateikt, kā tas, kas jau ir pateikts Svētajos Rakstos. Dievmāte nāk tādēļ, ka mēs esam aizmirsuši, attālinājušies. Tādēļ Viņa vienmēr pateicas: “Paldies, ka atsaucāties, ka esat atbildējuši manam aicinājumam, paldies par jūsu atvērtajām sirdīm. Gandrīz visos Dievmātes vēstījumos skan aicinājums uz lūgšanu. Lūgšana nav kaut kas vienkāršs. Lūgties nav viegli. Mūsu griba pretojas lūgšanai, bet mūsu sirds un dvēsele tiecas uz lūgšanu. Mēs redzam sevī šo cīņu. Par to runā arī svētais Pāvils: “Zinu, kas ir labs, bet man nav spēka to piepildīt, ak, es nelaimīgais cilvēks!” Bet kad viņš ir tērpies Svētā Gara spēkā no augšienes, viņš pateicas: “Paldies Dievam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!”

Dievmāte saka: “Šis ir žēlastības laiks!” Medžugorjē daudzi pat ir sajutuši šo žēlastību, sajutuši, ka tiek ietērpti žēlastības spēkā. Arī es to esmu pieredzējis. Un daudzi to ir apliecinājuši, ka tur ir vieglāk lūgties, vieglāk atveras sirds. Daudzi ir sajutuši mieru. Viņi jūtas kā mājās. Tur, kur cilvēks jūtas pieņemts, jūt, ka viņu mīl, – tur viņš jūtas kā mājās. “Ja vien jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka!” saka Dievmāte. Viņa pastāvīgi nāk, runā uz mums – cik ilgi tas turpināsies, es nezinu. Vizionāri stāsta, ka Dievmāte tiem ir atklājusi noslēpumus. Bet es nepārdzīvoju to, ka šie noslēpumi man nav zināmi, es neesmu ziņkārīgs. Vairāk uztraucos par sevi, savu atgriešanos. Ja atgriežos un augu svētuma ceļā, man nav jābaidās par noslēpumiem. Parādīšanās sākumā Medžugorjē notika daudzas zīmes, daudzi vēl atceras, ka debesīs bija rakstīti vārdi: MIERS, MIERS, MIERS. Šīs ārējās zīmes bija stiprinājums, iedrošinājums, lai ieticētu. Tāpat arī daudzi Medžugorjē ir piedzīvojuši brīnumus, dziedināšanas – ne vien fiziskas, bet arī garīgas dziedināšanas. Vizionāri liecina, ka Podbrdo kalnā Dievmāte atstās redzamu zīmi. Ja pat šī zīme tur jau būtu, vienalga daudzi neticētu. Jēzus ir darījis tik daudzus brīnumus, un tomēr visi neticēja. Tas, kurš gaida brīnumu, lai ieticētu,- viņa ticība turpinās tik ilgi, kamēr notiek brīnums. Dažreiz brīnumi turpinās, varbūt, mēnesi, ne vairāk. Mūsu ticība nevar balstīties uz brīnumiem. Brīnums nevar radīt ticību, bet ticība var aizvest līdz brīnumam. Mūsu ticībai jābalstās Jēzus Vārdā, Viņa apsolījumos.

“Mīļie bērni, vēlos jūs vest pie sava Dēla Jēzus.” Kad Dievmāte parādījās pirmo reizi, Viņa atnāca ar Bērnu Jēzu uz rokām, it kā ar to mums sakot: ”Es nesu jums Jēzu, es jums Viņu dāvāju.” Šajā pirmajā parādīšanās reizē mēs arī atrodam visu Medžugorjes nozīmi un jēgu. Daži saka: “Man nevajag braukt uz Medžugorji, es varu dzīvot bez tās.” Godīgi teikšu, ka es to arī saprotu, bet Medžugorje, es varu teikt par sevi, man palīdzēja izprast sakramentus, Evaņģēliju. Tā ir Medžugorjes jēga. Daudzus tā atvedusi pie sakramentiem, lūgšanas, Euharistijas. Protams, mēs varam dzīvot ar ticību arī bez Medžugorjes, bet mēs nevaram dzīvot bez sakramentiem, bez svētās Mises, grēksūdzes. Bet Medžugorje mūs ved pie sakramentiem. Dievmāte ir Jēzus Māte, Baznīcas Māte. Medžugorjē Viņa nedibina kādu jaunu baznīcu, Viņā Kristus Baznīca piedzimst no jauna. To šodien atzīst arī Baznīca, un pāvests Francisks ir to pieņēmis un devis savu piekrišanu svētceļojumiem uz Medžugorji. Pāvesta sūtītais īpašais apustuliskais vizitators, poļu arhibīskaps Henrihs Hosers apliecina, ka Medžugorjē redz tikai pozitīvus augļus, tur nav herēžu, maldu mācību. Tā nav kaut kāda kristīga katoliska sekta. Medžugorje ir Baznīcā un Baznīcai. Kad esam Baznīcā, mēs esam drošībā, jo Jēzus ir teicis: “Elles vārti to neuzvarēs.” Elles vārti var pievarēt vienu priesteri, bīskapu, bet nevar uzvarēt visu baznīcu, jo tas ir Jēzus apsolījums. Un Baznīca Medžugorjē ir atpazinusi šo Garu. Tas pats Gars, kas ir Medžugorjē, tas pats Svētais Gars vada Baznīcu.

Kad jūtaties iztukšoti un neredzat dzīves jēgu, esat pārguruši, ņemiet rokās Rožukroni. Es atceros, kā manā bērnībā mēs visa ģimene kopā lūdzāmies. Es vienmēr gaidīju, kad lūgšana beigsies, jo bija grūti un garlaicīgi. Bet Medžugorjē es sapratu, ka lūgšana nav monologs. Tā ir saruna, kuras otrā pusē ir sirds un auss, kas dzird. Lūgšana ir cīņa, tā ir barība, lūgšana mūs ieved dzīvās attiecībās. Ikviens no mums ir aicināts aizstāvēt, sargāt, rūpēties. Piemēram, attiecībās starp laulātajiem, vecākiem un bērniem: ja mēs šis attiecības “nebarojam”, nekopjam, par tām nerūpējamies, tās izsīkst un zaudē dzīvību. Ir tādas ģimenes, kur laulībā dzīvo katrs par sevi. Ir tādas attiecības, kas ir ievainotas, vai pat ir zudušas. Tāpēc ir svarīgi rūpēties par attiecībām ar Dievu, tās “barot”. Tādā veidā tiks dziedinātas arī mūsu savstarpējās attiecības. Lūgšana ir barība attiecībām ar Dievu. Mums Baznīcā var būt visi sakramenti, bet bez lūgšanas mēs praktiski esam ateisti. Sakramenti nav maģija, sakramenti mūs ieved dzīvās attiecībās ar Dievu. Un attiecības ir jākopj ar lūgšanu, Dieva Vārdu, sakramentiem un sava laika dāvāšanu Dievam.

Arī jūsu dalība šodien šeit lūgšanu tikšanās reizē, apliecina jūsu vēlēšanos kaut ko ieguldīt, darīt dzīvas jūsu attiecības ar Dievu. Nav cita ceļa pie Dieva, kā tikai caur lūgšanu. Ja kāds jums apgalvo, ka ir cits ceļš, neticiet viņam, tas tā nav. Piemēram, Rožukroņa lūgšana: visās parādīšanās reizēs- Fatimā, Lurdā, Medžugorjē – Dievmāte ir norādījusi uz Rožukroni. Svētais Jānis Pāvils II veltīja Rožukroņa lūgšanai veselu gadu. Viņš saka, ka Rožukronis ir Evaņģēlija izklāsts. Rožukronis ir ļoti vienkārša un smaga lūgšana reizē. Kad sākam lūgties Rožukroni, prātā nāk dažādas domas, notikumi, problēmas, jautājumi un cilvēki. Lūdzam lūgšanu, bet mūsu domas un prāts atrodas kaut kur citur, nezinu, varbūt Baltkrievijā. Pati lielākā problēma lūgšanas laikā ir izklaidīgums. Tomēr tikai tiem, kas lūdzas, ir problēmas ar lūgšanu. Tiem, kas nelūdzas, nav šādu problēmu. Tādēļ lūgšana ir kā vingrinājums. Katrs vingrinājums prasa regulārus treniņus. Paskatieties, piemēram, uz sportistiem – futbolistiem vai tenisistiem – cik reizes viņiem ir jāsit pa bumbu, lai to veiktu labi? Tas ir fizisks vingrinājums, bet mēs runājam par garīgu vingrināšanos – tā ir atkārtošana. Kāds teica: “Kādēļ mums 50 reizes ir jālūdz “Esi sveicināta, Marija”, vai tad Viņa nedzird?” Viņai pietiktu ar vienu reizi. Viņa dzird mūsu lūgšanas, bet es esmu lūgšanā kaut kur prom, esmu izklaidīgs, pazudis. Fiziski šobrīd esmu šeit Aglonā, bet ar galvu – Sibīrijā… Tas ir vajadzīgs man, man nepieciešama šī atkārtošana, lai es apzinātos, kam es saku šos vārdus, ar ko sarunājos. Dievam nav vajadzīgi mani vārdi, bet mana sirds. Tādēļ mūsu garam ir vajadzīga šī atkārtošana. Rožukroņa lūgšana ir ritmiska lūgšana, kas atkārtojas no jauna, kas nomierina. Īpaši, kad lūdzamies pirms gulēšanas, varam aizmigt jau otrā noslēpuma laikā un pārējo lūgšanu turpinās eņģeļi. Bet labāk aizmigt jau otrā noslēpuma laikā nekā vispār nelūgties. Lūgšana neatklāj mūsu gara domas, bet atklāj mūsu iekšējo stāvokli. Es zinu, manā garīgajā dzīvē Rožukroņa lūgšana ir mani garīgi stiprinājusi. Ir bijuši brīži, kad Rožukronis ir man bijusi smaga lūgšana, kad man bija grūti piespiest sevi lūgties. Labāk palūgties Rožukroni, kaut izklaidīgi, nekā vispār nelūgties. Tādā veidā mēs vingrinām mūsu gribu, tā mēs kļūstam disciplinēti, sakārtojamies. Dievmāte ir atnākusi tādēļ, lai mūs garīgi pamodinātu, lai mēs neaizmigtu, jo tas līdzinātos mūsu nāvei. Lai mēs zinātu, kam mēs piederam, lai mēs pazītu savu cieņu. Dievs vēlas dāvināt mums Savas dāvanas, bet var uzdāvināt tikai to, ko mēs lūdzam. Tādēļ arī šodien lūgsim Viņu par mieru, mieru mūsu sirdīs, jo karš sākas cilvēka sirdī. Miers un karš izaug cilvēka sirdī. Āmen.

Read Previous

Vēstījums Mirjanai Draģičevičai-Soldo 2019. gada 2. oktobrī